Iznācis 'Dead Can Dance' līdera Brendana Perija soloalbums

Šis ir Perija trešais soloalbums, kurā talantīgais mākslinieks pievērsies grieķu urbānajai folklorai rebetiko – mūzikas stilam, kas aprises ieguva pagājušā gadsimta 20.-30.gados. Perijs aranžējis un ierakstījis 10 viņaprāt zīmīgākās sava laika rebetiko kompozīcijas.

Par rebetiko iepazīšanu, vēsturi, attīstību un nozīmību stāsta pats Perijs: "To, ko pēc daudziem gadiem iepazinu kā rebetiko mūziku, pirmoreiz es izdzirdēju Melburnas piepilsētas grieķu kafejnīcās un tavernās septiņdesmito gadu beigās. Šīs vietas galvenokārt kalpoja kā grieķu migrantu sociālie centri. Dienās tos bieži apdzīvoja vecu vīriešu grupas, kas spēlēja galda spēles un malkoja uzo, klausoties laikas (Laïko) un rebetiko mūziku."

"Dažus gadus iepriekš arī es no Anglijas biju emigrējis uz šo dienvidu pusi, un tā sagadījās, ka šim sešu nedēļu garajam ceļojumam mums trāpījās vecs grieķu kuģis ar nosaukumu "Ellinis". Tieši ar šo kuģi sākās mana personiskā muzikālā odiseja – tur es pirmo reizi mācījos spēlēt ģitāru.

Gadu gaitā mana mīlestība pret "visu grieķisko" negaist, īpaši pret rebetiko. Esmu sakrājis ievērojamu mūzikas ierakstu, tradicionālo instrumentu un piemiņas lietu kolekciju, kas mani iedvesmoja un sniedza nepieciešamās prasmes, lai varētu ierakstīt dažas no šīm brīnišķīgajām dziesmām. Mani ļoti pārsteidza fakts, ka praktiski nav rebetiko mūzikas ierakstu angļu valodā, un tā galu galā bija galvenā motivācija – dalīties šajās dziesmās ar angliski runājošu auditoriju, kā arī izraisīt pārliecinošu tradicionālistu ziņkāri.

Lai saprastu rebetiko būtību, vispirms jānovērtē milzīgā cilvēku migrācija, kas noteikusi šī mūzikas žanra veidošanos. 20. gadsimta pirmajos gados Turcijas ostas pilsēta Smirnā, tagadējā Izmira, bija šī mūzikas stila epicentrs, kuru ietekmēja gan osmaņu, gan rietumu mūzikas stili, it īpaši neapoliešu dziesmas. Pēc neveiksmīgā Grieķijas iebrukuma Turcijā 1922. gadā un tai sekojošās Smirnas nodedzināšanas, daudzi no mūziķiem bēga uz Grieķiju, veicinot rebetiko attīstību Cafe Aman vai Cafe Ottoman stilā.

Bija ielikti pamati pirmajai īstajai Grieķijas urbānajai mūzikai, un nākamajā gadā tie vēl vairāk nostiprinājās, jo piespiedu migrācijas dēļ, ko noteica 1923. gada Grieķijas un Turcijas apmaiņas līgums, iedzīvotāju skaits pilsētās pieauga milzīgos tempos un apmēros. 1,5 miljoni cilvēku no Mazāzijas un citiem Turcijas kontrolētajiem reģioniem radīja neticamu spiedienu uz jau tā vārgo [Grieķijas] ekonomiku, vienlaikus izveidojot jaunus pilsētu geto Atēnās, kā arī Pirejas un Saloniku ostās.

Drīz šajās teritorijās izveidojās melnā tirgus kultūra ar visiem parastajiem atribūtiem – bandu kontrolētu kontrabandu, netikumiem, prostitūciju un narkotiku tirdzniecību. Šādā gaisotnē, it īpaši Pirejas ostā, attīstījās smagāks, blūzīgāks urbānās folkloras stils.

Arī dziesmu tematika atspoguļoja šo vietējās kultūras maiņu, godinot un slavinot kontrkultūras pārstāvju filozofiju un varoņdarbus, kā arī jūsmojot par apreibināšanos daudzajās attiecīgas ievirzes iekrietuvēs. Drūmākā noskaņā balstās dziesmas par cietuma dzīvi un tādām postošām slimībām, kā piemēram tuberkuloze. 1930. gados šis stils, pazīstams kā Pireja stils, pakāpeniski saplūda ar Smyrneika Cafe Aman stilu, kļūstot par to, ko mūsdienās dēvē par rebetiko klasisko fāzi.

1936.gadā pie varas nāca diktators Joannis Metaksa un Grieķijā ieviesa cenzūru, ko vairākus gadu desmitus turpināja arī nākamās valdības līdz pat militārās huntas beigām 1974. gadā. Diktatūra pakļāva cenzūrai visu dziesmu tekstus, kas nozīmēja to, ka jaunās dziesmas bija jānodod apstiprināšanai oficiālajās iestādēs, kamēr vecāku dziesmu vārdi bieži tika mainīti vai piekoriģēti tā, lai izvairītos no jebkādām atsaucēm uz narkotikām un citām noziedzīgām vai netikumīgām darbībām. Šis jaunais nacionālsociālisma paveids lika šķēršļus tāda veida mūzikas popularizēšanai, kas tika uzskatīta par "neeiropeisku", citiem vārdiem sakot, austrumu izcelsmes, kā rezultātā dažas radiostacijas aizliedza šīs mūzikas apraidi, it īpaši visu, kas dziedāts Amanedes stilā. Gadu gaitā rebetiko piedzīvojis vairākas atdzimšanas un pārtapšanas, bet es esmu izvēlējies koncentrēties galvenokārt uz dziesmām, kas radītas klasiskajā fāzē no 20. līdz 30.gadiem, rebetiko zelta laikmetā," stāsta mūziķis.

Atgādinām, ka grupa "Dead Can Dance" Latvijā uzstājusies vienu reizi – 2005. gadā. Atsevišķi Latvijas Nacionālajā operā uzstājusies arī grupas dalībniece Liza Džerarda.