Tā vispār ir tāda latviešu repa paradigma – ja tiki atzīts uz vietējās repa skatuves ap 2005. līdz 2009. gadu "Kreisā Krasta" (KK) vai PKI tusā, tu tapi neaizskarams, lai ko tu darītu. Zināma taisnība tajā ir, tieši šīs divas organizācijas minētajā laika posmā reformēja Latvijas hip-hopa kultūru, līdzīgi kā Mārtiņš Luters kristietību. Uz šīs reformas pamatiem radās visi tie jēdzieni, zem kuru "YouTube" video nulles skatījumu vietā šodien redzi sešas nulles. Pelnīti! Zīmīgi, ka ansis pārstāv gan PKI, gan KK, kas ir viens no iemesliem, kādēļ viņu var dēvēt par vecās skolas direktoru. Jā, jā – zinu, ir Gustavo un Ozols. Bet ar viņiem ir tā: Gustavo šo skolu uzcēla, Ozols tai uzlika fasādi, savukārt tieši ansis kļuva par tās direktoru.
"Liela māksla" sastāv no 11 dziesmām, kuras kārtējo reizi, tāpat kā iepriekšējie albumi "Himnas" un "Balzams", pierāda, ka ansis šo lietu pieprot itin labi. Bez pārsteigumiem. No tehniskā viedokļa ansis repo patiešām "wow", ir izkopts savs stils, ieguldīti daudzi gadi, ko apliecina straumēšanas cipari, statuetes, diplomi, koncertu apmeklējumi, respekts uz ielas un citas marginālijas, kas tik ļoti vajadzīgas, lai pierādītu vienu vai otru taisnību šīs pasaules neticīgajiem tomiem.
Tieši neticīgo tomu konvertēšana ir uzskatāma par šī albuma lielāko panākumu. Tas panākts ar izvēli neuzrakstīt 11 "Zemes stundas", bet gan 11 intīmus darbus par repu, rajonu, slavu un savu vietu starp šīm parādībām. Tas ir vērtējams kā drosmīgs solis un nobrieduša mākslinieka pazīme. anša nepārvēršanās par savas auditorijas mauku ir mana mīļākā albuma daļa.
Tomēr, lai cik rožaini viss neliktos, neticu, ka sabiedrības vairumam ir potence pilnībā novērtēt šo albumu. Lielu daļu klausījumu veido masa, kas to redz kā stila lietu. Reps ir stilīgi, ansis repo, tātad tas jāpatērē un visiem jāpastāsta par to. Viss, ko šī masa spēj apjēgt, ir bankas izraksts un šlāgerim raksturīgi motīvi par to, ka "šonakt esmu šeit, jo tu arī esi šeit". Tas nav nosodījums, tikai novērojums.
"Lielu mākslu" vislabāk izjutīs repa galvas, kam katrs burts un "sneirs" (bīta elements bungām) ir reference citam burtam un "sneiram". Nav jēgas vairumam stāstīt par atskaņām, salīdzinājumiem, metaforām, hiperbolām un citiem mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem, kas ar savu jaudu un smalkumu izģērbj vairumu profesionāli rakstošo latviešu. Tas būtu tikpat nelietderīgi kā studentam, kas redzējis tikai "Pelmeņus XL", stāstīt par "Vincentā" baudīto pīli.
Labāk lai jūs izģērbj rinda no dziesmas "Bimini". "Tagad ansim ir nauda, Tu gan jau zini pats, Pagājušajā 40 pakas, Tas nebija slikts gads, Varbūt vajag dabūt nākamajā 100 pakas?" Tā kā ansis nemēdz savās rindās mānīties, tad var saprast, ka viņš pelna vairāk par jebkuru Latvijas skolotāju, ārstu, ugunsdzēsēju, policistu, biroja cilvēku, kasieri utt. Vismaz pagājušogad.
Še tev – stulbie reperi savos stulbajos, piekakātajos džinsos.
ansis ir liela uzvara latviešu repa komūnai.
Jaunās dziesmas skan pēc atbildēm, ko reperi sniedz slinkiem žurnālistiem vai mūli pievilkušiem koncertu apmeklētājiem uz jautājumiem no sērijas "Kad tu sāki repot?", "Vai rajonam, no kura nāc, ir ietekme tavā mūzikā?", "Vai repam ir sociāla nozīmē?", "Vai reps ir dzeja?". "Liela māksla" sniedz kategorisku "Jā" uz visiem šiem jautājumiem. Atkal. Tas ir izdarīts ļoti kvalitatīvi, tomēr nepamet sajūta, ka tas viss ir malts tūkstošiem reižu, līdzīgi kā skolas direktora uzruna aktu zālē. Nobeigumā secinu, ka "Liela māksla" ir (vecās) skolas direktora runa, pēc kuras visi godīgi aplaudē, godīgi pieceļas un godīgi aiziet savās darīšanās.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
