'Xylem Trio': Mūs vieno mīlestība pret mūziku

Kāda šobrīd ir "Xylem Trio" dzīve, ja neņem vērā gatavošanos koncertam "Vasarnīcā"?

Oskars Petrauskis: Pēc trakajiem liegumiem mums šī vasara ir ļoti ražena, jūlijā un augustā bijuši vairāki koncerti, līdz ar to trio dzīve šobrīd ir ļoti aktīva. Gatavojoties "Vasarnīcai", atsvaidzinām mūziku, ar ko iepazināmies pirms desmit gadiem, un tas ir arī izaicinājums – tā skanēs ar simfonisko orķestri un Maestro Raimondu Paulu. Tie mūsu trio ir svētki.

Katrs no jums ir diezgan aizņemts savās muzikālajās un pedagoģiskajās gaitās. Cik daudz laika jūsu ikdienas dzīvē tiek veltīts trio? Vai varbūt muzicēšana kopā ir vairāk koncentrēta tādos intensīvos kopā sanākšanas periodos kā šobrīd?

Raimonds Petrauskis: Trio ir viena vienība, bet tajā ir iespējami arī vairāki ansambļi – es varu spēlēt duetā ar Rihardu, duetā ar Oskaru, viņi abi var spēlēt duetā bez manis, varam arī spēlēt solo. Tā ir mūsu realitāte. Kad sanākam kopā, piemēram, šajā programmā, esam pilnā komplektācijā, bet ikdienā iespējas ir dažādas. Kā dažādas šūnas.

OP: Mums bieži vien jautā, vai esam izjukuši un beiguši pastāvēt, bet mūsu trio nekad neizjūk, jo, kā jau Raimonds teica, darbojamies kā šūniņas gan atsevišķi, gan kopā. Par trio var teikt, ka mēs ļoti aktīvi tiekamies un veidojam jaunus projektus, ja mums ir kāds kopīgs iedvesmas avots. Iepazīšanās ar izcilo komponistu un cilvēku iedvesmotāju Giju Kančeli ir viens no šādiem spilgtiem notikumiem mums kā trio.

Varbūt varat pastāstīt, kā tas notika?

OP: Tas notika Rīgā, kad Māris Sirmais veidoja programmu "Saules dziesmas". Mēs tur nejauši bijām pieaicināti kā fona mūziķi komponistu vakariņās. Spēlējām gan džeza standartus, gan savu mūziku. Pienāca klāt viens nopietna izskata vīrs, ne sevišķi ražena auguma, bet ar ļoti nopietnu skatienu, un teica, ka mēs labi spēlējam.

Rihards Zaļupe: Es atceros, ka viņš vienkārši teica: "Давайте, парни, сделаем диск!" ["Puiši, uztaisām disku!" – no krievu val.] (smejas)

OP: Jā, nekā daudz cita tur nebija. Viņš, vīrs un vārds, atsūtīja Raimondam notis, un tad jau tas sāka plūst. Process gāja aptuveni divus gadus, kad atkal satikām viņu Rīgā. Bijām jau ierakstījuši gandrīz visu disku, viņš paklausījās un bija ļoti pārsteigts, ļoti pozitīvi iedvesmots no tā, ko bijām atļāvušies darīt. Tas bija 2007. vai 2008. gads, kad Gruzijas politiskā situācija neļāva mums braukt un taisīt ierakstu tur, kā tas sākotnēji bija iecerēts.

RZ: Īstenībā ļoti labi, ka mēs neaizbraucām, jo tad disks būtu pilnīgi citāds.

OP: Mums ir ļoti paveicies, ka sastāvā ir Raimonds, jo mēs ar Rihardu noteikti neesam šiem projektiem veltījuši tik daudz negulētu nakšu kā Raimonds.

Rihard, arī tu esi komponists un aranžētājs, bet šim sastāvam tomēr pamatā raksta Raimonds?

RZ: Jā, jo viņš kā pianists tomēr ir visa pamatā.

OP: Nav jau tā, ka viņš mums pateiktu, ka jāspēlē tā un ne citādi, mēs arī iesaistāmies procesā un nākam talkā ar idejām, bet Raimondam ir aranžētāja talants.

RZ: Mēs esam arī divatā aranžējuši, sēdējuši te, Lielajā ģildē, un pa nakti kaut ko darījuši, pilnīgā naktī gājuši ēst un atkal strādājuši. Bet dzīve iet uz priekšu, laika paliek aizvien mazāk, tāpēc tagad ir tā, ka Raimonds uztaisa pamata versiju, savu vīziju par skaņdarbu, un tad mēs nākam klāt un apaudzējam to.

