Nākamā pietura – Stavangere. Saruna ar LNSO māksliniecisko vadītāju Andri Pogu

Savukārt kopš 2021. gada rudens Andris Poga ir Stavangeres simfoniskā orķestra mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents, tiesa, nu jau vairākus mēnešus viņš pie sava otra orķestra nav ticis.

Kultūras jomas menedžments katrā Eiropas valstī ir atšķirīgs. Norvēģijā pieeja ir reģionāla, arī ierobežojumi, bet imigrācijas noteikumi patlaban ir strikti un spēkā kopš 29. janvāra – ja neesi Norvēģijas pilsonis vai rezidents, iebraukt aizliegts! Citās valstīs ir karantīna vai tests, vai abi. Norvēģijā neviens viesmākslinieks tagad iebraukt nevar. Oslo filharmoniskais orķestris, piemēram, ir pilnībā pārtraucis publisko darbību. Citi orķestri maina programmas, aicina norvēģu māksliniekus, aktīvāk pievēršas kamermūzikai. Jautāju Stavangeres kolēģiem, kā ir Bergenā, kā Tronheimā, Kristiansunnā, Oslo. Katrs ar šo situāciju tiek galā atšķirīgi. Bergenas filharmoniskā orķestra mākslinieciskajam vadītājam Edvardam Gārdneram gadījās būt Norvēģijā, kad aizslēdza robežas, un tā nu viņš turpina diriģēt koncertus.

Man zvanīja no Stavangeres dienu pirms robežas slēgšanas, un, lai nodiriģētu pēc divām nedēļām ieplānoto koncertu, bija tieši viena diennakts, lai paspētu aizlidot turp. Tobrīd bija daudz neskaidrību – vīrusa varianti, trešais vilnis... Likās, jā, varētu lidot un diriģēt koncertu. Bet – ne jausmas, kāda būs aviosatiksme pēc divām nedēļām, nebija arī pārliecības, ka koncertdarbība tiks atļauta. Lēmums bija jāpieņem dažu stundu laikā, un es izlēmu, ka nebraukšu. Vispār tā dzīve, kas bija 2019. gadā un vēl 2020. gada sākumā, tagad liekas kā sena pagātne. Jautājums, kad tā atgriezīsies un vai jelkad vispār atgriezīsies.

Globālā vakcinācija gan jau pavērs durvis atpakaļ uz normalitāti, tomēr ir daudz nezināmā. Pasākumi ar daudziem cilvēkiem iekštelpās, domāju, būs pēdējais, pie kā pasaule atgriezīsies.

Pagājušā gada rudenī Cīrihes operā Kirils Karabics diriģēja Musorgska operas "Boriss Godunovs" izrādi, kur solisti atradās uz skatuves, savukārt koris un orķestris muzicēja attālināti citā namā turpat netālu. Vai tu vēlētos izmēģināt tādu koncertsituāciju?

Nekādā gadījumā. Esmu gatavs iet uz kompromisiem attiecībā uz orķestra mūziķu distancēšanos, sastāva samazināšanu, repertuāra pielāgošanu, mēs varam meklēt uzstāšanās iespējas ārpus telpām, bet kā Cīrihē gan ne. Ja nemaldos, Džonatans Nots nesen diriģēja savu Japānas orķestri caur ekrānu. Man tas liekas pretdabiski. Tas neatbilst tā būtībai, ko mēs darām.

Skatījos Stavangeres orķestra koncertu, un nez kāpēc radās sajūta, ka tavi mūziķi tur ir forši cilvēki.

Stavangerē akurāt sākušies jauna orķestra koncertmeistara meklējumi. Pašreizējais koncertmeistars – itāļu mūziķis Frančesko Ugolīni – šajā postenī bijis divdesmit gadu, un patlaban viņš nolēmis atkāpties uz otrā koncertmeistara vietu. Pirmais koncertmeistars vada savu grupu, bet Stavangerē ir prakse, ka viņš ir arī atbildīgs par visām stīgu grupām, tas ir diezgan liels administratīvais slogs. Frančesko ir lielisks mūziķis ar lielu pieredzi, savulaik spēlējis "Vīnes filharmoniķos", pēc tam ģimenes apstākļu dēļ pārcēlies uz Norvēģiju, un, lūk, viņš uzskata, ka divdesmit gadi orķestra pirmās vijoles statusā ir gana, viņš īstenojis daudz ko no tā, ko gribējis.

