Tvēriens un jūtīgums. Recenzija par Daumanta Liepiņa starptautiski novērtēto albumu

Daumants Liepiņš ir viens no šobrīd vislabāk pamanāmajiem pianisma talantiem, kurš pagājušajā gadā plūca uzvarētāja laurus ļoti nozīmīgos konkursos – Verbjē festivāla pianistu konkursā un Marijas Kanalsas (Maria Canals) Starptautiskajā pianistu konkursā. Arī pirms šīm lielajām uzvarām viņam savs uzticamo klausītāju loks bija tepat Latvijā, tāpēc negribētos teikt, ka starptautiskā atzinība Daumanta Liepiņa gadījumā beidzot nesusi novērtējumu arī dzimtenē, kā tas nereti notiek ar latviešu mūziķiem. Taču nevar noliegt, ka tieši daudzie ārvalstu mediju veltītie slavas vārdi Daumanta Liepiņa soloalbumam bija kā iegansts, lai ar šo ierakstu iepazītos.

Izvēlētā programma, Sergeja Rahmaņinova "Etīde – glezna" Op. 39 Nr. 2 un Otrā sonāte klavierēm, kā arī Imanta Zemzara Trešā sonāte klavierēm "Kaija", lieliski atklāj Daumanta Liepiņa spēles trumpjus – frāzējuma plašo elpu, iedziļināšanos skaņdarbu būtībā, izlīdzinātu klavieru skanējumu visos reģistros un spēju uzbūvēt formu opusos, kas vienkārša klausītāja ausij varētu likties dramaturģiski piņķerīgi, aizslēgti aiz deviņām atslēgām. Bet Daumants Liepiņš atslēdz un iztulko tā, ka viss top skaidri uztverams un sajūtams, turklāt izvairoties no liekvārdības vai pārlieku lielas emocionalitātes. Paša pianista vārdiem, albums ir "par dabas varenību un dvēseles trauslumu". Šie abi lielumi izvēlētajos skaņdarbos un Daumanta Liepiņa izpildījumā dzirdami gan katrs atsevišķi, gan ieaugot vienam otrā, topot par veselumu, gan spoguļojoties vienam otrā, dabas tēlam reizē kļūstot par cilvēka dvēseles atbalsi, patvērumu un otrādi. Tādējādi var teikt, ka albumā vairākos līmeņos – filozofiski abstraktajā, skaņdarbu muzikālajos tēlos un pianista interpretācijā – ieskanas panteisma idejas, kas dabu un tās parādības uzskata par Dieva bezpersonisko iemiesojumu, jo Viņš ir klāt visur, Viņš nav atdalāms no dzīvā.

Daumanta Liepiņa izpildījumā Sergeja Rahmaņinova "Etīde – glezna" Op. 39 Nr. 2 izskan līdzsvaroti, katrā ziņā dramatiskais vidusposms viņa rokās izskan rezervētāk, bez tādas drāmas, kā dzirdēts citu pianistu ieskaņojumos. Taču Liepiņš nevienā brīdī nepazaudē izteiksmes spilgtumu, kam šajā gadījumā ir drīzāk cildenu pārdomu nokrāsa, nevis emocionāla brāzmainība. Skaņdarbu pianists uzbūvē vienmērīgi, kā bezgalīgu vilni, kontrasti ienāk kā turpinājums, nevis dramatisks pārsteigums.

Imanta Zemzara Trešā sonāte klavierēm "Kaija" pirmajā mirklī šķiet ļoti tēlaina, labā nozīmē teatrāla mūzika pasteļkrāsās, bet ar katru klausīšanās reizi top skaidrs, cik dziļi traģiska īstenībā tā ir. Antona Čehova lugas iedvesmotajā sonātē ir daudz tramīgu tēlu, nervozitātes, aprautības, pat fatālas nolemtības, it kā iesprūdusi dvēsele izmisīgi censtos tikt brīvībā, bet visu laiku apmaldās un atsitas pret kaut ko. Daumants Liepiņš tam visam sniedz tādu kā perspektīvu no augšas, pamatīgumu, kas pāraug drūmo trauksmainību. Pianista interpretācija dvēseles maldīšanos ierāmē, iedod satvaru, kurā to vērot un sekot līdzi. Īpatnējās sonātes vaibsti Daumanta Liepiņa rokās kļūst cilvēcīgi un pieejami.

Sergeja Rahmaņinova Otrās sonātes klavierēm izpildījumā atklājas viena no Daumanta Liepiņa spēcīgākajām pianista īpašībām – pat visskaļākajās un faktūras ziņā masīvākajās epizodēs ir skaidri nolasāma mākslinieciskā doma un izjūta, izdalāms katrs slānis, un mūzika nevienā brīdī nepārvēršas par masīvu skaņu blāķi, kāds mēdz būt risks ar ļoti blīvajām un virtuozajām pasāžām Sergeja Rahmaņinova klaviermūzikā. Iespējams, tieši Rahmaņinova sonātē vispilnīgāk izskan albuma vēsts par dabas varenību un dvēseles trauslumu, kuru Daumants Liepiņš lieliski spējis salāgot vienā veselumā. Ekspresīvajās viļņu bangās pianista spēlē dzirdams smalkums un delikātajās, liriskajās melodijās – kāds lielāks spēks, vīrišķīga romantisma tvēriens.

Vēl viens apliecinājums Daumanta Liepiņa soloalbuma augstajai kvalitātei ir tas, ka es varu klausīties mūziku, nevis pianista spēli. Un šis ieraksts noteikti ir lieliska klausāmviela klaviermūzikas gardēžiem.