Iemīlēt simfonisko mūziku. Saruna ar LeNeSOna režisori Unu Rozenbaumu

Vai pirms LeNeSOna tev bija kāda pieredze, režisējot pasākumus bērniem?

Nē, tieši tādas pieredzes man nebija. Esmu taisījusi dažādus pasākumus, arī bērnu, bet ne ar simfonisko mūziku. Bet man tas ļoti patīk, ir tik interesanti būt klāt brīdī, kad bērni pirmo reizi dzird simfonisko mūziku. Man ir tāda vidutāja loma šajā procesā.

Kāda ir tava pieeja? Bieži vien liekas, ka bērnu publika ir jāuzrunā īpaši, jāizdomā kaut kas nebijis, piesaistošs.

Man liekas, ka pati galvenā, vissvarīgākā lieta ir saprast, ka tu nedrīksti pret bērniem izturēties kā pret kaut kādiem mazāk inteliģentiem cilvēkiem. Es domāju, viņi ir tikpat sakarīgi kā mēs, pieaugušie, tikai vēl nav iemācījušies noformulēt savas domas. Tāpēc ar viņiem nevajag baigi uķināties. Tu nevari viņiem neko parādīt, ja neizturies ar cieņu. Skaidrs, ka tam visam ir jābūt vienkāršāk un vieglāk, līksmāk, aizraujošāk, bet bērni jau jūt neīstumu vēl labāk kā mēs.

Bet vai tomēr joprojām Latvijā nav novērojams, ka pasākumi bērniem tiek veidoti ļoti uzspēlēti, virspusēji, uzskatot viņus par neko nesaprotošiem un nezinošiem?

Man liekas, ka tāda tendence bija agrāk, bet tagad ik pa laikam parādās visādas brīnišķīgas lietas, kas ar bērniem runā kā ar līdzvērtīgiem cilvēkiem. No vienas puses bērnus ir vieglāk pārsteigt nekā pieaugušos, kas savā dzīvē jau daudz redzējuši un piedzīvojuši, bet, ja tu pret bērniem izturies ar atbildību, tad viņi to ļoti novērtē. Jo pret bērniem izturas cieņpilnāk, jo viņi izaug ar tādu pašu attieksmi pret citiem.

Režisoru vide pret bērnu pasākumu veidotājiem neizturas aizspriedumaini, stereotipiski?

Tā tas, protams, ir! Tas ir it kā zemāks līmenis. Bet tā arī ir tāda patriarhālas sabiedrības pazīme. Jo kāpēc gan lai tas, kas domāts cilvēkiem, kas mūs nākotnē baros, būtu kaut kas zemāks? Nevienā gadījumā radīt kaut ko no sevis nav viegli, jautājums – kā tu uz to skaties, kāds ir tava darba mērķis. Vai tas ir tavu ambīciju realizēšanai vai tas ir ar misiju. Ja tas ir tikai tava ego apmierināšanai, tad viss kļūst pašmērķīgs. Skaidrs, ka jābūt kaut kādai harmonijai šajā. LeNeSOna uzdevums nav realizēt manas ambīcijas, viņa uzdevums ir iemācīt bērniem mīlēt simfonisko mūziku. To arī es cenšos izdarīt. Bet pietiekoši aizraujošā veidā, lai nedaudz realizētu arī savas ambīcijas. (smejas)

Vai tev ir gadījies, ka izplāno un iestudē izrādi, domā, ka ļoti labi sanācis, bērniem patiks, bet tad atnāk publika un skaidrs, ka nav tomēr izdevies viņus uzrunāt?

Protams! Mums bijuši arī strīdi ar orķestri, kuri paziņo, ka viņi kaut ko nedarīs, jo kaut ko vienkārši nav pieņemts darīt. Es gribēju, lai viens no aktieriem dzied kā Misters Bīns baznīcā, bet aktieri un mūziķi paziņoja, ka viņi nekāps uz skatuves! (smejas) Tas man bija pārsteigums, jo man nekas tāds nekad nebija ienācis prātā.

Rakstot scenāriju, es, protams, paredzu, kurš ir pieaugušo, kurš – bērnu joks. Dažreiz veiksmīgāk, dažreiz neveiksmīgāk izdodas atrast tādus jokus, kas strādā abiem.

Vai tavi bērni ir pirmie, uz kuriem tiek pārbaudītas LeNeSOna izrādes?

Jā, protams! Mia, kurai ir pieci gadi, ir tā, kas nāk man līdzi uz mēģinājumiem, un tad es skatos, uz ko viņa reaģē, ko saprot, ko nesaprot.

Šonedēļ iesāksies jau trešā sezona, kopš tu veido LeneSOnu. Vai, tavuprāt, visa mūzika ir piemērota bērniem?

Man liekas, ka bērni neanalizē mūziku. Viņiem nav nekā tāda, kas būtu pārāk sarežģīts. Viņiem ir pārāk skaļa, pārāk klusa mūzika, bet viņi nespēj analizēt un pateikt, kura daļa viņiem patika vai nepatika. To mēs mēģinām pateikt – kurš instruments spēlē, ko komponists mēģinājis attēlot, kas ir uvertīra utt. Kaut kas nedaudz jau aizķeras viņiem.

Mūziķi, kas piedalās šajās programmās, viegli padodas taviem režisores norādījumiem?

Viņiem tas ir darbs, viņi noteikti neizturas vieglprātīgi. Šajās programmās mūziķi daudz biežāk uz skatuves smaida, nekā lielajos koncertos, kur dažbrīd izskatās, ka smaidīt ir aizliegts. Viņi arī reaģē uz bērnu reakcijām, tur veidojas patīkama simbioze.