Tā nu pirms pāris mēnešiem tika izsludināts konkurss uz šo vietu. Dabiski, tas nevarēja notikt klātienē, un pretendenti iesniedza videoierakstus. Saņēmām ap simt pieteikumu. Tas varbūt neizklausās daudz, taču jāatceras, ka runa ir par līdera posteni; uz "tutti" pozīciju pieteikumu parasti ir daudz vairāk. Pirmajā kārtā žūrija samazināja kandidātu skaitu līdz četrpadsmit, un pēc otrās atlases mums nu ir trīs kandidāti. Viņus aicināsim uz klātienes noklausīšanos, kad tas būs iespējams, un katram no šiem trim būs arī iespēja parādīt sevi, vienu vai vairākas nedēļas vadot orķestri reālā koncertprogrammā.

Kāpēc šis garais stāsts? Man bija interesanti palasīt pretendentu iesūtītās motivācijas vēstules. Izskatās, ka Stavangere ir pievilcīga tādiem mūziķiem, kas nevis vēlas nokļūt kādas pasaules lielpilsētas "top" orķestrī, bet gan tiecas augsti profesionālā, draudzīgā un mierīgā, es teiktu, demokrātiskā vidē īstenot savas profesionālās ieceres. Svarīgs apstāklis ir tas, ka Stavangerē ir Norvēģijas labākā koncertzāle. To atklāja 2012. gada rudenī, un tas ir būtisks magnēts daudziem mūziķiem. Skaidrs arī, ka droša sociālā vide un iespēja strādāt koleģiālā starptautiskā komandā pievelk daudzus.

Interesanti, ka kandidātu vidū ir vairāki Anglijas un Skotijas vadošo orķestru vadošu pozīciju mūziķi. Viņi piesakās darbā reģionālā pilsētā, tomēr viņiem ir svarīga sociālā drošība. Ticams, ka tās lielā mērā ir "Brexit" sekas, bet arī pandēmijas iespaids. Daudzi pasaules mēroga angļu orķestru mūziķi dzīvo ar ievērojami samazinātu algu.

Norvēģija ir aizslēgta. Vai tur pietiek pašiem savu diriģentu, kas spētu apkalpot visus orķestrus?

Jā, tagad visiem diriģentiem tur ir daudz darba. Starp citu, Edvards Gārdners tur nav vienīgais ne-norvēģu diriģents. Džeimss Gafigans precējies ar norvēģieti un ir Tronheimas simfoniskā orķestra galvenais viesdiriģents. Norvēģijas profesionālie orķestri patlaban angažē visus vietēji pieejamos diriģentus katru nedēļu.

Tā var arī apnikt publikai.

Cik nu tās publikas vispār drīkst būt zālē. Katrā reģionā atšķirīgi, piemēram, Stavangerē patlaban atļauti 50 klausītāji zālē. Pirms gadumijas limits bija divi simti neatkarīgi no tā, vai zālē 600 vietu vai 1600. Tagad visiem zināms fenomens ir koncerti arī pilnīgi bez klausītājiem. Vienubrīd mums varbūt likās, ka mūziķi jau sāk pierast pie tā, bet nē – pie tā nevar pierast. Tā nav īsta koncertsituācija. Protams, mūziķi sniedz labāko, ko vien var, viņi apzinās, ka viņus filmē un ieskaņo, tomēr pat neskatoties var just tukšumu zālē. Tas rada zināmu frustrāciju.

Tas būtu kā darbs tukšgaitā?

Nē, to nekādā gadījumā nevar teikt, taču ir kaut kāds ķēdes pārrāvums. Runa ir par ķēdi diriģents–mūziķi–klausītājs, kur enerģijas apmaiņa ir daudzpusēja. Ja ķēde pārrauta, kamera un mikrofons nespēj to kompensēt.

Vai tev izdevies tuvāk sapazīties ar Stavangeres orķestra mūziķiem?

Altu grupas otrais koncertmeistars ir no Dienvidāfrikas, viņa dzīvesbiedre ir otro vijoļu grupas otrā koncertmeistare, un viņi bija pirmie, kas uzaicināja ciemos. Viņi teica – mēs dzīvojam fantastiskā vietā uz salas, tur ir tāds miers. Dienvidu zemēs mēdz gadīties, ka orķestra mūziķi šādā veidā cenšas iegūt īpašu labvēlību, lai pēc tam dabūtu atlaides, piemēram, atļauju neierasties uz kādu mēģinājumu, bet Stavangerē šis bija pilnīgi cits gadījums, viņi abi ir tiešām pirmklasīgi mūziķi, un viņu uzaicinājumu es uztvēru kā draudzības žestu.

