Dziedātāja Katō: 'Man nepatīk vārds 'mīlestība', manas dziesmas ir par jūtām'  (15)

Ko tu teiktu, ja vajadzētu par sevi pastāstīt pavisam svešam cilvēkam?

Esmu Anna, nu jau Katō. Baudu dzīvi, cenšos dzīvot katru dienu kā pēdējo. Ņemu no dzīves pilnīgi visu, ko tā dod, analizēju, izvērtēju un cenšos visā saskatīt pozitīvo un labo. Ārkārtīgi mīlu mūziku.

Cik sen tu sevi atceries nodarbojamies ar mūziku?

Sevi atceros mūzikā jau kopš bērnības – tā parasti visi atbild. Atceros, kā mēs ar tēti mājās dziedājām, viņš spēlēja ģitāru, man likās, ka viņš spēlē labi. Es nezinu, kā bija patiesībā. Ļoti sen neesmu dzirdējusi, ka viņš spēlētu, bet jā - mīlestību pret mūziku man ielika vecāki. Patiesībā tieši pret latviešu mūziku, ārzemju ierakstus es ļoti, ļoti maz klausījos.

Kurš bija mīļākais mūziķis bērnībā, ko klausījies?

Klausījos "Līvus", tā tolaik acīmredzot bija mana tēta mīļākā latviešu grupa. Atceros epizodi, ka Latvijas Televīzijā bija apsveikumu raidījums un man dzimšanas dienā tika pasūtīta dziesma "Dzelzsgriezējs". Man bija tikai četri gadi.

Vēl, protams, man patika bērnu grupa "Dzeguzīte", vēlāk topā bija Marija Naumova. Man šķita: ja kādreiz dzīvē varētu satikt Mariju Naumovu, es būtu super-laimīga. Ir pat sanācis dziedāt viņai fona vokālu. Vēlāk, protams, arī "Prāta vētra" man ļoti patika.

Kā attīstījās tavs ceļš mūzikā?

Esmu pabeigusi bērnu mūzikas skolu, klavieru klasi. Man tur negāja viegli. Pēc dabas esmu slinka uz mācīšanos un uz lietām, kas mani tik ļoti nesaista. Esmu no Skrundas. Kaut arī tā ir mazpilsēta, laikā, kad biju maza, iespējas sevi attīstīt lietās, kas rada interesi, bija gana plašas. Bija dažādi bērnu vokālie ansambļi un kori. Mums pat bija "vokālā studija" (man šķiet, ka vēl joprojām ir), kur varēja apgūt popmūzikas dziedāšanu.

Ceļš ir bijis ārprātīgi ilgs. Kad es mācījos desmitajā klasē, man atnāca piedāvājums "draugiem.lv" no kaut kāda nepazīstama puiša, kurš tajā laikā bija Maijas Lūsēnas menedžeris. Viņš man rakstīja, ka Maija Lūsēna Rīgā organizē meistarklasi, un piedāvāja man arī piedalīties. Tolaik bija tāds konkurss jaunajiem vokālistiem – "Jaunās zvaigznes". Maija Lūsēna bija žūrijā un acīmredzot bija noskatījusi jauniešus, kurus gribētu uzaicināt. Tā nu es katru piektdienu, reizi nedēļā, no Skrundas braucu uz Rīgu mācīties dziedāt. Laikam ejot, mainījās arī pedagogi un tika iegūtas dažādas atziņas par to, kā es vēlētos izklausīties. Nākamais nozīmīgais posms bija "Koru karu" trešā sezona, kur es nokļuvu "Rīgas zelta korī" – tas, manuprāt, bija lielais sākums visam.

Kā iepriekš jau esi stāstījusi, tavs skatuves vārds Katō (no angļu valodas: "Cut") nozīmē – griezt, cirst. Kas ir tavs jaunais ceļš, ko vēlies izcirst?

Dziesmu rakstīšana man ir bijusi tuva jau kopš agras bērnības, patiesībā ne tikai dziesmu, bet arī dzejas rakstīšana. Mans opis bija liels dzejdaris, un, iespējams, viņš man bija ieliecis mīlestību pret rakstīšanu. Atceros, ka jau no diezgan agra vecuma mēģināju kaut ko komponēt. Mēģinu beidzot būt es pati, nevis kāds izveidots tēls.

Ko nebijušu tu vēlies dot Latvijas mūzikai?

Manuprāt, pēdējā laikā Latvijas mūzikā bijuši ļoti daudz svarīgu notikumu. Patiesībā, pēdējā gada laikā daudzi sākuši rakstīt dziesmas latviešu valodā. Par to es ļoti priecājos. Arī mans mērķis bija pienesums latviešu mūzikai. Varbūt tieši "indie-pop" manierē, papildinot latviešu mūzikas krātuvi ar jaunām dziesmām.

