LNSO un Andra Pogas uzstāšanos filmē "LMT Straumes" cilvēki, Greifa Četrkāršā koncerta "Nāvesdeja" un Mālera Piektās simfonijas atskaņojumu tīmeklī uzklikšķina vairāk nekā 6000 personu, un šo filmējumu joprojām var noskatīties straume.lmt.lv. Neatkarīgi no tā, kura mobilo sakaru operatora pakalpojumus lietojat, video pieejams ikvienam.
Spriežot pēc atsauksmēm, tas bija pareizs lēmums – nevis atcelt koncertu, bet spēlēt interneta tiešraidē. Skaniskajai informācijai papildinājumā nāca konteksts – ierastā dzīvesritma apstāšanās vai vismaz spēcīgs ritardando.
Tā tas viss salikās vienkop: Mālera neirozes, pirmās daļas sēru maršs, ceturtā daļa kā vēstule Almai (nav svarīgi, vai Adagietto tiešām tā domāts), fināla dažādi skaidrojamais jūsmīgums, ziņas par vīrusa izplatīšanos un valstu robežu slēgšanas draudiem, tukšie skatītāju krēsli Lielās ģildes Lielās zāles pustumsā un pilnīga neziņa par to, kā un kurp pasaules virzīsies tuvāko mēnešu laikā.
Apmēram mēnesi pirms tam Andris Poga atsūtīja e-pastā saiti uz youtube.com skaņuceliņu, kurā dzird, kā Mālers spēlē Piektās simfonijas pirmo daļu klavierversijā. Iepriekš nezināju tādu. Izrādās, 1905. gada novembrī Leipcigā Gustavs Mālers ieskaņojis četrus skaņuceliņus: jau nosaukto plus Ceturtās simfonijas ceturto daļu un divas pastaigu dziesmas – "Ging heut' Morgens über Feld" un "Ich ging mit Lust durch einen grünen Wald".
Ir interesanti. Visupirms jau temps un ritms. Tempi drīzāk mundri, ritma zīmējumi drusku haotiski, pasāžas pasmērētas. Tā var atļauties spēlēt vienīgi autors. Tomēr kopumā mēs iegūstam ticamu ainu par to, kāda domugaita piemita Māleram-interpretam. Iztēlojos, ka arī, piemēram, Mocarta operās viņš varētu būt bijis visai laikmetīgs tempu izvēlē.
Un, atgriežoties pie Leipcigas ieraksta, mums jātic žurnālā "Gramophone" publicētajai recenzijai, kurā teikts, ka mālerista Gilberta Kaplana uzraudzībā beidzot esam tikuši pie ieskaņojuma, kurā ir precīzi tāds atskaņojuma ātrums, kāds fiksēts 1905. gadā.
Vietnē "Spotify" var noklausīties albumu "Mahler plays Mahler", kurā ir gan šie četri soloceliņi, gan arī ieraksti no sērijas "Padziedi ar Māleru". Simfonijas fragmentā dzirdam ļoti jauku soprānu Ivonnu Keniju (Austrālija), dziesmās – drusku nesavāktu, taču nenoliedzami labi skolotu mecosoprānu Klodīni Karlsoni (Francija – Losandželosa).
Bet pats jaukākais – Mālera iespēlētie dziesmu pavadījumi ļauj jebkuram no mums mājas viesībās uzstāties nervozā ģēnija klavierpavadījumā.
Ja kāds karsti vēlēsies, lai viņa veikums tiek dzirdams arī citiem, apsvērsim iespēju LNSO mājaslapā atvērt skaņu stūrīti.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