Jā, man ir svarīgi pazīt mūziķus, ar kuriem strādāju. Protams, katru neiepazīsi. Stavangeres orķestrī ir 27 tautību pārstāvji. Japāņu mūziķi nebūs diez ko draudzīgi un komunikabli, tas nav viņu mentalitātē. Bet mums ir arī vairāki krievu mūziķi, arī vadošās pozīcijās, piemēram, abi galvenie kontrabasisti ir krievi, un viņi bija ļoti priecīgi par iespēju runāt ar mani krieviski, sajust zināmu mentālo radniecību. Skaidrs, mūziķu iepazīšanas process norit pakāpeniski, bet tā tas ir visur.

Vai attiecībās ar mūziķiem tu esi distances piekritējs?

Nekad neesmu uzskatījis, ka diriģents ir profesionāli pārāks par mūziķiem, drīzāk jau otrādi. Māksliniecisku debašu rezultātā lēmumu, protams, pieņem diriģents. Taču var gadīties, piemēram, šāda situācija: tu esi iedomājies, ka kāda noteikta mūzikas frāze jāspēlē tieši ar tādu lociņu un ar tādu štrihu. Bet tad tu nonāc pie kāda, piemēram, Japānas orķestra, kur šo pašu frāzi spēlē pilnīgi otrādi. Tu ieklausies un nolem pamēģināt šādi. Šajās niansēs neeksistē viena taisnība.

Kopumā mana sajūta ir tāda, ka mēs ar orķestrantiem darām kopīgu lietu. Ja es kļūdos, lūdzu, sakiet, esmu gatavs kritikai.

Tu taču neesi cilvēks, kas bieži kļūdās?

Nezinu. Tas ir provokatīvs jautājums. Man liekas, ka es kļūdos tikpat bieži kā citi.

Jautājot par kļūdīšanos, man prātā bija drīzāk sajaukts taktsmērs nekā mākslinieciskā iecere. Vai vispār var būt kļūdaina mākslinieciskā iecere?

Protams, var būt. Mēs zinām, cik veiksmīgi var sabojāt skaņdarbu, izvēloties nepareizu tempu. Ir ātrāki tempi un lēnāki tempi, bet ir arī pareizi un nepareizi tempi. Te nav runa par "patīk" vai "nepatīk". Šī subjektīvā zona sākas tad, kad ir savās vietās salikti profesionāli definējami mūzikas atskaņošanas kritēriji.

Kad tu brauc vieskoncertos, vai tev ir svarīgi sajust un drusku iepazīt pilsētu, kurā esi nonācis?

Ļoti svarīgi. Ļoti. Un ir pilsētas, kurās man ļoti patīk atgriezties. Ir arī tādas, kurās ne pārāk.

Mazliet par tām pirmajām.

Kopš studiju gadiem man tuva ir Vīne. Šķiet, spēju pat iztēloties, ka varētu tur dzīvot. Neesmu superkonservatīvas muzikālās gaumes atbalstītājs, un Vīne ir viena no konservatīvākajām vietām pasaulē. Tomēr šīs pilsētas gaiss un smarža man ārkārtīgi tuva. Devos turp studēt 2004. gada rudenī, bija oktobra sākums, nemīlīgs laiks. Krīt pirmās lapas, tu ej pa "Stadtpark", un tev galvā piepeši ieskanas Brāmsa Trešās simfonijas trešā daļa. Tā mūzika tur vienkārši dzīvo.

Un man bija ļoti svarīgi atgriezties Vīnē ar koncertu. Pirms trim gadiem Vīnes "Konzerthaus" diriģēju "Vīnes simfoniķus". Tu esi neskaitāmas reizes klausījies šī orķestra koncertus, tu esi gājis uz "Konzerthaus", un pēkšņi tev ir iespēja nokļūt gaitenī aiz tām slēgtajām durvīm, kur ir aizkulises. Tas ir spēcīgs emocionāls satricinājums.

Pilnīgs pretstats Vīnei ir brīnišķīgā Berlīne ar absolūto atvērtību un kultūras daudzveidīgumu.

No Japānas pilsētām vēlos izcelt Osaku. Ne Tokiju, kurā arī bijusi iespēja vairākkārt diriģēt. Japāņu lielpilsētas, protams, ir kā skudru pūžņi, bet Osakai ir savs raksturs, sava seja, ļoti personisks pilsētas gars.