RP: Interesantais rodas tad, kad katrs pieliek klāt kaut ko savu, tad veidojas sinerģija. Mums šis trio ir pilnīgi nepiespiesta lieta, domubiedru grupa, kur viens otru pazīstam kopš vidusskolas laikiem. Mūs nekad nav saistījuši nekādi līgumi, tikai mīlestība pret mūziku. Nekad neesam nākuši kopā, tikai komerciālu nolūku vadīti, jo tas nedarbojas. Tas ir kā mākslīgie ziedi. Mums katram ir sava dzīve, bet ik pa laikam mēs gribam un sanākam kopā, un man tas šķiet diezgan veselīgi.

Jūs jau atklājāt, kā tapa ideja par pirmo albumu ar Kančeli mūziku, taču jums ir vēl viens veltījums viņam.

RP: Arī ideja par to radās nejauši. Tbilisi filharmonijā lielā, nozīmīgā koncertā nospēlējām pirmā diska programmu, otrajā daļā sadarbojāmies ar gruzīnu mūziķiem. Pēc tam Meistars mūs aizveda vakariņās, jo mums bija vairākas stundas līdz lidmašīnai. Naktī kādā brīdī Kančeli gribēja ar mums nofotografēties un nejauši pateica: "Čaļi, šis ir jūsu jaunajam diskam." Un es tajā dullumā pateicu, ka kaut ko noteikti izdarīsim.

OP: Mani bija apbūrusi gruzīnu dīva Nato Metonidze, burtiski iemīlējos viņas balsī un teicu Raimondam, ka gribētu ierakstīt albumu ar viņu.

RP: Ziniet, bieži vien mūsu trio mēģina ielikt kādā žanrā. Mums ir ļoti daudz ietekmju, un ir visai amizanti, ja cenšas mūs ielikt kādā vienā kastītē. Tas nedarbojas, tur vienmēr divi reiz divi ir pieci, jo ietekmju ir vairāk, nekā konkrētā kastīte ietver. Arī šis albums ir veidots tādās "lounge" skaņās, neformālā gaisotnē. Iedvesmojāmies no sarunām ar komponistu, viņa personības, vienkāršības, humora. Es domāju, ka tāds pats ir Raimonds Pauls, un tāpēc viņiem saskanēja. Kā nekā viņiem bija vairāk nekā piecdesmit gadus ilga draudzība.

OP: Interesanti, ka paši nemeklējam nekādas iespējas ar šo mūziku uzstāties, mums nav aģentu, kas to mēģinātu pārdot, bet piedāvājumi joprojām nāk, mūzika dzīvo, un tas nozīmē, ka tas ir patiesi. To arī pats Kančeli kungs ļoti mīlēja – patiesumu mūzikā un draudzībā, nevis mākslīgus smaidus, kas neizsaka neko.

RP: Ar Giju mums saistījās vēl viens projekts – mūzika izrādei "Hanuma" Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī, par ko arī bijām nominēti "Spēlmaņu nakts" balvai. Tā bija 50 gadus veca mūzika, ko aranžējām, bet tas nevienam nešķita svarīgi, jo Meistars ir šeit, viņa mūzika dzīvo. Viņš toreiz mums teica: "Парни, вы играете лучше, чем я написал." ["Puiši, jūs spēlējat labāk, nekā es esmu uzrakstījis," – no krievu val.] Un ir ļoti dīvaini to dzirdēt no komponista. Parasti, ja tu kaut ko aranžē, tev ir bail iet pie komponista un viņam to rādīt, jo tu nedari neko, ko viņš ir ierakstījis notīs. Šī bija situācija, kad varēja viņam parādīt rezultātu, un viņš to pieņēma, apstiprināja.

OP: Mums ir e-pasta vēstule no viņa, ko es varētu nosaukt par mūzikas sertifikātu. Ja kādam ir kāds jautājums vai iebildums par to, kā mēs spēlējam Kančeli mūziku, es varu to atrast un vajadzības gadījumā parādīt. (smejas)

Viens ir spēlēt kopā jums trijiem, kas cits ir satikties ar simfonisko orķestri. Jums gan šī nav pirmā reize kopā ar LNSO.

RP: Skaidrs, ka mūsu saikne ar LNSO ir Rihards.

