Jānis Ruņģis savai soloplatei devis kosmiskas ietilpības nosaukumu, kas norāda uz mūžības simboliku. Igdrasils ("Yggdrasil") senskandināvu mitoloģijā ir pasaules un dzīvības koks – milzīgs osis, kas savieno deviņas kosmoloģijas pasaules. Šis simbols bijis tuvs arī Jāņa Ruņģa draugam, mūzikas producentam Matīsam Runtulim, kurš labprātīgi devās aizsaulē šī gada pavasarī. Albuma ieraksts notika neilgi pēc traģiskā notikuma, un vairākās intervijās Jānis atklājis, ka ieraksta laikā Nurmes baznīcā bija jūtama viņa klātbūtne, tādējādi plate savā veidā ir arī veltījums Matīsam Runtulim.
Albuma desmit kompozīcijas tapušas kā improvizācijas, kas varētu likties gandrīz neticami, jo katru no tām varēju klausīties kā noapaļotu, līdz galam izstāstītu vēstījumu skaņās. Mūziķa eksperimenti ar dažādajiem instrumentiem, skaņveides paņēmieniem, cilpošanas tehniku un baznīcas telpas reverberāciju nekļūst par pašmērķi, drīzāk kalpo par plakni, kuras priekšplānā norisinās jaudīgs dvēseles process pašam ar sevi Nurmes baznīcā. Jānis Ruņģis ar to dalās mūzikas valodā tieši tik daudz, lai tas nekļūtu par jūtelīgu personisko pārdzīvojumu izmazgāšanu vien. Tādā ziņā var teikt, ka viņš trāpījis veiksmīgajā punktā, kurā dziļi personīgais pārtapis pārpersonīgajā.
Arī skaņdarbu izkārtojumā manāma Igdrasila simbolika, proti, albuma gredzenveida uzbūvē. Tas sākas un noslēdzas ar kompozīcijām "Organs of Life", "Pixels", kuras beigās skan jau variēti, kas redzams arī nosaukumos – "Pixels. Part 2" un "Organs of Life. Part 2". Kā sava veida reinkarnācija, atgriešanās sākotnē, tāpēc gribētos albumu dēvēt par dzīvības gredzenu vai apli, jo šķita, ka tas izved cauri veselam dzīves ciklam, noslēdzoties turpat, kur sācies. Dzīvību apliecinošs, nevis noliedzošs muzikālais vēstījums – lai arī atsevišķos mirkļos ieskanas pa kādai melanholiskai vai rezignētai lappusei, tās kļūst par spēcinošām skumjām ar augšup pavērstu skatienu.
Jānis Ruņģis intervijās minējis, ka viņa bērnības sapnis esot bijis ierakstīt lielās baznīcas ērģeles, un viņa dauzīšanās prieks ar episko instrumentu ierakstā ir jūtams. Ērģeļu solo numuri "Organs of Life. Part 1, Part 2" ierāmē albumu no abām pusēm – pirmā daļa izskan kā intriģējošs priekšvēstnesis tālākajam, taču noslēdzošā daļa ar savu patētiku, brīžam neveiklajām akordu secībām mani nedaudz samulsināja, izsitot no kopējās albuma noskaņas, kas vairāk ir iekšupvērsta. Iespējams, tāds bija autora mērķis – noslēgt savu stāstu tieši uz šādas nots, kas ir saprotams, taču atļaušos apšaubīt, vai konkrētā albuma kontekstā tas ir attaisnojies.
"Yggdrasil" krāsu un tēlainības amplitūda ir ārkārtīgi plaša, sākot ar balādisku apcerīgumu skaņdarbos "Took Five", "Just a Ballad", juteklisku šūpošanos un glāstošiem skaņu skārumiem "Waltzer Seltzer", režģainu grūvu "Wurli Gnomes" un mažorīgu melanholiju, sirdspukstu klātbūtni "Pixels" līdz intensīvam, kaismīgam kāpinājumam ar ģitāras solo "Djanga Realm".
Par zelta griezumu man kļuva skaņdarbs "Desert Breath", kas ir albuma visizvērstākā kompozīcija, ietilpīga arī izmantoto instrumentu un spēles paņēmienu ziņā. Arī baznīcas akustika šajā numurā izjūtama visvairāk, radot papildu dimensiju un telpiskumu. Tā ir gan episka, gan introverta vienlaicīgi. Tāda intīma pustumsa, kurā mūžības skaņa meklē savu ceļu no ķermeņa uz debesīm. Iespējams, "Desert Breath" visvairāk iemieso albuma nosaukuma kosmiskumu. Un šajā pustumsas telpā gan tiešā, gan netiešā veidā Jānis Ruņģis ar šo solo veikumu aicina katru pašu sadzirdēt savu mūžības skaņu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