Nekad neesmu labi juties Londonā. Tur viscaur jūtams liels stress – uz ielām, transporta sistēmā. Londonā ir kaut kas tāds, kas mudina tevi ātrāk braukt prom no turienes. Nekā tamlīdzīga nav, piemēram, Ņujorkā. Daudzu lielpilsētu intensitāte var šķist līdzīga, tomēr pilsētas gars ievieš atšķirības.

Tu daudz esi uzturējies Parīzē.

Brīnišķīga pilsēta, bet dzīvot es tur nevarētu. Neapšaubāmi, viena no Eiropas skaistākajām pilsētām, ir forši uz turieni aizbraukt, bet ir arī forši no turienes aizbraukt.

Traucē franciskais, kuram grūti tikt klāt?

Mana sajūta daļēji balstīta faktā, ka nekad neesmu piespiedis sevi pienācīgā līmenī iemācīties franču valodu. Varu saprast kaut ko, arī komunicēt, bet pie valodas tomēr cieši klāt ir šī robežšķirtne. Berlīnē vai Vīnē tu vari tīri labi iztikt bez vācu valodas. Es gan savulaik centos ielauzīties šajā valodā un ar vācu orķestriem joprojām strādāju vāciski.

Viens no pēdējā laika atklājumiem ir tev labi zināmā Novosibirska. Pirmoreiz es tur biju pirms četriem gadiem, nupat martā biju atkal. Līdz šim neesmu bijis daudzās Krievijas pilsētās – tikai Maskavā, Pēterburgā un Novosibirskā. Pēterburga ir īpaša vieta, esmu tur bijis tikai vienu reizi, bet noteikti vēlos atgriezties. Maskava man šķiet auksta. Savukārt Novosibirskā cilvēki paši saka – te ir Sibīrija, te citādi ļaudis. Cita tipa skatiens un cita tipa smaids. Tu jūties kā ciemos. Arī orķestrī. Visā pasaulē darba process orķestros kaut kādā ziņā ir līdzīgs, taču uzreiz var sajust, vai orķestris tevi pa īstam pieņem vai esi tikai viesis, pēc kura vizītes aizvērsies durvis, lai, iespējams, vairs nekad neatvērtos. Novosibirskā cilvēki ir ļoti emocionāli. Darba laikā varbūt pat ne tik ļoti, toties pēc koncerta var tik sirsnīgi un pamatīgi visu izrunāt un apspriest. Bez izlikšanās.

Un Novosibirskas lieliskie restorāni?

Tie visi bija atvērti. Pie ieejas tev izmēra temperatūru, galdiņi savietoti lielākos attālumos cits no cita, tomēr šoreiz es biju drusku atturīgāks pret publiskām vietām nekā pagājušajā reizē, jo vēl nebiju saņēmis vakcīnu un kaut kā negribējās iestrēgt Sibīrijā, ja nu kas tomēr notiktu. Jā – dzīve Novosibirskā funkcionēja pilnīgi normāli, uz ielas viss kā parasti, tomēr varēja redzēt, ka cilvēki tik daudz vairs neiet uz restorāniem un veikaliem. Tātad lielās pilsētās ir kaut kādas nianses, kas pašregulējas. Nevis tikai aizliegumi darbojas, bet cilvēki paši bieži vien izvēlas to, kas ir droši.

Toties koncertzālē bija simtprocentīgs piepildījums. Tas bija luksuss – gada laikā pirmoreiz uzstāties klausītāju pilnai zālei. Angļiem ir tas vārds "granted", tu kaut ko saņem it kā pašu par sevi saprotamu. Tā mums bija ar publiku un koncertiem. Un tagad, kad pagājis vairāk nekā gads ar pustukšām vai tukšām zālēm, tas tiešām bija emocionāli. Tu redzi cilvēku sejas, sajūti enerģiju un galu galā saņem aplausus, ko mums, mūziķiem, tik svarīgi sadzirdēt pēc pēdējā akorda.

Kāds gaiss ir Stavangerē?

