Trīna Rūbela: 'Spēlēt skaņdarbu par mīlestību ir tieši tas, ko šobrīd vēlos'

Ar programmu, kurā iekļauta Fēliksa Mendelszona "Skotu" simfonija, igauņu jubilāra Tenu Kervitsa "Tears Fantasy" un Pētera Vaska "Vox amoris", baltiešu apvienotais simfoniskais orķestris Gunta Kuzmas vadībā sniegs koncertus Tallinā (21. novembrī) un Rīgā, Lielajā ģildē (22. novembrī). Solo partija Vaska mīlestībai veltītajā opusā uzticēta Igaunijas Valsts simfoniskā orķestra koncertmeistarei, harismātiskajai un lieliskajai vijolniecei Trīnai Rūbelai. Tā kā Latvijas klausītāji Trīnu iepazinuši pavisam maz, aicinājām viņu uz sarunu.

Latvijas auditorija jūs ne visai labi zina, tāpēc vispirms lūgšu jūs nedaudz pastāstīt, kā sākāt spēlēt vijoli un izlēmāt kļūt par mūziķi.

Mana mamma ir mūziķe, viņa strādā kā skolotāja un koncertmeistare gan mūzikas vidusskolā, gan akadēmijā. Tāpēc, cik vien sevi atceros, kopā ar dvīņumāsu sēdējām viņas stundās un gājām uz koncertiem. Agrā bērnībā koncertu apmeklējumu negaidījām ar īpaši lielu entuziasmu, mums tie šķita visai garlaicīgi, tāpēc reiz, kad bijām piekodinātas uzvesties pieklājīgi un sēdēt rāmi un klusi, izdomājām beidzot mammai likt saprast, ka mums tas nešķiet interesanti, un koncerta laikā uzskrējām uz skatuves – brīdī, kad viņa spēlēja. Mana māsa mēģināja iekāpt mammai klēpī un teikt, ka viņai atsējusies kurpju šņore, es tikmēr mēģināju atraut viņas rokas no klavierēm, sakot, ka mēs gribam iet mājās. Mamma, neskatoties uz mūsu uzvedību, turpināja spēlēt...

Bet vēlāk, tieši pirms skolas gaitu uzsākšanas, man pirmo reizi rokās ielika vijoli, un es izlēmu, ka tā būs mana dzīve. Man bija skaidrs, ka tas būs garš ceļš, bet mani māca liela ziņkāre, cik daudz varēšu atklāt, un es vēl joprojām esmu tikpat ieinteresēta.

Vai jūs it nemaz neapsvērāt kādas citas profesijas izvēli? Vai tiešām jau sešu septiņu gadu vecumā bija skaidrs, ka vēlaties kļūt par profesionālu mūziķi?

Man ir ļoti paveicies, ka jau bērnībā atradu profesiju, kas mani uzrunā un saista. Es zināju, ko gribu, un varēju veltīt tam gandrīz visu savu laiku bez jebkādas šaubu ēnas.

Esat studējusi Vācijā, ieguvusi balvas dažādos koncertos, uzstājusies kopā ar vairākiem prestižiem orķestriem. Kā izlēmāt atgriezties Igaunijā? Nebija vēlmes palikt Rietumeiropā?

Šo jautājumu man bieži uzdeva, kad atgriezos Igaunijā, un tas vienmēr man licis justies dīvaini. Dzīvošanu ārzemēs es neredzu kā kaut ko īpašu vai kā pašmērķi. Bija nepieciešams tur studēt, un, jā, es izbaudīju to laiku. Ar prieku iemācījos valodu, iemācījos iepazīt un pieņemt cilvēkus ar pavisam atšķirīgu kultūru un dzīves pieredzi. Vēstures un citu kultūru iepazīšana mani ļoti bagātināja. Bet tas nekad nav bijis mans mērķis – dzīvot kaut kur citur, kādā konkrētā vietā. Es vēlos atskaņot mūziku, cik labi vien to spēju, un nav nozīmes, kur to daru. Es esmu pateicīga, ka man ir darbs, ko vienmēr esmu vēlējusies, un tā ir liela greznība – darīt to savā dzimtenē, savās mājās, kur ir gan ģimene, gan draugi. Man nekad nav bijusi "būt kaut kur citur" ideja. Es vienmēr cenšos izzināt to vietu, kur esmu, un neilgoties pēc citiem apstākļiem, jo tādā veidā varu pazaudēt, palaist garām kaut ko svarīgu no realitātes.

Vai varat sevi saukt par patrioti? Vai dzīvošana Igaunijā jums ir svarīga?

