Šajos laikos uzstāties ir milzīga privilēģija. Saruna ar Aivi Greteru  (1)

Jums – dziedātājiem – uz tiem plostiem taču pilnīgi cits balanss!

Jā, tā būs dziedāšana apstākļos, kuriem neesam trenēti! Sākotnējā iecere festivāla atklāšanas koncertam bija cita. Tā kā šis ir kora 30 gadu jubilejas gads, tad biju iedomājies, ka to atzīmēsim ar vairāku koncertu sēriju, izceļot Māra iedibinātās trīs radošās šķautnes – darbību muzikāli teatrālajā laukā, vokāli simfoniskajā žanrā un tīro a cappella mūziku. Bet kovids radīja izmaiņas – mūsu iecerētais teatrālais uzvedums, kas bija plānots Cēsu koncertzālē, tika atcelts. Mūziku mums rakstīja Jēkabs Nīmanis, pie teksta strādāja Evarts Melnalksnis, bija darbs ar režisoru, bet vienā brīdī sapratām, ka tas tomēr šogad nenotiks. Joprojām šī iecere vēl miglā tīta.

Tev ir priekšstats, kā tas izskatīsies uz vietas, kā mehāniski darbosies?

Jāsaka godīgi, ka vēl precīzi nē. Man ir rādītas skices ar plostiem, izejas pozīcijām. Pagaidām man skaidrs nav vienīgi ātrums, kādā brauksim. Mums būs arī tehniskā komanda, kas plostu stūrēs. Tas būs atsevišķs, nepiesakāms priekšnesums, hepenings. Varbūt to var traktēt kā uzskaņošanos.

Domājot par to, ko vēlamies dziedāt, sapratu, ka tam ir jābūt latviskam repertuāram, būs tikai latviešu, pārsvarā jaunie komponisti, ar dažiem mums jau ir bijušas ciešas attiecības. Visciešākās laikam ar Eviju Skuķi, kura bijusi kora dziedātāja. Esam izvēlējušies "Mēness vokalīzi", darbu, ko viņa korim veltīja Mēness dziesmu ciklā.

Esmu iecerējis, ka visu laiku neskan tikai četrbalsīga kormūzika, kas vienā brīdī var kļūt apgrūtinoša, tādēļ programmā iekļauti skaņdarbi ar mainīgām faktūrām, un Evijas darbā ir daudz tembrālās krāsainības, folkloristika no Latgales dzīlēm ar kakla dziedāšanu. Korī veicām mazu atlasi, atradām, ka mums arī ir talantīgas dziedātājas, kam padodas tieši šī dziedāšanas maniere. Koncertā būs daudz solistu no kora rindām, katram ienesot jaunas krāsas.

Man šķiet, ka Evijas skaņdarbs ir kora klasika, jo to jau diriģējis gan Māris Sirmais, gan Jānis Liepiņš. Ko tu "Mēness vokalīzē" esi atradis jaunu kā interprets? Kā tas skaņdarbs ir atslēdzams?

Tur ir spēle ar tautasdziesmām. Es atceros laiku, kad Evija rakstīja šo vokalīzi. Varbūt kļūdos, bet, manuprāt, tobrīd viņa paralēli rakstīja vēl vienu kora kompozīciju. Vienojošie elementi bija dabas medicīnas, dažādu zālīšu meklēšana un lietošana. Evijas mūzikā, manuprāt, spēcīgi izpaužas latviskās dabas ietekme uz cilvēka būtību. Skaņdarbā ir arī emocionāli kliedzieni – kā pamostoties no slikta sapņa. Viņai ir izdevies kolosāli parādīt kora krāsas. Es uzskatu, ka tur katrai balsu grupai ir ļoti atbildīgs darbs, solo epizodes, kas beigās vainagojas milzīgā kulminācijā, visiem kopā satiekoties. Koncerta naksnīgajā noskaņā tas būs visdramatiskākais skaņdarbs.