Svaigs. Ļoti svaigs. Skaidrs, tā ir piekrastes pilsēta. Esmu daudz staigājis pa Stavangeri, braukājis ar divriteni. Orķestris izmitina diriģentus kotedžā, kas atrodas parka vidū. Netālu ir iela, tomēr tieši blakus kotedžai nav nekā. Varbūt citos laikos tā bijusi parka sarga māja. Neliels divstāvu koka nams. Un vakaros parkā nav apgaismojuma. Reizēm uznāk drusku spokaina sajūta. No orķestrantiem esmu dzirdējis, ka senākos laikos šajā parkā notikušas raganu eksekūcijas. Parks atrodas pakalnā, kura virsotnē ir skatu laukums ar solu, pie kura piestiprināta plāksnīte ar norvēģu rakstnieka Jensa Bjornebu (Bjørneboe) izteikumu: "He who hasn't experienced depression alone and over a long period of time – he is a child." (Tas, kurš nav piedzīvojis depresiju vienatnē un ilgstoši, ir kā bērns.) Tāda īpatna ziemeļnieku mentalitātes nianse.

Stavangeres centrs ir salīdzinoši neliels, tam var iziet cauri 15 minūtēs. Bet reljefs diezgan paugurains. No kotedžas līdz koncertzālei var aiziet 10 minūtēs, bet šo minūšu laikā tu pārej pār diviem pauguriem. Mēs esam dzimuši un auguši plaknē. Norvēģijā ir pavisam citādi. Stavangerē tu pa pilsētu pārvietojies vairākos līmeņos.

Vai tava interese par kulināriju mudinājusi uzzināt ko vairāk par Rūgalannes novada tradicionālajiem ēdieniem?

Katrā vietā, kur nonāku, es mēģinu atšifrēt ēdiena kodu. Manuprāt, ēšanas paradumi ikvienā pasaules punktā ir vieni no konservatīvākajiem. Ja cilvēki ikdienā pieraduši pie kaut kā, tas būs pēdējais, ko viņi gatavi mainīt. Diriģenta profesijas priekšrocība ir ceļošana apkārt pasaulei, un ik vietā tev ir iespēja nogaršot ko jaunu. Ēdienam ir garša, smarža, tekstūra, un tieši tāpat arī mūzikai ir garša, nu, labi, varbūt smaržas nav, bet tekstūra ir. Mūzikā ir nianses, krāsas, starptoņi, un arī ēdiena baudīšana ir niansēts piedzīvojums. Mūzikā mēs visbiežāk uzreiz atšķiram, kas ir kvalitatīvs un kas ir "junkfood".

Stavangerē, protams, liels uzsvars ir uz jūras produktiem. Pāris reižu esmu nomēģinājis īpašo Rūgalannes zivju zupu, kurā ir ne tikai jūras zvēri, bet arī saldais krējums, sviests un milti, tā ka kaloriju ir padaudz, un es neieteiktu aizrauties ar to.

Rudenī man bija koncerts Oslo, karantīnas noteikumu dēļ pavadīju tur veselu nedēļu vairāk, daudz staigāju pa pilsētu un pamanīju, ka pie jūras veltēm var tikt ne tikai zināmās "Fisketorget" ķēdes tirdzniecības vietās. Norvēģijā, izrādās, mēdz tirgot garneles tieši no laivām. Sākotnēji domāju, ka tā ir atrakcija tūristiem, bet nekā tamlīdzīga – normāla tirdzniecības prakse.

Esmu pārliecināts, ka ir diriģenti, kas vieskoncertu laikā neiziet no viesnīcas istabiņas un neatrauj galvu no partitūras. Vai esi domājis, no kurienes tev šī interese par pasauli?

Atzīstu, ka vietās, kas ļoti patīk, vai vietās, kur tu vēl neesi bijis, pirmajās dienās palikt viesnīcas istabiņā ir vienkārši neiespējami. Tu nepārprotami brauc strādāt, tomēr vienlaikus ieslēdzas ceļojuma režīms, tam nav iespējams pretoties. Ir noteikts darba grafiks, bet ir arī brīvi starplaiki, un man ir vitāla nepieciešamība izmest kaut nelielu loku pa pilsētu un paskatīties, kā cilvēki dzīvo, kā pārvietojas.

Reiz intervijā lasīju, ka viena no Bostonas orķestra koncertmeistarēm, aizbraucot uz svešu vietu, iet uz pārtikas veikalu, skatās, kas tur atrodams, un vēro, kā cilvēki iepērkas. Tā tu uztausti cilvēku dzīves sajūtu šajā konkrētajā vietā.

Saprotu. Pēc manas pieredzes, izpētes vērts ir arī sabiedriskais transports.

