Roks Zubovs: atskaņot Čurļoņa mūziku ir iekšējais dzinulis, nevis ārējs spiediens  (1)

Vispirms pastāstiet, lūdzu, par ceturtdienas koncertu un tā tapšanu.

Ideja sākotnēji nāk no Lūznavas muižas – vienīgās vietas, ko savas dzīves laikā Latvijas teritorijā apmeklēja Čurļonis. Viņi vēlas pievērst uzmanību šim notikumam, tāpēc katru gadu izdomā kaut ko jaunu, kā to akcentēt. Nezinu, kurš izdomāja šī projekta koncepciju, bet mani uzaicināja piedalīties koncertā, kur Čurļoņa mūzika aranžēta džeza trio un stīgu kvartetam – diviem ļoti atšķirīgiem, bet intriģējošiem ansambļiem. Mani tas ļoti ieinteresēja, iepazinos ar Jāni un Edgaru, un kopīgi nolēmām, ka mums jāatrod kāda struktūra. Tā nonācām pie gleznu cikla "Zodiaks", kas mums iedeva zināmu rāmi, pamatu, ar ko sākt. Tālāk gan es ieteicu, gan Jānis un Edgars katrs individuāli izvēlējās mūziku, ko aranžēt. Programma lielākoties tika radīta ar interneta starpniecību, kā jau tas mūsdienās bieži vien notiek starptautiskās sadarbībās. Un tad jau satikāmies un pirmo reizi šo programmu atskaņojām pagājušajā gadā Lūznavas muižā. Mēs visi bijām ļoti, ļoti priecīgi un gandarīti! Man personīgi bija pārsteidzoši dzirdēt Čurļoņa mūziku, ko ļoti labi pārzinu jau daudzus gadus, jaunā gaismā. Un es domāju, ka divu ļoti atšķirīgu sastāvu kopspēle, divu dažādu mūzikas stilu sintēze mūzikai iedeva jaunu enerģiju un parādīja tās daudzās iespējas.

Bet jūs pats esat tīrs klasiskās mūzikas pārstāvis, vai ne?

Jā, es esmu klasiskais pianists, bet jau kopš jaunības ideja, ka improvizācija ir akadēmiskam mūziķim aizliegta teritorija, man nav pieņemama. Pēdējos 15 vai vairāk gadus man bieži vien ir projekti, koncerti, kur man jāspēlē mūzika, kas nav pierakstīta. Man pašam jāatrod risinājumi, kā to atskaņot. Un tas neattiecas tikai uz džezu. Man, piemēram, ir draugs no Francijas, ar kuru atskaņojām Čurļoņa mūziku – es spēlēju mūziku, viņš darbojās ar reāllaika elektroniku. Tas ir ļoti interesanti! Viņš veidoja dažādas elektroniskās cilpas, visādus elementus, es atskaņoju mūziku dažādos veidos, tā bija kā saruna.

Vai šis projekts ir jūsu pirmā sadarbība ar Latvijas mūziķiem?

Patiesībā nē. Mēs organizējam festivālu "The Land of Disobedient", un pirms diviem gadiem tur piedalījās latviešu altiste Santa Vižine, visa programma bija veltīta Pētera Plakida mūzikai. Un vēl, kad pirms vairākiem gadiem darbojos baroka mūzikas laukā, sadarbojos ar latviešu mūziķiem, jo pie jums šī stila mūzikas interpretēšana ir daudz augstākā līmenī, nekā Lietuvā. Esmu sadarbojies ar kontrtenoru Andris Veismani, vairākiem stīdziniekiem – tas bija 2000. gadu pašā sākumā. Mūsu baroka ansamblī regulāri bija daudzi Latvijas mūziķi, un es joprojām atceros, kā sēdējām Viļņas galvenajā laukumā pie galda un apkārt skanēja kādas piecas valodas – lietuviešu, latviešu, angļu, vācu, krievu. Tas bija ļoti jauks laiks, kas vēl joprojām palicis atmiņā ar lielisku kopā muzicēšanu.

Un kāda ir jūsu sadarbība ar Jāni, Edgaru un citiem šī projekta mūziķiem?

