2000. gada oktobrī pie klausītājiem ceļu uzsāka britu rokgrupas “Radiohead” ceturtais studijas albums “Kid A”. Tobrīd neviens nespēja iedomāties, ka tieši “Kid A”, kas savā laikā izpelnījās visai neviennozīmīgu reakciju, kļūs par pagrieziena punktu jaunāko laiku mūzikas vēsturē un 21. gadsimta pašā sākumā pārliecinoši iezīmēs to, kāda būs mūsu tuvākā nākotne. Kā norāda mūzikas apskatnieks Klāss Vāvere: “Šodien mēs dzīvojam šī albuma veidotā pasaulē, kuru uzlūkojam ar “Kid A” ietekmētu uztveri, tādēļ vairs nebūt nav pašsaprotami atcerēties, cik neparasts tas likās toreiz, cik būtiski tas ietekmēja meinstrīma mūzikas vidi, ļaujot tai kļūt drosmīgākai un eksperimentālākai. Tas bija drosmīgs solis, kas attaisnojās simtprocentīgi un rezultējās skaistā un joprojām intriģējošā, savu laiku precīzi izsakošā mūzikā.”
Jaunā gadsimta sākumā "Radiohead" neapšaubāmi bija kļuvusi par vienu no planētas nozīmīgākajām grupām, kuras radīto mūziku kritiķi slavēja kā roka nākotni, neparastie dziesmu videoklipi nepārtraukti cirkulēja "MTV" kanālā un koncertus apmeklēja dažāda kalibra slavenības. Albuma "OK Computer" (1997) panākumu negaidītā lavīna un ilgā koncertturneja bija aprijusi grupas dalībnieku, it īpaši solista un līdera Toma Jorka radošo enerģiju un iedzinusi izmisumā. Grupas dalībnieku savstarpējās attiecības bija saspīlētas, un nebija pārliecības, vai grupa vispār turpinās pastāvēt. Intervijā žurnālam "Mojo" grupas ģitārists Eds Obraiens par šo laiku reflektē: "Lai tiktu uz lielās skatuves, tev ir jāizbrien cauri veselam sūdu kalnam. Un šajā procesā tu kļūsti par sistēmas upuri. Viņi kaut kā pamanās tevi ievilkt iekšā. Mēs bijām tur iekšā ar "OK Computer", un tā visa mums kļuva par daudz. (..) Toms un mēs pārējie vienkārši neuzskatām, ka tas ir tā vērts."
Domājot par turpmāko grupas muzikālo virzību, Jorks kategoriski nevēlējās sekot "OK Computer" skanējumam, uz ko, bez šaubām, cerēja grupas daudzskaitlīgā fanu un mūzikas kritiķu armāda. Viņa mērķis bija pilnībā mainīt grupas pieeju mūzikai, tiecoties aizbēgt no rokgrupas statusa, – faktiski sagraut visus līdzšinējos sasniegumus un uzbūvēt "Radiohead" no jauna. Viņš vēlējās tuvināties elektroniskās mūzikas skanējumam, mudināja pārējos domāt par semplu un mūzikas programmu izmantošanu, ienirstot bagātīgajā "Warp" ierakstu katalogā, kā arī meklējot neparastus instrumentus, kurus nemaz nemācēja spēlēt. Sākotnēji par Jorka iecerēto jauno virzienu skeptiska bija gan pārējā grupa, gan producents Naidžels Godričs.
Kopumā ierakstu sesijas ilga vairāk nekā gadu dažādās studijās Eiropā un Apvienotajā Karalistē. Mūziķi daudz eksperimentēja ar jaunatklātiem instrumentiem, un īpaši daudz talantu šajā jomā atklājās ģitāristam Džonijam Grīnvudam, kurš jaunā albuma tapšanas laikā par savu ģitārspēli praktiski bija spiests aizmirst, darbojoties kā multiinstrumentālists. Tikmēr viņa brālis Kolins nebija tik entuziastiski noskaņots: "Es uzskatīju sevi par soulmūzikas čali un tobrīd neko nezināju par programmētu mūziku. Liela daļa no "Warp" pieejamā materiāla man pilnībā nepatika. Tas viss skanēja auksti, nedzīvi. Taču tieši tāpēc Tomam tas patika: šai mūzikai nebija emocionālas piesaistes." Problēmas sagādāja arī dziesmu tekstu neesamība, jo iepriekš Jorks vispirms uzrakstīja tekstu, kas diktēja priekšā mūziku. Šoreiz piegājiens bija pilnīgi pretējs, un Jorks centās samazināt teksta nozīmi, bieži vien pat radot tos no nejaušās kombinācijās saliktām vārdu lapiņām, lai pievērstu lielāku uzmanību mūzikai. Obraiens atminas, cik ļoti tas mulsinājis pārējos: "Dažādos ieraksta tapšanas posmos Fils (Selvejs – grupas bundzinieks), Kolins un es nonācām lielu dilemmu priekšā. Kāds būs mūsu pienesums šai jaunajai mūzikai? Mēs visi apsvērām, vai nebūtu labāk vienkārši izstāties. Sākumā tas viss bija ļoti biedējoši."
