Coja melnais dzīvības eliksīrs – traģiskajai avārijai jau 30 gadu

Kad izej uz skatuves un paziņo, ka runāsi par Viktoru Coju un viņa ansambli, balss nedaudz aizlūst. Tās nav bailes, tā ir tāda dīvaina, tumsnēja pietāte. It kā gribētu atvainoties par to, ka tev vispār ir viedoklis. 

Šodien aprit 30 gadu, kopš uz sienām ir uzraksti “ЦОЙ ЖИВ”. Tas sākas 1990. gada 15. augustā – laikā, kad atjaunotā Latvija bauda savu pirmo vasaru, pasaule priecājas un skaļi tērzē par filmu “Pretty Woman”, bet “Jumprava” gatavojas savam pirmajam triumfam “Mikrofona” aptaujā ar dziesmu “Baltā”. 

15. augustā pusvienos dienā, braucot pa šoseju Talsi–Sloka, pāris kilometrus pirms vietas, kur tagad ir glīts satiksmes aplis pagriezienam uz Enguri vai Tukumu, saskrienoties ar sarkanu tālsatiksmes autobusu “Ikarus”, bojā iet tā laika vislabāk zināmā PSRS rokzvaigzne – Viktors Cojs. 
Lasot joprojām jaunas un pietiekami pretrunīgas versijas par to, kā un kādēļ tas noticis, nāk prātā mūsu kaimiņvalsts vēlme šādās reizēs slēpt visu slēpjamo. Oficiālā versija vēsta, ka agri bija cēlies, braucis makšķerēt un atpakaļceļā no copes iemidzis pie sava jaunā moskviča stūres. Paplašinoties interneta piedāvātajai iespējai izteikties, parādās arī paralēlās laikabiedru versijas, bet tās šodien piedāvāju neaiztikt, ne par to ir šis stāsts. Varat droši pameklēt paši.

Pēdējā Coja vasara Plieņciemā, tur sacerētais un ierakstītais pēcnāves albums ir atsevišķas grāmatas vērts. It īpaši mums, rokmūzikas mīļotājiem no Latvijas. Pie 1990. gada piejūras vasaras notikumiem un sajūtām noteikti vēl atgriezīšos. Vēlāk. 

30 gadu nogrieznis ir lielisks iemesls piestāt un padomāt – kas vispār notiek? Un es, godīgi sakot, līdz galam neesmu sapratis, kādēļ Rīgā uz sienām parādās jauni uzraksti par Coja dzīvošanu un kādēļ katrs otrais latvietis tīri prasmīgi var pieslēgties dziļai sarunai par šo mūziķi. Turklāt minētajā nāves vietā joprojām ir sajūta, ka traģēdija būtu notikusi pirms nedēļas – katru reizi, kad tur esmu, deg sveces, ir ziedi, plakāti un apmeklētāji.