Es mīlu Igauniju, es tiešām mīlu dzīvi, kas man šeit ir. Īsts dārgums ir igauņu pašironija, daba, kultūra, māju sajūta, brīvas telpas sajūta, bet par patrioti es gan sevi nesauktu.

Kā jūs kļuvāt par Igaunijas Valsts simfoniskā orķestra koncertmeistari? Tas bija jūsu sapnis vai vienkārši nākamais loģiskais karjeras pakāpiens?

Es sniedzu koncertu, uz kuru bija atnācis Nēme Jervi, un pēc koncerta viņš man pastāstīja par šo vietu. Tā kā viņš jau bija orķestra galvenais diriģents (Nēme Jervi ir Igaunijas Valsts simfoniskā orķestra galvenais diriģents kopš 2010. gada, šajā amatā bijis arī no 1963. līdz 1979. gadam – aut), man tā likās kā lieliska iespēja strādāt kopā. Tā nu es devos uz noklausīšanos un ieguvu šo vietu.

Šodien ir aktuāli runāt par sieviešu tiesībām, dzimumu vienlīdzību, jebkādas diskriminācijas izslēgšanu utt. Vai jums nācies sastapties ar negatīvu, konservatīvu attieksmi par sievieti Igaunijas galvenā simfoniskā orķestra koncertmeistara amatā? Vai varbūt mūzikā šādas lietas nav tik izteiktas kā biznesā vai politikā?

Gadsimtiem ilgi sievietēm bijis daudz mazāk iespēju sevi realizēt sabiedrībā, un tāda, konservatīva, attieksme noteikti joprojām pastāv noteiktās kopienās, bet, par laimi, tas diezgan strauji mainās. Esmu pirmā sieviete koncertmeistare sava orķestra vēsturē, un tā ir skaidra zīme, ka laiki un attieksme ir bijusi citāda, bet nekad neesmu jutusies diskriminēta vai izjutusi nevienlīdzīgu attieksmi. Tāpat nekad neesmu jutusi, ka esmu sieviete vijolniece, vienkārši labi daru savu darbu. Mūzikas vēsturē mēs vienmēr runājam par leģendārām dziedātājām vai atskaņotājmāksliniecēm, bet beidzot sievietes ienāk arī diriģēšanas un komponēšanas laukā.

Kā ir ar kamermūziku? Vai tā jūs saista?

Es jebkuru mūziku redzu kā kamermūziku. Tā ir kā saruna, domu apmaiņa. Kamermūzika nelielā mūziķu lokā vienkārši ir vairāk intīma nekā simfoniskā mūzika, un es izbaudu arī to. Mēģinu atrast pēc iespējas vairāk mirkļu, kad nodoties kamermūzikai.

Un kā ir ar laikmetīgo mūziku? Daudziem tā joprojām šķiet sarežģīta un grūta, ne tik viegli uztverama kā klasiskā mūzika.

Es mēģinu nenovilkt striktas robežas. Pieeja jau ir viena, tā visa ir mūzika, mainās tikai estētiskie parametri. Bet tie ir mainījušies visu laiku, gadsimtu no gadsimta! Strādāšana kopā ar šodienas komponistiem dod man sajūtu, ka turu mūsu laikam roku uz pulsa. Mūzika vienmēr pauž konkrēta laikmeta domas un sajūtas. Es dažreiz domāju, ko mūsdienu mūzika par mums pateiks nākamajām paaudzēm nākotnē, bet tajā pašā laikā es skatos, ko tā saka man, ko es no tās varu mācīties. Un strādāt kopā ar komponistu, redzēt un sajust jaunā darba tapšanas procesu ir kaut kas ļoti īpašs.

Vai esat iepriekš uzstājusies Latvijā?

Biju šeit 2015. gadā, spēlēju Mendelszona Koncertu ar holandiešu orķestri. Biju arī 2017. gadā, kad spēlēju Igaunijas Valsts simfoniskā orķestra sastāvā. Man patīk Lielā ģilde, un Rīga man vienmēr bijusi mīļa.

Noslēgumā – ko varat teikt par Pētera Vaska "Vox amoris", kurā būsiet soliste?

"Vox amoris" man ir ļoti īpašs skaņdarbs. Šobrīd strādājot un spēlējot man blakus ir gadu vecs bērniņš, tāpēc mīlestība kā parādība, kā process man ir ļoti personiska, tā ideja ir paplašinājusies un augusi manī pēdējo gadu laikā. Spēlēt skaņdarbu par mīlestību ir tieši tas, ko es šobrīd vēlos. Un tas ir tik brīnišķīgi uzrakstīts! Tik daudz krāsu, sajūtu, siltuma, intimitātes, trausluma un ilgu. Vijole ir tikai instruments, lai to visu izpaustu.