Alises Brīnumzemē. Albuma 'Šākātā' apskats  (2)

Mest kažoku uz otru pusi vai novilkt to pavisam nekad nav viegls solis mākslinieka dzīvē, taču tad, kad tas tiek izdarīts, rezultāts parasti ir satraucoši pozitīvs gan pašam jaunā satura radītājam, gan klausītājiem. Alise nolēmusi mesties jaunos skaniskajos izaicinājumos, kā arī piekļūt daudz tuvāk vietējam klausītājam, piedāvājot dziesmas latviešu valodā. Turklāt brīžiem pat diezgan ikdienišķā, ne tikai literārā, kas viņai pārsteidzoši labi piestāv.Tās liek pasmaidīt un pilnībā saprast, ka Alise Joste nav tikai kautrīgi smaidoša un klusa meitene, kurai svešas dzīves dēkas un alkas.

"Ir piektdienas vakars, un mani negaida neviens, tas būtu tāds čakars, atrast kādu, ar kuru kopā gaidīt līdz rītam," viņa ironiski dzied jaunā albuma dziesmā "Piektdienas vakars", kas attīstībā nonāk pat nosacīta hiphopa lauciņā, iestūrējot naktslokālu izjūtu pasaulē. Saturisko noskaņu pastiprina arī tumša, nedaudz triphopīga instrumentācija.

Dažādu efektu un elektronikas klātbūtne jūtama visā albumā, kas sasaucas ar dziesminieku sfēras tendencēm arī Rietumu mūzikas pasaulē, lieliski pierādot, ka jaunos gadžetus var izmantot arī jēgpilni un nesekli. Ar to Alise Joste patīkami atšķiras no daudzām citām vietējām mūsdienu dziedātājām, kuras izpilda it kā modernu, bet apnicīgi vienādi producētu popmūziku.

Nav liela pārsteiguma, pamanot "Šākātā" beigu titros mūsu garšīgās popmūzikas pelēko kardinālu Gati Zaķi. Jā, tas jau atkal ir viņš, kurš spējis uzlikt uz paplātes šobrīd labāko un interesantāko no kārtējā lieliskā mākslinieka. Šoreiz – Alises Jostes. Turklāt ik pa laikam gana jaudīgos ritma akcentus līdzējis paspilgtināt arī "Tesas" bungu dārdinātājs Jānis Burmeisters.

Mazliet pārsteidz albuma pirmā singla izvēle par labu "Citā dzīvē", jo tā nav plates spēcīgākā dziesma. Varbūt vēlme bija uzreiz pārāk nešokēt savus cienītājus ar straujām muzikālajām pārmaiņām un saudzīgi aicināt nākt kopā pārdeklarēties jaunās ārēs. Tas, pārfrāzējot diezgan melanholiskās dziesmas tekstu, kas rada mazliet francisku à la "Air" sajūtu.

Varbūt šis kā pirmais singls izvēlēts tādēļ, ka vislabāk pauž pašas mākslinieces radošo mulsumu, uz kurieni doties tālāk un cik daudz ļauties radošajai brīvībai. Nav šaubu, ka šis Alisei ir ļoti drosmīgs solis, un mēs varam būt tikai priecīgi, ka viņa sadūšojusies to spert. Visticamāk, neviens jau nebūtu briesmīgi vīlies, ja "Šākātā" vietā dienasgaismu ieraudzītu jauns angliski iedziedātu ģitārdziesmu albums, un pat pilnīgi iespējams, ka arī tas aizdzīvotos līdz uzvarai mūzikas kritiķu izauklētajā "Austras balvā" vai "Zelta mikrofona" dziesminieku kategorijā, ja tāda atkal uzrastos, taču daudz labāk ir tomēr nemēģināt iekāpt vienā un tajā pašā upē.

2015. gada plates "Hardships Are Ships" kuģi jau sen pa to aizpeldējuši, un nu jau krastā piestājušas futūristiskas amfībijas.Tādas kā Covid-19 un citi briesmoņi, kas pieprasa arī atšķirīgu attieksmi pret šo pasauli. Lai arī jaunā albuma dziesmas sakomponētas pērnpavasar un ierakstītas rudenī, nepamet sajūta, ka tas perfekti "ierakstās" "kovidnoskaņas" mākslas darbu kategorijā. Acīmredzot mākslinieki ir labi gaidāmo pārmaiņu barometri, kas, iespējams, izjūt pasaules plātņu virzības daudz labāk nekā politiķi, ekonomisti un kādi tur vēl -sisti.

Kā albuma virshimnu varētu uztvert kolorīti nodēvēto "Hāvēzē", kas derētu arī tituldziesmas statusā. "Izrādās, es tevi mīlu visos veidos nepareizajos, izrādās, par daudz un tad atkal par maz, hāvēzē, kā lai mīlu pareizāk," uz "Massive Attack" jaunāko daiļradi nedaudz atgādinoša muzikālā fona dzied Alise, pēcāk aizejot vīterojošos augstumos, kas ļauj noķert jau latviski melanholiskas sajūtas gan par šo, gan citiem pašu piedzīvotajiem laikiem. Dziesma noslēdzas ar uzbrūkošu, masīvu skaņas sienu, kas, visticamāk, neļautu to iekļaut Latvijas liegajos ikdienas radio ēteros.

Taču kopumā "Šākātā" noskaņa ir neuzbrūkoša, tomēr uzmanību piesaistoša, un liela nozīme pēdējā aspektā ir tieši lipīgajai lirikai, kas neļauj ausīm atslēgties un uztvert to kā skanisku fonu. Tātad: izteikts dziesminieciskums, kurā tekstam ir ļoti liela nozīme, lai cik atraktīvs arī nebūtu muzikālais pavadījums.

Turklāt patīkami sapurina klātesošā vieglā ironija, kas izraisa smaidu un līdzdalības sajūtu. "Es neesmu nekāds filozofs, manā laika plānotājā nav vietas domāt par nāvi," dziesmā "Filozofs" Alise veiksmīgi rotaļājas arī ar šo tik aktuālo tēmu. Brīžiem skaniskais masīvums gan cenšas nomākt lirisko, tādēļ būtu bijis labi pašmāju mākslinieka Zahara Ze atraktīvi raibi dizainētajā plates noformējumā iekļaut arī kādu vienkāršāku lapu ar dziesmu tekstiem.

Noslēdzas 11 dziesmu plate ar ambiento un izteikti maigo, taču arīdzan skaniski progresējošo "Cik daudz", kam vārdus sarakstījis Alises brālis Niklāvs. Gana abstrakts un emocionāi piesātināts noslēgums albumam, kas, visticamāk, tiks atzīts par vienu no labākajiem 2020. gada veikumiem Latvijas populārajā mūzikā.