Ilgā un smagā procesa rezultāts "Kid A" ar savām 11 dziesmām burtiski šokēja pasauli – gan pozitīvā, gan negatīvā nozīmē. Dīvainā kārtā tieši dzimtenē "radiogalvas" par savu jauno sniegumu saņēma visvēsākās atsauksmes. Mūzikas apskatnieki un fani pārmeta, ka grupa ir nodevusi savu lielāko vērtību, atsakoties no ģitārām, vai arī noliedza jaunā muzikālā virziena novatorismu, saucot to par "Can", "Aphex Twin" un Bjorkas mūzikas pārgremojumu. Jorks atminas, ka kritika viņu patiesi satriekusi: "Cilvēki to sauca par "komerciālu pašnāvību" un pārmeta, ka apzināti vēlamies būt sarežģīti. Tas mani šokēja, jo šī mūzika nav nemaz tik grūti uztverama. Mēs necenšamies būt sarežģīti. Patiesībā mūsu mērķis ir komunicēt ar pasauli, taču kaut kā mums izdevās pamatīgi saniknot veselu lērumu ļaužu." Tikmēr otrpus okeānam – ASV – albumu uzņēma ar sajūsmu, kas sniedza grupai optimismu. Ātri vien "Kid A" nokļuva pārdotāko mūzikas ierakstu topa virsotnē ASV un Apvienotajā Karalistē, vēlāk iegūstot arī "Grammy" balvu par labāko alternatīvās mūzikas albumu. Sekoja pat uzaicinājums uzstāties populārajā televīzijas šovā "Saturday Night Live", kas kļuva par vienu no "Radiohead" spožākajiem iznācieniem plašsaziņas līdzekļos.
Šodien "Kid A" mantojums sniedzas ārpus mūzikas un pat popkultūras robežām. Šī albuma muzikālā ietekme, protams, ir teju vai nenovērtējama, jo tas faktiski kļuva par pamatakmeni visam mūsdienu populārās mūzikas radīšanas procesam, priekšplānā izvirzot darbu ierakstu studijā un plašu elektroniskās mūzikas sniegto iespēju izmantošanu, padarot vecā stila rokgrupas par pagātnes artefaktiem. "Kid A" arī pavēra ceļu mūzikas mārketingam internetā. Mūzikas kritiķis Stīvens Haidens savā grāmatā "Tas nenotiek: "Radiohead" albums "Kid A" un 21. gadsimta sākums" (This Isn't Happening: Radiohead's 'Kid A' and the Beginning of the 21st Century) norāda, ka šis bija viens no pirmajiem pasaules klases mūziķu albumiem, ko cilvēki iepazina internetā – no sajūsmas tērzēšanas platformās un albuma "noplūšanas" mūzikas apmaiņas vietnē "Napster" līdz recenzijām interneta medijos un tam sekojošai digitālo atsauksmju vētrai. "Visas šīs lietas, ko šodien uztveram kā pašsaprotamas, toreiz bija kas pilnīgi jauns un aizraujošs," vēsta Haidens. "Jūs varējāt iepazīt mūziku, lasot pilnībā nepazīstamu cilvēku viedokļus internetā." Ietekmīgais mūzikas portāls "Pitchfork" par savu popularitāti var pateikties tieši "Kid A", jo publicēja pirmo recenziju portāla vēsturē ar maksimālo 10.0 baļļu vērtējumu tieši par šo albumu, izraisot sensāciju interneta vidē. Ekscentriskais apskatnieks Brents Dikresčenzo albuma klausīšanos asociēja ar zvaigžņu lietus vērošanu un norādīja, ka salīdzināt "Kid A" ar citiem mūzikas albumiem ir kā salīdzināt akvāriju ar zilām tapetēm. Haidens atzīmē, cik novatorisks gājiens toreiz bija publicēt recenziju tiešsaistē albuma iznākšanas dienā, nevis nodrukāt nedēļu vai mēnesi vēlāk.
Gadiem ritot, "Kid A" arvien vairāk sevi apliecina kā mūsu tuvās nākotnes pareģojums vai vīzija, ko Toms Jorks tik nekļūdīgi piedzīvoja pašā jaunās tūkstošgades sākumā. Tas iezīmē mūsdienu pasauli pēc 11. septembra terorakta, pilnu paranojas, nedrošības, globālu satricinājumu un visaptverošas neziņas par turpmāko. "The National Anthem" pašpārliecinātas bravūras pilnā kakofonija attēlo nacionālisma un autoritārisma tendenču pārņemtās pasaules iedzīvotāju apjukumu, dzīvojot informatīvā kara vidū. "Idioteque" un "Optimistic" liek aizdomāties par planētas arvien sarūkošajiem resursiem. "Everything In Its Right Place" cenšas sniegt absurdu mierinājumu, gluži kā mantrā ar Jorka falseta starpniecību vēstot, ka viss taču ir kārtībā un atrodas savā īstajā vietā, lai tikai dažas dziesmas tālāk melanholiski ietonētajā "How To Disappear Completely" deklarētu vēlmi uz visiem laikiem izgaist no šī neaptveramā haosa.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