Edgars un Jānis ir šī projekta virzītājspēki no paša sākuma. Mani ļoti uzrunā, kā viņi darbojās ar Čurļoņa mūziku – viņu aranžējumos jūtama liela cieņa pret pamatmateriālu, bet vienlaikus arī brīvība. Un brīvības mums dažreiz pietrūkst, kad Lietuvā ķeramies klāt Čurļoņa mūzikai, jo uzskatām viņu par vienu no mūsu lielākajiem meistariem. Šis statuss nereti nomāc radošumu, oriģinalitāti, uzliek nevajadzīgus ierobežojumus, it kā sasien rokas. Bet Jānis un Edgars paskatījās uz to ar svaigu skatu un atklāja daudz jauna, nebaidījās to darīt, ļāvās iedvesmai. Kad pirmo reizi izdzirdēju viņu veikumu, iekšēji smaidīju, ka arī man vēl joprojām Čurļoņa mūzika var iemirdzēties jaunās krāsās.

Pastāstiet, lūdzu, par Čurļoņa mūziku. Latvijā ir gana viņa mūzikas cienītāju, tomēr liela daļa ar viņa daiļradi nav pazīstama.

Ja mēs salīdzinām Čurļoņa mūziku ar viņa vizuālo mākslu, protams, ka gleznas kļuva daudz populārākas, pēc viņa nāves bija izstādes arī Rīgā, līdz ar to Latvijas publika vispirms vairāk iepazina Čurļoņa gleznas. Viņa mūzika tika atzīta un vairāk atskaņota 20. gadsimta otrajā pusē. Es neieslīgšu dziļos paskaidrojumos un mūzikas analīzē, bet pat šajā programmā, ko atskaņosim, ir kompozīcijas, kurās dzirdam – no vienas puses tās ir tipiskā vēlīnā romantisma stilistikā, bet no otras puses, kad viņš ap 1903., 1904. gadu sāka nodarboties ar gleznošanu, viņa mūzika dramatiski izmainījās. Es domāju, ka to ietekmēja viņa filozofija par gleznošanu, formas izjūta, problemātika, kas radīja arī jautājumus un citu skatu par mūzikas komponēšanu. Un tas, protams, atkal ietekmēja vizuālo izpratni – viss tādā kā savienotā traukā, aplī. Tāpēc abās mākslās viņš ļoti progresēja, attīstīja jomas, kas tobrīd nebija tipiskas un pazīstamas. Es teiktu, ka viņa harmoniskā izpratne, struktūra, forma – tas viss ir nevis revolucionārs, bet unikāls.

Čurļonis ir jūsu vecvectēvs. Šī radnieciskā saikne uzliek arī kādu atbildību nest un saglabāt viņa vārdu, atstāto mantojumu?

Mūsu dzimta ir ļoti liela, ir daudz cilvēku, kas ir, kā teikt, vienas ābeles āboli. Man ir daudz brālēnu un māsīcu, citu radinieku, un mēs dažreiz savā starpā runājam par Čurļoņa vārdu, ietekmi mūsu dzīvēs. Bieži vien dzirdu, ka viņi izjūt spiedienu no apkārtējiem. Tāpēc es varu būt ļoti, ļoti pateicīgs saviem vecākiem un tuvākajiem ģimenes locekļiem, ka bērnībā man nekad nebija jāizjūt kāda īpaša sajūta, ka augu ģēnija pēcteču ģimenē. Mums nebija pastāvīgi jāizjūt ģēnija elpa pakausī, jānes zināma atbildība, mēs kā bērni varējām būt brīvi. Protams, kad sāku apmeklēt mūzikas skolu, tad gan – man vienmēr bija jāspēlē Čurļoņa klavierskaņdarbi, jo, ja tepat ir mazmazdēls, kāpēc lai tos spēlētu kāds cits. Līdz ar to viņa skaņdarbi man vienmēr bijuši līdzās, un, kad augu lielāks, atklāju arī viņa vizuālo mākslu, identitāti, personību, vēstules. Es viņu atklāju kā lielisku draugu, komponistu, viņš man kļuva par skolotāju, nevis vienkārši vecvectēvu, kuru nekad neesmu saticis. Es neizjūtu nekādu spiedienu no savas ģimenes, ka man būtu kādā pastiprinātā, mākslīgā veidā jānes Čurļoņa vārds, man tiešām šī saikne veidojās galvenokārt caur viņa mākslu. Atskaņot Čurļoņa mūziku ir mans iekšējais dzinulis, nevis ārējs spiediens.

Koncerts "Čurļonis un džezs" notiks 22. oktobrī pulksten 19.00 Mūzikas namā "Daile".