Izcelsim arī Pētera Vaska kompozīciju ar tekstu "Kādam man būt? Esi tāds, kāds biji iemīlējies", ko mēs iestudējām pēdējā jubilejas notikumā, kas bija veltīts Ilmāram Blumbergam. Šīs kompozīcijas saturiskā atklāsme pie manis pastiprināti atnāca, kad dzirdēju interviju ar Pēteri Vasku "Kultūrdevā". Saruna vedās ap to, ka komponisti iedaloties divās daļās, vieni katru kompozīciju veido pilnīgi atšķirīgi, otri raksta vienu garu skaņdarbu mūža garumā. Tur bija teikts – jūs laikam rakstāt šo otrā tipa mūziku. Un viņš teica – atskatoties uz agrīnajiem darbiem, tur caurstrāvo dramatisms, vēsturiskas tēmas, kas aktuālas latviešiem.

Tie ir brīnišķīgi darbi.

Jā, un tad viņš stāsta, ko viņš vēlas panākt mūzikā šobrīd. Man šķiet, ka šis skaņdarbs, kuru viņš veltījis korim, nedaudz iezīmē šīs divas pasaules. Pirmajā daļā ir viņa jaunības pārdomas, cīņa, ļoti izteikts nacionālisms, mīlestība pret tautu un dievu, traģisms, kas piemeklējis pasauli, un viņš stāsta stāstus par personībām, kas šajā laikā dzīvojušas un veidojušas mūsu paaudzi. Skaņdarba otrā daļa savukārt ieskicē to dzīves lappusi, kurā viņš ir šobrīd, vēloties dot tikai skaisto. Runāt par to, kas atrisina problēmu, nevis to rada. Runāt par lietām, par kurām mums beidzot bija laiks padomāt pašiem.

No latviešu kormūzikas klasikas būs vēl Jāņa Zālīša "Kad nakts". Šī ir kompozīcija, kuru pirms vairākiem gadiem tieši es ienesu korī. Pirmoreiz saskāros ar šo dziesmu, vienkārši uz klavierēm spēlējot balsis. Līdz ar to ir ļoti viegli šo dziesmu pārnest uz diriģenta žestu. Tā ir tāda atslēgas lieta, ko es praktizēju. Kad varu pats visu nospēlēt, kā vēlos, tad arī zinu, ka dabūšu attiecīgu rezultātu ar kori.

Man ļoti patīk meklēt klusuma brīžus, radīt sajūtu, ka klusums ir klātesošs priekšnesumā, ka tā nav tikai pauze, kurā jāieelpo, bet daļa no emocijas, kuru mēs visi kopīgi pārdzīvojam. Šie klusumi ar gadiem top arvien garāki.

Kā jūs ar kori risinājāt un pārvarat ar COVID-19 radītās neērtības?

Par mēģinājumiem mēs pilnīgi varējām aizmirst. Bet arī digitālā vide bija kaut kas tāds, kas neapmierināja. Zoom mēģinājumu izmēģinājām jūnijā, kad bija sajūta, ka kaut ko sāks atļaut. Jubilejas koncertu dēļ, kas plānoti septembrī un oktobrī, mums jāapgūst daudz materiāla. Ideja bija tāda – satiekas visa balss grupa, es mājās dziedu, iemācu viņiem materiālu, pastāstu par muzikālām niansēm, par koncertu, aprunājamies. Es viņus redzu, bet nedzirdu. Un viņi nedzird viens otru, tikai mani – to, ko spēlēju. Tā varēja apgūt pašas pamatlietas, pilnīgi jaunu materiālu. Bet tādā veidā darboties ar materiālu, ko mēs ļoti labi zinām, ir pilnīgi nevajadzīgi. Man kā pedagogam, strādājot Rīgas Doma kora skolā, bija aizraujoši meklēt variantus, kā šo visu atrisināt, ko paņemt tālāk. Ir pozitīvas lietas, ko šis laiks mums devis, piespiedis iemācīties. Pirmais, kas nāk prātā, ir sapulces. Ne vienmēr, bet izņēmuma gadījumos, kad nevaram atrast vienu laiku, kad satikties, to ļoti viegli var atrisināt. Jautājums ir par laiku. Vai šis laiks nerada ilūziju, ka mēs visi esam ļoti aizņemti, bet tajā pat laikā absolūti brīvi laika plānošanā. Vai tas neradīja ilūziju, ka nākotnē būs tikpat vienkārši kā pandēmijā. Man liekas, ka būs tikpat sarežģīti kā agrāk. Tā kā nekas vēl nav norimis, to vēl nevar paredzēt.