Cik svarīgs tev ir tavs vizuālais tēls?

Vizuālais tēls attēlo lielu daļu no cilvēka personības. Tas, kā ģērbies, kā izskaties.. Galu galā, pirms iepazīšanās, satiekoties vērtējam viens otru pēc izskata. Tas ir svarīgi.

Kāds tēls tev bija pirms krāsainajiem matiem un drēbēm?

Esmu gājusi cauri visādiem laikiem. Esmu mēģinājusi augstpapēžu kurpes un kleitas. Agrāk man likās, ka es varētu būt latviešu estrādes dziedātāja – tādā garā, skaistā kleitā un augstpapēžu kurpēs, spīguļos. Bet tas īsti nebija man. Esmu gājusi arī caur "melno" posmu, kad ģērbos tikai tumšas krāsas apģērbā. Daudz kas ir bijis, bet esmu nonākusi līdz šim – līdz krāsām. Krāsas ir svarīgas, tās iepriecina cilvēkus.

Nebija bail izcelties ar krāsām?

Īstenībā, tieši nebija bail! Tas ir pats jocīgākais, manuprāt, tik organiski līdz šim tēlam nonācu, ka pat ikdienā aizmirstu, ka man ir zili mani, man liekas, ka man viss ir pilnīgi OK, un ir arī OK. Manuprāt, ja pašam viss ir labi, tad arī cilvēkiem nerodas nekādi jautājumi. Es ļoti reti esmu saņēmusi jautājumus par to, kāpēc man ir zili mati vai kāpēc ir tik košs meikaps.

Iepriekš biji fona vokāliste Aminatai, Justam. Ko esi iemācījusies no šiem dziedātājiem?

Tas māca pacietību, iemāca komunicēt ar dažādiem cilvēkiem, kā arī darba spējas. Var redzēt, ar kādiem instrumentiem cilvēks sasniedz to, ko viņš vēlas, un vai vispār vēlas kaut ko sasniegt, vai ir pietiekami motivēts. Noteikti var mācīties gan pozitīvus piemērus, gan arī lietas, kuras es nekad nedarītu. Esmu redzējusi visu no malas, kā tas viss notiek. Varu pilnīgi droši apgalvot, ka visi mākslinieki, ar kuriem esmu strādājusi, ir ģeniāli, es viņus apbrīnoju par viņu milzīgajām darba spējām.

Kādām, tavuprāt, rakstura kvalitātēm jāpiemīt, lai būtu individuāls solists?

Ir jābūt pārliecinātam par to, ko grib teikt, un ir jābūt sakāmajam. Iespējams, daudzi, kuri grib būt solisti un izdot dziesmas, izdod tikai izdošanas pēc – ar domu kļūt slavenam. Cilvēki jūt, ja neesi līdz galam visā iekšā, ja dziesmas vēstījums nav pietiekami skaidrs. Ir jārunā par skaidrām, visiem saprotamām lietām. Ir jāprot pieņemt gan pozitīvos, gan negatīvos aspektus. Ir jābūt gatavam celtiem un krist, un vienkārši izbaudīt.

Pirms gada piedalījies "Supernovā" kā Samantas Tīnas fona vokāliste – kā vērtē viņas sniegumu šogad?

Es tā lepojos ar viņu! Esmu Samantai arī teikusi, ka man viņa ir liels iedvesmas avots tam, kā ir jāstrādā. Viņa ir ar tādām darba spējām apveltīts cilvēks, ar pilnīgi skaidriem mērķiem. Es priecājos, ka viņa nav padevusies pēc pagājušā gada, negribu to saukt par neveiksmi, tā vienkārši bija jānotiek. Bet es priecājos, ka viņa nepadevās. Samanta ir pelnījusi braukt uz "Eirovīziju", tas bija pilnīgi skaidrs, noskatoties "Supernovas" finālu. Turēšu īkšķus!

2016. gadā arī pati piedalījies "Supernovā". Vai nākamgad plāno iesniegt dziesmu?

Esmu par to domājusi, laiks rādīs. Redzēsim, kā iegrozīsies mana turpmākā karjera, esmu tāds cilvēks, kurš plūst. Man ir izvirzīti savi mērķi, bet es ļaujos plūdumam, kur dzīve mani aiznesīs. Kāpēc ne? 2016. gadā es vienkārši vēl nebiju tam gatava.

Pavisam drīz būs mūzikas ierakstu gada balvas "Zelta mikrofons" pasākums. Ar kādām sajūtām to gaidi?