Koncerta muzikālā vadība parasti uzticēta kādam jaunajam diriģentam, kam ļoti iespējams tā ir pirmā reize simfoniskā orķestra priekšā.

Sadarbība un reaģēšana uz bērnu reakcijām viņiem nav problēma. Uztraukumu viņiem rada tas, ka zālē sēž viņu pedagogi. Bet šāda iepazīšanās ar viņiem man ļāvusi saprast, ka ar orķestri var strādāt ļoti dažādi. Agrāk man likās, ka ir tikai viens veids, kā to var darīt, bet tagad redzu, ka katram ir pilnīgi cita pieeja. Tas ir ļoti interesanti!

LeNeSOns uzrunā skatītājus gan latviešu, gan krievu valodā, katrā koncertā to iedzīvina cits aktieris. Vai saturiski abas programmas ir vienādas un vienkārši pārtulkotas, vai tomēr ir kādas atšķirības?

Nē, tas nav teksta tulkojums. Viss, kas ir latviski, ir piezemētāks, viss, kas ir krieviski, – divreiz emocionālāks. Bet bērni jau ir bērni jebkurā gadījumā. Daži vienkārši ir skaļāki, īpaši tie, kas nāk "Skolas somas" ietvaros. Ja bērni nāk kopā ar vecākiem, nav tik traki, bet bars nav kontrolējama vienība.

Šajā sezonā LeNeSOns stāstīs pasakas – "Sprīdīti", "Pelnrušķīti", pasaku par mūzikas instrumentiem.

Es domāju, ka pasakas ir veids, kā mēs mācāmies dažādas dzīves pamatvērtības. Un arī klasiskajai mūzikai pasakas piestāv, ir daudz vieglāk kaut ko iemācīt caur tām. Īpaši caur pasākām, ko visi zina – "Sprīdīti", "Pelnrušķīti".

Bet varbūt mūsdienu bērni tās nezina?

Es zinu, ka zina. Viņi visu zina! (smejas) Jo viņiem ir vecāki, kas spiež viņus skatīties savas bērnības filmas, kuras, viņuprāt, ir brīnišķīgas. Nesen es arī ar saviem bērniem skatījos "Sprīdīša" filmu un viņiem patika. Vajag vienkārši pateikt, ka Sprīdītis ir tāds kā Gredeznu pavēlnieks, tad viņiem viss ir skaidrs.

Vai koncertos tiks stāstītas pasakas?

Ne īsti. LeNeSOns mēģinās attēlot, kas pasakā notiek, tas būs ar projekciju un skatuves iekārtojuma palīdzību. Tad būs arī teicējs, kurš stāstīs LeNeSOnam šo pasaku, un, ja kaut ko viņš nesapratīs tāpat kā bērni var nesaprast, kas, piemēram, ir Sīkstulis vai Lutausis, tad teicējs paskaidros un palīdzēs.

Pavasarī vēl būs "Pelnrušķīte" un pilnīgi jauna Ineses Zanderes pasaka par mūzikas instrumentiem, kam Andris Vecumnieks komponē mūziku. Plānots apjomīgs uzvedums, pie kura mēs jau šobrīd strādājam. Tas būs iespaidīgi un interesanti!

Vai mūsdienās, kad bērniem pieejamas dažādas tehnoloģijas, animācijas filmas un rotaļlietas, simfoniskā mūzika vispār viņus var uzrunāt?

Manuprāt, tie vecāki, kas ved bērnus uz šiem koncertiem, diezgan labi saprot – nav tā, ka viņi ar to nenormāli iepriecinātu savu bērnu. Es domāju, ka nevienam nav ilūziju, ka bērni uz ko tādu rautin rautos. Nav tādu bērnu, vai tādu ir ļoti, ļoti maz. Bet, pateicoties vecākiem, bērni tomēr iemācās mūziku, un tā ir brīnišķīga vecāku dāvana saviem bērniem. Un bērni LeNeSOna laikā vismaz nevar skatīties ekrānos.

Varbūt arī vecāki, kas iepriekš nav saskārušies ar klasisko mūziku, šādi uzzina ko jaunu.

Pilnīgi noteikti! Tie vecāki, kam nav muzikālās izglītības, nezina, kā sauc kuru simfonijas daļu, no kā sastāv opera, kā sauc kuru instrumentu utt. Dažreiz arī es pati uzzinu ko jaunu. Mana mamma ir pedagoģe, un viņa vienmēr saka – ja tu kaut ko patiešām gribi iemācīties, tev ir jāmāca tas citiem. Manā gadījumā tas tieši tā arī strādā. Pagājušajā sezonā mums, piemēram, bija Mocarta dziesmu spēle "Bastiēns un Bastiēna", kur mēs izstāstījām daudzas specifiskas lietas par operu, dažādiem balss tembriem. Domāju, ka tas ir noderīgi visiem apmeklētājiem.

Vai bērniem nezūd uzmanība, klausoties šādu mūziku?

Skaidrs, ka es testēju to visu uz saviem bērniem, bet apzinos, ka viņiem nav viegli nosēdēt mierā tik ilgu laiku. Tāpēc skaņdarbi nav pārāk gari, starp tiem ir sarunāšanās, dažbrīd iesaistām bērnus, pievēršam viņu uzmanību atkal un atkal. Mēs ļoti domājam, lai viņiem būtu interesanti, priecīgi. Pieaugušo koncertos tā nedara, kaut gan varbūt dažreiz vajadzētu, lai ļautu sajust, ka mūziķi un publika nav viens pret otru, bet kopā rada notikumu. Jo to Covid-19 laikā varēja ļoti labi redzēt – ka ne tikai publikai ir vajadzīgi mākslinieki, bet ka arī māksliniekiem tikpat ļoti ir vajadzīga publika.