TAS piesitiens. Raimonds Pauls un džezs  (13)

Raimonda Paula tikšanās ar džezu notika 20.gadsimta 40. gados. Tas bija traģisku zaudējumu laiks. Otrais pasaules karš un holokausts nežēlīgi pārrāva pirmās brīvvalsts laika džeza tradīciju. 1941. gadā Rumbulā kopā ar daudziem citiem Latvijas ebrejiem tika nošauts ievērojamais Latvijas džeza pianists Džeks Mihaļickis (īstajā vārdā Solomons Šloma). Arī pēckara periodā PSRS komunistiskā ideoloģija vērsās pret formālismu mākslā un jebkuru brīvdomību. Džezs kā iekšējās brīvības forma un protesta izpausme tika slāpēts.

Pirmie nopietnie Raimonda Paula nospiedumi Latvijas džezā iezīmējās "Hruščova atkušņa" laikā, kad 1956. gadā kopā ar kontrabasistu Egilu Švarcu viņš izveidoja Latvijas Radio sekstetu. Tā kā sekstets pārsvarā spēlēja pavadījumus radiofona dziedātājiem, mūziķis pavisam drīz izveidoja savu trio, ar kuru kopā atskaņoja džezu. Šajā laikā formējās arī Raimonda Paula džeza rokraksts. Viņš bieži mēdz teikt, ka ir 30. un 40. gadu džeza piekritējs. Periods, kurā satikās divi džeza laikmeti – svings un bībops. Maniere, kura sevī uzsūca svinga vitalitāti un agrīnā bopa muzikālo dramaturģiju. Viņam tuva Džordža Gēršvina un Erola Gārnera daiļrade, tomēr arī Sergeja Rahmaņinova un Kloda Debisī mūzika atstājusi paliekošu iespaidu. Pēc izcili pabeigtās Latvijas Valsts konservatorijas Hermaņa Brauna klavieru klases Paulam paredzēja spožu akadēmiskās mūzikas pianista karjeru, tomēr džeza vilinājums bija spēcīgāks.

60. gadu vidū Raimonds Pauls ar savu trio Latvijas Radio studijā ieskaņoja instrumentālā džeza svītas "Iespaidi", "Dienvidu akvareļi" un "Kalnu skices", kuras 2021. gada janvārī "Jersika Records" izdos skaņuplatē "Neizdotie radio studijas ieraksti 1965/1966". Tā ir viena no Latvijas džeza virsotnēm. Muzikāli krāsaina pasaule, kuru veido pulsējošs svings un brīvs individuālais frāzējums. Mūziķu improvizācijas ir personīga dramatisma piesātinātas un vitālas, nezaudējot melodisko pievilcību. Dzirdama Raimondam Paulam raksturīgā frāzēšanas maniere un artikulācija. Šo īpašo spēju vēlāk iespējams sastapt visos viņa daiļrades posmos. Mūziķu spēles maniere liecina, ka Latvijas mūziķi bija informēti par notiekošo džeza pasaulē un stilistiski varētu atrast savu vietu līdzās Oskara Pītersena klasiskajiem džeza trio ieskaņojamiem.

1964. gadā Raimonds Pauls kļuva par Rīgas Estrādes orķestra (REO) vadītāju. Savukārt 60. gadu nogalē notika pagrieziena punkts viņa daiļradē. REO pārsvarā izpildīja Raimonda Paula mūziku, viņu uzņēma Latvijas Komponistu savienībā, un viens pēc otra tika izdoti populāri estrādes dziesmu albumi. Latvijas džeza muzikālo valodu turpināja attīstīt Raimonda Paula laikabiedri – trompetists Gunārs Rozenbergs kopā ar saksofonistu Raimondu Raubiško. Kamēr Raubiško bija tīrās bopa formas meistars, Raimonds Pauls saglabāja uzticību klasiskajam džezam un spēju precīzi uztaustīt to, kas notiek populārajā mūzikā.

