Vien saņemot indi, kļūst bail. Rudaks par 'Židrūna' jauno albumu  (9)

Jo tā stīga nekad divreiz nenovibrēs vienādi, un "Židrūna" ģitārista Ritvara Bīdera rokraksts ir kļuvis tik atpazīstams, ka varēja uzreiz uzminēt viņa piedalīšanās faktu citas grupas "Gultā ar Fantomasu" vienīgajā ierakstā. Un tad jau kā ar jaunas dimensijas skaņu triepieniem ienāk otra ģitāra, kas parādās grupas solista Klāva Kalnača rokās, kad nav jāiet staigāt starp skatītājiem vai jākliedz mikrofonā, kaut Klāva arsenālā ir arī pavisam mierīga, pat ieaijājoša dziedāšana, kas ne vienmēr ir tikai iesildīšanās pirms blieziena – tas var arī nesekot vai palikt "uz pauzes".

"Židrūna" jauno albumu nav iespējams neiztēloties kā koncertu – tas skan tik dzīvi un tu pats tiec tik dziļi ievilkts tajā, ka katra skaņa iet cauri kauliem, bet tas šoreiz ir kompliments, nevis aizrādījums – kā par lāpstas strīķēšanu pret asfaltu vai policistu klauvējieniem pie durvīm brīdī, kad pavisam legālā laikā (deviņos no rīta) beidzot pienācīgā skaļumā esi nolēmis paklausīties "Židrūna" jauno vinila plati.

Pēdējā īstā latviešu panka Simona Krasta grupā "Mazie smirdīgie kociņi" savulaik daudz iedvesmas guvušais basģitārists Ulvis Urtāns, skatuves centrā griežot zobus, izklausās kā milzīgs kukainis, kas izmisīgi dūc, sitoties pa gaismekļa kupola iekšsienām, un vairs netiek no turienes ārā, tāpēc jādod par sevi signāli, pirms kārtējais atsitiens būs nevis pret kupolu, bet pārkarsušo spuldzes stiklu, ātri nočūkstēs un iestāsies klusums. Bet klusums neiestājas. Grupā katrs dalībnieks ir skanošā līdzautors, kurš ienesis mūzikā to, ko neviens cits nevarētu atkārtot. Ar visām četrām "Židrūna" dzīvajā organismā iekšā ir bundzinieks Anrijs Korps, kurš grupā iesaistījies vēlāk, tāpēc arī koncertos līdz šim skanējis maz divu pirmo albumu dziesmu, kuru radīšanā viņš nav piedalījies.

Mūsdienās pakāpeniski no sarunvalodas pazūd visādi labskanīgi vārdi, kuros nosauktās darbības un priekšmeti vai to nozīme ir zudusi. Nesen aizdomājos par vārdu "žūksnis" – līdz ar skaidras naudas lietošanas samazināšanos papīra naudaszīmju žūksnis vai vismaz žūksnītis kāda rokā redzams reti, un tas pats jau pirms simt gadiem ir noticis ar grasi, kas senajās pasakās bija monēta ar vērtību, bet nu jau sen metāla monētas ir tās mazvērtīgākās. Dziesma "Grass", kas nozīmē jebkādu naudu makā, kaut angliski varētu nozīmēt arī marihuānu, bija "Židrūna" iepriekšējā albumā, un šeit grasis ir gan dziesmā "Alkāni" ("Nē, nedod grasi smagu"), kas varētu kļūt par kādas anonīmo alkoholiķu sadraudzības sapulces himnu, gan "Kikōnes dziesmā" ("un arī grasis savās kabatās esam mēs") – tās vārdu autors ir grupas dalībnieku vienaudzis Kikōne, kurš mūs ir atstājis vēl pavisam jauns, dzejnieku aprindās paspējis iegūt teju vai Morisona statusu. Šajā albumā grupa izmantojusi vēl divu savu vienaudžu dzejoļus, lai nākotnē šīs dziesmas sniegtu priekšstatu par astoņdesmitajos gados dzimušās paaudzes sajūtām un izteiksmes veidiem, līdzīgi kā šodien Imanta Kalniņa un Māra Čaklā vai Jura Kulakova un Māra Melgalva kopdarbi mums stāsta par dažas desmitgades ātrāk dzimušo paaudzi. "Kovārņu mazbērnos" pa dziesmai ir ar Toma Treiberga ("Es domāju ja") un Raibīs ("Ai, Jezu") dzejoļiem, turklāt abi ir arī mūzikai tuvi – Toms pats nedaudz elektroniski muzicē duetā "Шахиста бьют!", strādā Latvijas Radio un raksta par jaunajiem albumiem žurnālam "Mūzikas Saule", bet Raibīs ir solists un autors savā grupā "Kapļi", kas pazīstama ar sociāli aktīviem tekstiem un pat saņēmusi Latgales kultūras atzinību – Boņuka balvu. Ir vēl viena četrrinde ("Zaķītis"), kuras autors nav "Židrūns", – tā nāk no slavenā grafiķa Kārļa Padega, kurš, vēl skolēns būdams, to iesūtījis žurnālam "Atpūta", un dzejolis tur publicēts 1925. gadā. Šī laikam ir vecākā albuma dziesma, jo "Židrūns" to spēlēja jau 2018. gadā, par ko liecina pirmā festivāla "Kartupeļpalma" koncerta ieraksts.

Pēc albuma "Židrūns un tas, ko nevar nest" (2016) bija grūti iedomāties, kas vēl varētu sekot, un tad nāca Covid-19, kura laikā albums tapis, daļēji padarot to par šī gada (ne)notikumu dokumentu. Pirmā dziesma, kurai grūdienu ar savu frāzi "Vai šis nav tas laiks, kādu mēs gribējām?" devis Lauris Vorslavs, ir par situāciju, kad mūsdienu cilvēks, kurš jau tā procentuāli lielāko daļu laika ir pavadījis, skatoties datora vai telefona ekrānā, tagad ir spiests tur darīt gandrīz visu. Kad rūpnīcas stāj, jo ražot ir bīstami, kad popa baciļus izdot nav jēgas (beidzot kāds to pateica skaļi dziesmā!), pēkšņi neviens vairs negrib būt pozitīvs, jo tas nozīmē kaut ko pavisam citu, un, vien saņemot indi, kļūst bail. "Pirmais zīdītājs" ir par ķīniešu dakteri, kurš brīdināja par bīstamo vīrusu, bet neviens viņam neticēja, un aizmetinātajām daudzdzīvokļu māju durvīm, aiz kurām bija nomitināti inficētie Uhaņā, lai tos izolētu.

Tomēr, ja arī Otto Zitmaņa mākslas darbs, kas ilustrē albumu, liek domāt, ka tā ir šausmu filma audio formātā, jāatklāj, ka skanējums ir spēcinošāks un uz labiem darbiem rosinošāks nekā pozitīvisma pārsātināta popmūzikas košļājamā gumija vai sērīga balāde par ierobežojumu nomocītajām dvēselītēm, kuru miesām tagad nav, par ko nopirkt citu zīdītāju gaļu ēšanai, jo popkoncerti stadionā ir bīstami. "Mēs sapistie mēs..." – Klāvs izkliedz Kikōnes vārdus kovārņu barā, un tie aizlido kur nu kurais, ļaujot visu noslēgt improvizētam instrumentālam skaņdarbam, kura nosaukums ir "Pēc talkas", bet noskaņas dēļ to pat varētu dēvēt par "Židrūna The End". Tomēr šeit vēl negribas likt punktu. Jāspiež "play" jau sazin kuro reizi.