Ar ārkārtīgi saviļņojošām! Pagājušajā gadā, kad notika "Zelta mikrofons", manuprāt, bija iznākusi mana pirmā dziesma, un es toreiz dziedāju fonā Aijai Andrejevai. Kopā ar Kasparu Ansonu, ar kuru arī kopā radu visas savas dziesmas, stāvējām uz skatuves, aizkari bija ciet, nekas vēl nebija sācies. Viņš man teica: "Anna, nākamgad varētu būt forši, ja tu ietu uz to debiju!" Tas bija klusais mērķis, motivācija saņemties strādāt un darīt vēl vairāk, noteikti izdot albumu. Man šķiet, ir tik skaisti, ka "Zelta mikrofona" ceremonija notiek 18. februārī, kad es izdevu savu pirmo singlu un kad man ir dzimšanas diena. Būs pieveikts kāds konkrēts posms.

Kā novērtē konkurenci debijas kategorijā?

Mana konkurence ir ļoti spēcīga. Cik zinu, bija arī vairāk pieteikumu, nekā iepriekš bijis. Es apmēram varu nojaust, kas dabūs debiju, bet es priecājos, ka varu šogad debitēt.

Tu pati arī esi piedalījusies "X faktorā", kā vērtē šovus Latvijā?

Esmu vairākkārt mēģinājusi piedalīties dažādos šovos un sapratusi, ka tas vienkārši nav man. Bet man ir prieks, ka Latvijā notiek šādi pasākumi, es gribētu, lai notiek vēl vairāk, lai sniegtu lielāku iespēju jaunajiem mūziķiem, ļautu izpausties, jo, manuprāt, tā ir par maz. Piedalījos arī "Jaunās talantu fabrikas" atlasē, esmu mēģinājusi iekļūt vairākos realitātes šovos.

Kāds ir tavs dziesmu stāsts, vai raksti no savas pieredzes?

Protams, rakstu, iespaidojoties no savas pieredzes. Man ļoti patīk rakstīt dziesmas, tas ir kaut kas tik skaists, ka cilvēks spēj daļu no savas dzīves nodot klausītājiem un likt sev noticēt. Mans albums ir daļa no manas dzīves, jo tikai tā kādu var aizsniegt.

Iepriekš esi teikusi, ka tavas dziesmas ir par mīlestību.

Mīlestība ir skaista, un jūtas ir skaistas. Manuprāt, caur mīlestību mēs varam... man vispār ārkārtīgi nepatīk vārds "mīlestība". Lielākā daļa uz jautājumu "par ko ir viņu mūzika", atbild - "par mīlestību!". Tas mūsdienu sabiedrībā ir tik nolietots vārds. Es teiktu, ka mans albums ir par pirmajām sajūtām, tā saucamo rozā briļļu periodu, kad viss vēl liekas skaisti, ka nespēj ne ēst, ne gulēt, spēj domāt tikai par to cilvēku. Manuprāt, tā ir viena no skaistākajām mīlestības fāzēm.

Nupat aizvadīta Valentīna diena, vai atceries savu pirmo mīlestību?

Atceros gan! Mana pirmā mīlestība patiesībā bija pašā bērnībā. Man kaimiņos blakus kāpņu telpā dzīvoja puisis vārdā Artūrs. Lai cik tas jocīgi neliktos, es vienmēr apbrīnoju bērnu mīlestību. Es pati strādāju bērnudārzā un redzu no malas, kā puiši tās meitenes rausta un baksta. Artūrs nāca ciemos pie manis un es pie viņa, mēs kopā spēlējāmies. Bija pirmsskolas nodarbības, arī tur mēs bijām kopā, ar vienu citu meiteni pat cīnījāmies, kura šodien būs kopā ar Artūriņu. Vēlāk Artūriņš pārcēlās uz Iecavu. Viņam tad bija seši gadi. Vecāki stāstīja, ka es opim esmu teikusi to, ka Artūriņu mīlēšu līdz kapa malai. Vai tas nav skaisti? Kā bērns ko tādu var izdomāt!?

Ikdienā tu strādā ar bērniem kā skolotāja, vai, mācot bērniem, jau var redzēt muzikālās iezīmes, talantus?

Protams redzu, tas ir mans darbs. Uzskatu, ka katrs bērns var kļūt muzikāls, ir tikai jāatrod pieeja, jāsaprot, vai viņš to vēlas, vai ir interese (bez intereses nekas nenotiek).

Arī tad, kad bērns negribot nāk?

