Pirms pāris mēnešiem Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO) svinēja Baltijas ceļa 30. gadadienu, savā festivālā "Vasarnīca" kopā ar pūšaminstrumentu kvintetu "Carion" pirmatskaņojot triptihu, kurā Andris Dzenītis savu daļu veltījis šim leģendārajam brīvības un vienotības simbolam. Savukārt jau pavisam drīz Baltijas valstu draudzību un kopību jau ceturto reizi apliecinās Baltijas simfoniskais festivāls.
Ar programmu, kurā iekļauta Fēliksa Mendelszona "Skotu" simfonija, igauņu jubilāra Tenu Kervitsa "Tears Fantasy" un Pētera Vaska "Vox amoris", baltiešu apvienotais simfoniskais orķestris Gunta Kuzmas vadībā sniegs koncertus Tallinā (21. novembrī) un Rīgā, Lielajā ģildē (22. novembrī). Solo partija Vaska mīlestībai veltītajā opusā uzticēta Igaunijas Valsts simfoniskā orķestra koncertmeistarei, harismātiskajai un lieliskajai vijolniecei Trīnai Rūbelai. Tā kā Latvijas klausītāji Trīnu iepazinuši pavisam maz, aicinājām viņu uz sarunu.
Latvijas auditorija jūs ne visai labi zina, tāpēc vispirms lūgšu jūs nedaudz pastāstīt, kā sākāt spēlēt vijoli un izlēmāt kļūt par mūziķi.
Mana mamma ir mūziķe, viņa strādā kā skolotāja un koncertmeistare gan mūzikas vidusskolā, gan akadēmijā. Tāpēc, cik vien sevi atceros, kopā ar dvīņumāsu sēdējām viņas stundās un gājām uz koncertiem. Agrā bērnībā koncertu apmeklējumu negaidījām ar īpaši lielu entuziasmu, mums tie šķita visai garlaicīgi, tāpēc reiz, kad bijām piekodinātas uzvesties pieklājīgi un sēdēt rāmi un klusi, izdomājām beidzot mammai likt saprast, ka mums tas nešķiet interesanti, un koncerta laikā uzskrējām uz skatuves – brīdī, kad viņa spēlēja. Mana māsa mēģināja iekāpt mammai klēpī un teikt, ka viņai atsējusies kurpju šņore, es tikmēr mēģināju atraut viņas rokas no klavierēm, sakot, ka mēs gribam iet mājās. Mamma, neskatoties uz mūsu uzvedību, turpināja spēlēt...