Albumu klausījos kā sava veida muzikālu skiču burtnīcu, kuru šķirstot var vērot meklējumu ceļu pie savas radošās balss un specifiskā rokraksta. Kompozīcijām ir lakoniski nosaukumi, kas vēstījumu konkretizē un dod diezgan skaidru rāmi, bet tajā pašā laikā mūzikas improvizatoriskums piešķir brīvības elpu.
Albuma pirmā kompozīcija "Beigas" kodolīgā veidā priekšvēsta albuma kopējo intonāciju un ieintriģē klausīties tālāk. Kompozīcija "Dzinējs" uzskatāmi skaņās attēlo šī vārda nozīmi, balstoties galvenokārt uz viena motīva dzinējspēku, kas burtiski dzen uz priekšu visu skaņdarbu. "Plūdi" ir tumsnēja kompozīcija ar metālmūzikas iezīmēm un pamatīgāku sazemējumu. Skaņdarbā centrā ir dzejolis ar atslēgas vārdu "sarkans". Mijiedarbībā ar dziesmas mūziku šī sarkanā krāsa asociējas ar asinīm, likteni un dēmonisku spēku. Sekojošā nepilnu divu minūšu "Atpūta" ir kā žests, muzikāla haika, kurā šķīvju maigā trīsuļošana visa skaņdarba garumā rada mažorīgu vieglumu. Pēc visai intensīvā albuma iesākuma šī simpātiskā mini kompozīcija pilda atslodzes funkciju.
"Pran" ir albuma kontrastainākais skaņdarbs, kurā savstarpēji rīvējas gan melanholiskais, gan roķīgais. Kompozīcijai piemīt mērķtiecīga vilkme un iekšēja griba tikt uz priekšu. "Izsmērējies" ir kā kadrs no bērnības filmas. Muzikālais plāns ilustrē dzejoļa tekstu par ģimenes foto, taču ne vokālā, ne instrumentālā partija neizceļas ar īpašu izdomu, bet savu ilustratīvo lomu pilda diezgan skaidri.
Pēdējās trīs kompozīcijas vieno pamatīgāks satura izvērsums gan hronometrāžas ziņā, gan emocionālā lādiņa ziņā. "Голова" ir kā krievu roka balāde ar raupju sentimentu, kas arī latviešu izpildījumā tiek izdziedāts teju "no aknām". Bez kompromisiem, griezīgi un tieši. Dziedājums vienā brīdī pārtop par puskliedzienu, kompozīcijai noslēdzoties klusinātā džinkstoņā.
"Putra manna" no visa albuma skaņdarbiem mani uzrunāja visvairāk, pateicoties savai mērķtiecīgajai dramaturģijai. Tā iesākas, it kā notverot bērnības atmiņu par mammas pagatavoto mannas putru, taču nostalģiskā noskaņa kompozīcijas gaitā pārtop par dramatisku izlādi un atvēršanos izplatījumā.
"Laikmets" ir kā visa albuma summējums un "DZ" radīto skaņu rakstu koncentrāts, kuru noklausoties rodas pabeigtības sajūta. No viņu puses viss ir pateikts.
"DZ" debijas albums ir simpātisks un vērā ņemams pieteikums, taču atsevišķos brīžos vēl pietrūkst mākslinieciskā fokusa un slīpējuma. Būs interesanti vērot, kā attīstīsies apvienības skaņu valoda, kad tai nāks klāt vēl lielāka radošā pārliecība un kompozicionālā meistarība.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