Lai arī daiļrades sākumā Pauls jau bija sarakstījis vairākas nozīmīgas dziesmas, tieši 60. gadu otrajā pusē estrādes dziesmu radīšanā izgaismojās viņa rokraksts. 70. gados Raimonda Paula ietekmju loks bija plašs – džezroks, progresīvais roks, disko, šlāgeris un ziņģes. Maestro radīja perfektu 70. un 80. gadu populārās dziesmas formulu. Muzikologi vēl ilgi pētīs, kā klasiski izglītots džeza pianists sapludināja afroamerikāņu mūzikas temperamentu ar estrādes intonācijām un kļuva par populārāko sava laika dziesmu autoru, kura slava sniedzas no Baltijas jūras līdz Japānas salām. Raimondam Paulam piemīt spēja ar dažām notīm uzburt ietilpīgu muzikālo tēlu, kas arī viņa kino, teātra un baleta mūziku padara neatkārtojamu. Ar dabisku vieglumu viņš rada dziesmu melodijas, kurās sentimentalitāte savijas ar virtuozitāti un eleganci.

Raimonda Paula personība ir ne mazāk spilgta kā viņa mūzika. Pirmais, kas ienāk prātā, ir raksturīgā runas maniere, kuru viņš, visticamāk, pārmantojis no savas mātes un bērnībā pavadītā laika Vidrižos. Tā ir Vidzemes lībiskā izloksne, noraujot vārdiem galotnes. Viņš ir humora nospriegots un ar ironijas devu atbild uz nemitīgiem jautājumiem par koncertiem Kremlī, kultūras ministra posteni, atturību no alkohola kopš 1962. gada un sazin vēl ko. Tiesa, ir viens temats, kas acīmredzot viņu nodarbina jau sen, un, pat ja žurnālisti viņam to intervijā nejautā, viņš bieži sarunās diskutē ar sev vien zināmu oponentu vai iekšējo cenzoru. Tā ir nebeidzamā saruna par nopietnās un populārās mūzikas attiecībām. Noslēgumā viņš tikai nosaka – ja nu kādam šķiet, ka šlāgeri uzrakstīt ir viegli, tad lai riskē. Paula personības pievilcība slēpjas pašironijā. Viņa teiktajā nav samākslotības un izlikšanās. Labāk būt kritizētam par to, kas tu esi, nevis mīlētam par to, kāds neesi.

Gatavojoties 85 gadu jubilejai, pandēmijas pavasarī Latvijas Radio studijā Maestro ierakstīja džeza albumu "Pastaiga pa Rīgu", kas ir pārsteidzoši vitāls ieraksts. Raimonda Paula džeza trio sastāvā šoreiz ir latviešu sitaminstrumentālists Māris Briežkalns un igauņu kontrabasists Toivo Unts. Abi ir virtuozi un ar pašcieņu apveltīti instrumentālisti, kuri lieliski tiek galā ar otrā plāna lomu. Maestro dzīvespriecīgi svingo un balādēs skumjas padara gaišas. 13 džeza miniatūras ir kā enerģisku, savstarpēji saistītu akordu tīklojums, kas notur uzmanību visa ieraksta garumā. "Pastaiga pa Rīgu" ir veltījums Rīgai un Erolam Gārneram. Noklausoties visu ierakstu, atkal atgriežos pie balādes "Homo Novus". "Tā skan tikai Pauls," pie sevis nodomāju, atkārtoti atskaņotāja adatiņu novietojot uz balādes sākumu.

Džeza pasaulē mūziķi par neatkārtojamu padara nianse, maza, tikai šim māksliniekam piemītoša. Ne virtuozitāte, improvizācijas gājieni, bet detaļa, kas atšķir no tūkstošiem citu un dāvā daudznozīmīgu interpretāciju iespējas. Šūpulī ielikta. Četa Beikera neizdibināmo skumju intonācija, Bila Evansa telpas izjūta, Stena Getsa gaisīgais tonis un Raimonda Paula piesitiens. TAS piesitiens.

Starp Limbažiem un Vidrižiem ir skaisti ezeri. Tur mazi puikas ne tikai norauj vārdiem galotnes, bet arī ezerā slidina akmeņus. Kāds lēnāk, lēzenāk, izbaudot pauzi starp akmeņu pieskaršanos ūdens virsmai, it kā cenšoties apstādināt laiku. Arī es tā mēdzu slidināt akmeņus Lielezerā, Lādes ezerā, Aijažu ezerā. Tikai nesen sapratu, ko man šī skaņa atgādina.

Daudz laimes, Maestro!