RZ: Protams, ir citādi, jo tagad sēžu orķestra vidū, nevis aizmugurē pie pārējiem sitaminstrumentālistiem. Es ar ļoti daudziem no šiem mūziķiem esmu kopā izaudzis uz skatuves, šī arī nav pirmā (un es ceru, arī ne pēdējā) reize, kad esmu kaut ko aranžējis orķestrim, tāpēc ir forša atmosfēra. Es zinu, ka droši varu ko teikt, visi mēģinās kooperēties, lai iznākums būtu iespējami labākais. Protams, ja tu esi kaut ko instrumentējis, gribas sēdēt zālē un klausīties, jo, sēžot vidū un spēlējot, praktiski neko no kopskaņas nevar dzirdēt.

Es domāju, ir forši, ka tagad ir tāds nākamais Kančeli mūzikas etaps, esam uztaisījuši aranžējumus ar simfonisko orķestri četriem skaņdarbiem, tā ka varbūt "Xylem Trio" Kančeli sāga nebeigsies. (smejas) Es esmu vairākus viņa skaņdarbus orķestrī spēlējis, un bija interesanti paskatīties, kā mums izdosies to aranžēt, ielikt viņa raksturu jaunajā skanējumā. Es secināju, ka daudzas lietas pilnīgi dabiskā veidā saiet kopā ar viņa mūziku, izņemot to, ka mēs visu spēlējam divreiz ātrākā tempā. Ja mūsu aranžējumu nospēlētu divreiz lēnāk, tas skanētu pēc klasiska Kančeli skaņdarba. Tas arī atklāj to, cik lielu darbu Raimonds ir izdarījis – tas nav tikai individuāls aranžējums, bet nopietna iedziļināšanās materiālā.

RP: Mūzikas tēmas mūsu programmā ir vairāk saistītas ar Kančeli teātra un kino mūziku. Lai šo pasauli atvērtu, iepazītu, lai atrastu īsto atslēdziņu, nepieciešams visai ilgs laiks, tas viss pakāpeniski attīstās. Šo mūziku ir iedvesmojusi atmosfēra, ko savās filmās attēlo režisors Georgijs Danelija, teātrī – Roberts Sturua, Georgijs Tovstonogovs un citi. Viņi ir tie, kas šai mūzikai apkārt ir radījuši īpašu auru, tāpēc ir vērts tās filmas, kur skan Kančeli mūzika, noskatīties, ienirt tajās. To nevar sajust šodien, tā nav mums ierasta pasaulīte, tā ir ļoti īpaša un trausla, ar saviem kodiem un noslēpumiem, ar savu valodu. Tajā visā ienirt man prasīja laiku, un tur arī lielā mērā pagāja tās negulētās naktis, ko Oskars pieminēja. Tāpat kaut ko ņemt un tā virspusēji uzrakstīt – tas tikai tāds "fast food".

Biļetes uz koncertu klātienē ir izpārdotas, bet visiem, kas vēlas, ir iespēja iegādāties tiešsaistes biļetes un klausīties to jebkurā vietā. Kādas jums ir attiecības un sajūtas par šo formātu, kas pēdējos mēnešos uzplaucis?

RZ: Protams, priekšroku es dodu koncertiem klātienē, bet ir forši, ka cilvēki arī savās mājās var piedzīvot notikumus, kurus viņi varbūt nekad nevarētu apmeklēt klātienē. Ja šīs abas lietas viena otru papildina, tad man nav iebildumu, īpaši šādā situācijā. Būtu dīvaini, ja mēs šo programmu nospēlētu mazliet vairāk nekā 100 cilvēkiem zālē – un viss. Ja tu zini, ka tevi filmē un tiešraidē pārraida, cilvēki skatās, tā ir laba sajūta, tas piedod citu enerģiju. Ja divatā spēlē kamermūziku piecdesmit, kaut vai tikai desmit cilvēkiem, tas ir citādi, bet, ja uznāk vesels simfoniskais orķestris, Raimonds Pauls, mēs – un ir pārdesmit cilvēku zālē... Labi, ka tehnoloģiskās iespējas šodien to atļauj, un pluss tiešraides skatītājiem noteikti ir tāds, ka viņi var redzēt mūziķus tuvplānā. Man pašam ļoti patīk skatīties baletus kinoteātrī. Protams, tur varbūt nevar sajust to dzīvo emociju, bet var pieredzēt ko tādu, ko nekad neredzēsi nevienā opernamā. Tā ir pilnīgi cita pieredze, kas man kā kinomīlim ļoti patīk. Un šajā gadījumā ekrāns un Kančeli kinomūzika iet kopā pat ļoti labi. Tādēļ ielūdzam visus uz koncertu mājās!