Jā, vienmēr ir pierādījies, ka es varu bērnu ieinteresēt. Ja nevar, tad vecāki paši saprot, ka nekas nebūs. Man ir svarīgi ieaudzināt mīlestību pret mūziku. Mūsdienās ir tik daudz iespēju - var skatīties, klausīties un mācīties.. ir grēks to neizmantot! Ir jāatrod pareizie instrumenti, kā to visu apgūt.

Iepriekš intervijās esi stāstījusi, ka esi saistīta arī medicīnu. Kā tas aizsākās?

Pēc divpadsmitās klases es patiesībā ļoti ilgi domāju, ko gribu darīt. Vienu brīdi domāju, ka varētu iet mācīties Rīgas Doma kora skolā, aizbraucu uz atvērto durvju dienām, sapratu, ka tomēr tas nebūs man. Jāpiebilst, ka es biju arī nedaudz slinka mūzikā. Man mūzikas skolā viss padevās līdz brīdim, kad bija jāsāk mācīties teorētiskās lietas – tās liedza apgūt tīnes slinkums. Pārnācu uz Rīgu, jo gribēju vairāk mācīties pie Maijas Lūsēnas, lai viss būtu tuvāk. Gribējās, protams, arī prom no mājām. Pabeidzu Rīgas Hanzas vidusskolu.

Savukārt medicīna man vienmēr ir bijusi tuva. Mana krustmāte ir mediķe, manu mammu vienmēr ir interesējusi medicīna, bērnībā arī spēlējos dakteros. Jocīgi, ka mani pat paņēma medicīnas koledžā, jo ķīmija un fizika vispār necik nepadodas, bet ar manu diplomu es tur iekļuvu. Mācījos cītīgi visu pirmo gadu, līdz brīdim, kad mūzika ņēma virsroku un es nokļuvu "Koru karos", mēģinājumi bija tik ilgi, ka es lekcijās sāku gulēt uz galda, un pasniedzēja prasīja, vai man tiešām šobrīd tas ir vajadzīgs, viņa teica – ej mājās un izgulies.

Medicīnu nav iespējams ar kaut ko vēl apvienot. Es tiešām izvēlējos iet mājās. Pusgadu nostrādāju operāciju blokā par māsas palīgu, tur man bija daudz piedzīvojumu. Tā ir daļa no manis, tam visam esmu pateicīga, bet protams, tas nebija viegli. Braucu trolejbusā mājās, un mana galva sitās pret stiklu. Biju tik ļoti pārgurusi, es vienkārši migu ciet. Bet tas bija tik interesanti! Ja es nebūtu dziedātāja un pedagogs, ticu, ka tas būtu tas, ko es darītu. Viens no maniem mīļākajiem seriāliem ir "Grejas anatomija".

Ko tu iemācījies no tā dzīves perioda?

Iemācījos to, ka mana mīlestība pret mūziku ir lielāka nekā pret medicīnu. Man bija svarīgi to apzināties, jo vienu brīdi šķita, ka nav nekādas jēgas, ka man nekas nesanāk. Iemācījos to, cik svarīga ir mediķa profesija. Redzēju, ar kādu viņi strādā savā profesijā. Iemācījos cieņu pret to un droši vien arī tās darba spējas. Jāpiemin, ka iešanai medicīnā bija arī mērķis sevi nedaudz salauzt, jo, kā izrādās, man jau kopš bērnības ir veģetatīvā distonija, ko tajā laikā vēl neviens tā nedefinēja. Man bija bail no nāves, medicīna bija viens no veidiem, kā es gribēju iemācīt sev nebaidīties no ārstiem. Man bija tāds posms, ka pabrauca garām ātrie ar sirēnām un gaismām un likās – sirds tūlīt apstāsies. Nezinu, no kā tas ir, bet tā man bija no agra vecuma. Gribēju sev kaut kādu pārbaudījumu.

Kā šobrīd ir ar veģetatīvo distoniju, stress uz skatuves to nepastiprina?

Man šobrīd ir tik daudz emociju, ka mans ķermenis nespēj tās līdz galam pārstrādāt. Es cīnos un ticu, ka ar to tikšu galā. Vienkārši jātiek galā, nav variantu. Iesaku citiem nebaidīties un meklēt palīdzību, nesēdēt mājas četrās sienās un nedomāt, ka būšu slims visu mūžu.

Kas ir tas, ko tuvākajā laikā vēlies sasniegt?

Es gribētu izdot pilna apjoma albumu, šobrīd esmu izdevusi tikai mini albumu. Gribu turpināt rakstīt mūziku un vasarā pēc iespējas vairāk koncertēt, piemēram, kāpt uz festivālu "Summer Sound" un "Positivus" skatuvēm. Šobrīd mans mērķis ir pēc iespējas vairāk cilvēkiem stāstīt un iepazīstināt ar sevi.