No 1. jūlija esam atsākuši tikties. Apstākļi gan nav tādi, kādus varētu vēlēties – mūsu mājās, 1. ģimnāzijā, norit eksāmenu process un nav iespējams nodrošināt nepieciešamos apstākļus kora mēģinājumiem. Pašlaik strādājam vai nu koncertzālē "Ave Sol", vai vietās, kas ir ļoti pretimnākošas. Pirmos mēģinājumus noturējām vīru un meiteņu grupām atsevišķi – sākot saprast, kā ir atkal būt starp cilvēkiem un dziedāt.

Tagad, gatavojoties Cēsu Mākslas festivāla atklāšanas koncertam, ir skaidrs, ka jātiekas visiem. Jau pagājušonedēļ mēģinājām dziedāšanu ārā. Korim ļoti palīdz laba akustika. Bet dziedāt ārā ir ļoti liels izaicinājums, kas Cēsu koncerta gadījumā pat nebūs pilnīgi zem klajas debess. Būsim zem skatuves, kas, iespējams, palīdzēs mums savākt skaņu kompaktāk, arī nodrošināties pret laikapstākļiem. Ar Cēsu Mākslas festivālu korim sadarbība ilgst jau gadus desmit.

Diriģenta lomā man pirmā reize bija pagājušajā gadā, kad bija "Vestsaidas stāsta" iestudējums. Es sagatavoju vokālās partijas, man ļoti patika šis izaicinājums un uzticība, ko mums izrādīja festivāls – ka mēs, "Kamēr..." jaunieši, to spējam izdarīt līdzās ārzemju lielajiem solistiem. Un, man šķiet, mums tiešām ļoti labi izdevās, atceros, ka tas deva lielu prieku.

Pēc Cēsu koncerta jau gatavojamies un domājam arī par koncertiem, kurus nevarēsim noturēt ar klausītājiem. Septembrī ir ieplānots jubilejas koncerts ar orķestri Doma baznīcā. Šobrīd ir skaidrs, ka mūziķi tur varēs būt, jo, paldies dievam, Doms ir milzīgs. Bet mums tāpat būs jāievēro distance. Ja to translēs radio, tad skaņu režisoram būs jāpaveic unikāls darbs.

Kā tu kā mūziķis šodien jūties?

Man liekas, tas ir mākslinieciskā vadītāja lielākais pluss – ir daudz pienākumu, bet tu pats vari izvēlēties, ko iestudēt. Un man ir svarīgi, ka tas nes gandarījuma sajūtu. Ja tā ir, tad zinu, ka varēšu vai pavisam noteikti centīšos to ieskaidrot saviem dziedātājiem, kāpēc tur ir kaut kāda vērtība, kāpēc tas mums šobrīd būtu aktuāli un ko tas mums dos. Varbūt es aplam domāju, bet mana stratēģija ir tāda, ka jānodzied noteikti skaņdarbi, jo tie audzēs kora prasmi, spēju pacelt balss grupu citā līmenī. Tas nav kritērijs, pēc kura izvēlos repertuāru...

Bet tev par to ir jādomā.

Jā, tas viss tepat ir. Plānojot un domājot darbus un koncertus uz priekšu, visu laiku gribas, lai veļamies uz priekšu kamolā un kuplināmies, lai nesākam kaut ko atražot. Man šķiet, tas ir nogalinoši, tas nevienam nav vajadzīgs.