Šis mūziķu trio nav sagadījies vienā studijā nejauši. Ik pa laikam kopā uzspēlēts, rodot pārliecību, ka ir, ko teikt, un tas izdodas savstarpēji aizraujoši. Latvijā dzīvojošā sitaminstrumentālista un elektroakustiskās mūzikas meistara Džekina Pousona ietekme uz kopskaņu ierasti ir lielāka, nosverot muzikālos svaru kausus uz labi saķīmiķota "drone-jazz" pusi, taču šis ieraksts tapis krietni akustiskākā manierē, jo tā pērnā gada decembrī, kad notika ierakstu sesija, mūziķi gluži vienkārši jutās.
Šis aspekts arī ir visskaistākais kvalitatīvā avangarda mākslā. Tā nav nemākulīgu muzikantu vēlme eksperimentēt, jo gadžeti to ļauj, bet gan absolūta muzikāli jau ļoti daudz ko atēdušos profesionāļu nepieciešamība izpausties bez uzliktām sakām. Rezultātā ļoti liela loma albumā atvēlēta Latvijas Mūzikas akadēmijas mācībspēka Arvīda Kazlauska baritonīgajām un soprānīgajām saksofonizpausmēm, kas norauj no gludā lielceļa te uz vienu, te otru pusi, kā arī Staņislava Judina rotaļām ar kontrabasu, kam viņš negaidot mēdz pievienot arī stabules iespēles. Abi nupat minētie kungi brīvi spēlējas arī ar tā saukto cilpotāju jeb lūperi un skaņu efektu pedāļiem.
Tomēr par tādu kā šā projekta virzītāju jāuzskata tieši Pousons, kurš "Rush Hush" nodēvējis par tā saukto toņpoēmu. Šo jēdzienu ierastāk izmanto klasiskajā mūzikā, un tas apzīmē muzikālu stāstu, kas izstāstīts bez vārdiem, bet rada klausītāju galvās dažādas asociācijas. "Rush Hush" stāsts ir par pilsētvides un dabas dažādajām sajūtu aurām. Plates pirmā puse jeb "Rush" loģiskā kārtā veltīta pilsētai, un Kazlauska emocionālā saksofonspēle arī riņķo pa auto sastrēgumiem kā aptrakusi lapsene. Tiesa, straujais lidojums atkārtojas arī albuma otrajā pusē jeb "Hush", kas ir it kā mierīgākos toņos zīmēts divu skaņdarbu – Aizspogulijas Alises briesmonītim veltītā īpatņa "Jabberwocky" un nesteidzīgi sapņainās dabas gleznas "Biomes" – kopums.
Pēdējā kompozīcijā Judina kontrabasa spēle ar lociņu izteikti atgādina par "Jersikas" izdoto tumši ambientās un improvizētās etnomūzikas plati "Op.2", kurā gan džezā, gan rokā rūdītais basmeistars sadarbojās ar dziedātāju un etnomuzikoloģi Asnati Rancāni un kuru šā apskata autors joprojām uzskata par visspilgtāko darbu izdevniecības līdzšinējā katalogā.
Savukārt "Rush Hush" pirmajā pusē iespēlēti trīs skaņdarbi jeb, precīzāk, ilgmetrāžas toņpoēma "Flux" un divi tās pavadoņi – grūvīgais "Facades" un straujais "Gridlock". Pirmā tik tiešām būtu lielisks skaņas celiņš kādai ne pārāk rožainai īsfilmai par dzīvi stresa un rūpju nomāktā lielpilsētā, kur ļaudis kā skudras skrien no punkta A uz punktu B, tā īsti pat nepaceļot galvu uz augšu. Pousons uztur patīkami samezglotu ritmu, Judins iedronē dziļos pagrabos, bet Kazlausks lido virs nervozu ļaužu pārpilnajām ielām.
Trio veic lielisku ceļojumu brīvajā improvizācijā, kur jūtas absolūti ērti. Klausītājam atliek visus iespējamos stilu apzīmējumus izstumt no tā jau aizkrāmētās galvas ārā un vienkārši ļauties šiem muzikāli kailajiem nervu galiem. Lai arī kopnoskaņa ir diezgan drēgni patumša un tik tiešām rudenīga, cauri nemitīgi izlaužas trio dalībnieku prieks par iespēju ko tādu vispār darīt.
Grūti iedomāties neapmierinātu profesionālu džeza mūziķi ar vēlmi eksperimentēt, kuru kopā ar domubiedriem ielūdz uz ierakstu studiju un palūdz brīvi izpausties, lai rezultātu varētu fiksēt analogajā lentē un pēc tam iespiest skaisti noformētā vinila platē.
"Jersikas" izdotā starptautiskā avangarda džeza trio Gaņeļins–Paškevičs–Gotesmans plate "Variations" jau guvusi plašu atzinību, nokļūstot pat prestižā amerikāņu žurnāla "DownBeat" recenziju lappusēs. Kāpēc lai "Rush Hush" nedotos pa jau iemīto taciņu?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