Šajā ziņā izvēlos vienpatnību. Ja vien ir iespēja īrēt auto un pašam pārvietoties, izvēlos to. Jā, man ļoti patīk Vīnes vecie tramvaji, ko diemžēl pamazām ņem ārā no ekspluatācijas. Tā robustā gaita līkumos un sliežu pārmijās ir daļa no pilsētas ikdienas. Bet citādi man pilsētu sabiedriskais transports laikam nav magnēts. Novosibirskā gan es izbraucu ar metro uz guļamrajonu, lai paskatītos, kā cilvēki tur dzīvo. Izskatījās kā 90. gadu vidū Imantā, tikai daudz vairāk māju, bet turpat netālu pēkšņi īsti sibīriska bērzu birzs.

Jā, bet tu tā arī nepateici – tev tā ceļošanas garša ir speciāli iekopta?

Tas ir instinkts. Bet arī dzīves apstākļi. Piedzimu 1980. gadā, un mans bērnības un pusaudzības laiks ir 80. gadu beigas un 90. gadi. Tolaik nebija iespējas tā braukāt apkārt. Pirmais ārzemju brauciens bija 1994. vai 1995. gadā – ar Jurjānskolas orķestri autobusā braucām uz Brēmeni.

Nevaru teikt, ka man ļoti patīk lidot. Tā nav fobija, bet lielākoties uztveru to kā tehnisku risinājumu, lai nonāktu izvēlētajā punktā. Kad biju saistīts ar Bostonas simfonisko orķestri, nereti nācās lidot pāri okeānam pat divas reizes mēnesī, un tur ir sava ciešanu daļa, kas jāpārvar. Bet kopumā ģeogrāfiskā nepiesaiste vienam punktam man ir diezgan svarīga.

Tajā pašā laikā nevaru iedomāties, ka tu par pamata dzīvesvietu izvēlētos ko citu, ne Rīgu.

No Latvijas prom doties pagaidām nav bijis iemesla.

Vai ir kādas vietas Latvijā, kas tev palaikam nepieciešamas?

Pēdējo gadu lielais atklājums man ir Latgale un sevišķi Rēzekne. Tur ir īpaša gaisotne. Ja jānosauc kaut kas viens, jā, Rēzekne un Latgales vēstniecība "Gors". Tur ir tīra vide. Gan ekoloģiski, gan cilvēku komunikācijas ziņā. Tas ir kā salīdzināt Novosibirsku un Maskavu. Cilvēki liekas tādi īstāki.

Ko par to saka tavas kurzemnieka asinis?

Neko nevēlos noniecināt, tomēr – pie jūras vienmēr ir vēsāk.

Savā finālkoncertā mākslinieciskā vadītāja un galvenā diriģenta postenī tu diriģēsi Bruknera Ceturto simfoniju.

Esmu Brukneram gājis riņķī gadiem, baidoties tuvoties šim gara milzim. Šai mūzikai pieķeroties nepareizā laikā un veidā, var smagi apdedzināties. Bruknera mūzika nav no tām, kas tevi pati ved.

Vai ir tāda mūzika, kas pati ved?

Nu, piemēram, Rihards Štrauss. Skaties uz šo, skaties uz to, tāds pagrieziens, tāda virsotne — diriģēt Štrausu ir salīdzinoši ērti. Un arī mūziķiem ērti. Ar Brukneru citādi. Gandrīz visās simfonijās ir moments, kad tu īsti nesaproti, ko darīt ar formu. Viņš runā vienā valodā, pēkšņi pārcērt kā ar cirvi un runā citā valodā. Tavs uzdevums ir radīt tiltu starp šīm divām pasaulēm, un tas ir izaicinoši. Arī mūziķiem nav viegli. Stīdziniekiem palaikam 30–40 procentu simfonijas jāspēlē tremolo vai atkārtotās notis. Tas kopā skan brīnišķīgi, bet katram mūziķim atsevišķi nav viegli uzreiz saskatīt simfonijas formas proporcijas un perspektīvu. Inženieris Brukners nolicis tevi kā skrūvīti tajā noteiktajā punktā, kur tu atrodies, bet kopaina labāk saredzama no distances. Protams, tā ir ar daudziem komponistiem. Nāk prātā arī, piemēram, Stravinskis...

Tu vadīji LNSO astoņus gadus. Vai vari bez domāšanas nosaukt dažas emocionālās virsotnes šajā periodā?

Uzreiz varu nosaukt trīs (patiešām bez apdomāšanās – aut.). Numur viens – 2015. gada maijs un Verdi Rekviēms Parīzē. Numur divi – 2017. gada septembris un Mesiāna "Turangalila" Lielajā ģildē. Numur trīs – 2019. gada marts un Vāgnera "Tristans un Izolde" arī tepat Lielajā ģildē.