Neparastākais ir albumā izmantotā trīsvalodība – no deviņiem dzejas stāstiem četri ir latviski, trīs krieviski un divi angliski. Tas rada saprotamu mūsdienu Latvijas sabiedrības fonu un ļauj paplašināt mākslinieciskos līdzekļus, jo katrai valodai ir savs ritms, un "9" gadījumā tas pat nedaudz diktē arī saturu.
Latviešu teksti ir nosacīti maigāki, sapņaināki, krievu – enerģiskāki un agresīvāki, bet angļu – vispārinātāki. Dzejnieces Aleksandras Lines valoda ir tīkami vecmodīga, klasiskās dzejas atskaņās balstīta, un tai cauri saturiski vijas cilvēku un dzīves mīlestība, tiekšanās uz gaismu tuneļa galā un nemitīga cerības klātbūtne.
Lai arī viņa pati teikusi, ka teksti rodas mūzikas ietekmē, sajūta ir pretēja. Šķiet, ka mūzika perfekti iekļaujas dzejiskajā domā un plūdumā. Tam, kas bija pirmais – vista vai ola –, šajā gadījumā, visticamāk, arī nav tik lielas nozīmes. Galvenais ir tas, ka abas šā mākslas darba komponentes nekonfliktē un rada klausītājam baudāmu kopsajūtu.
Pianists Edgars Cīrulis, kurš pievieno skaņu paletei arī metalofonu, un dāņu kontrabasists Alberts Reinholds Ostegods brīvi saspēlējas, piešķirot Aleksandras lasītajiem dzejoļiem paspilgtinošas krāsas. Brīžiem tās tiek krāsotas arī vienatnē, kas piešķir vēl lielāku māksliniecisko spriedzi, piemēram, skaņdarbā "As Quiet As", kur viss muzikālais draivs balstīts Ostegoda kontrabasa spēlē, un tikai pēc pagara ievada seko Aleksandras pieslēgšanās ar trauslu tekstu: "he says there's nothing in the world as quiet as a snow." ("viņš saka, ka pasaulē nav nekā klusāka par sniegu," – tulk. latv. val.)
Lielisks pieaugoša muzikālā dramatizējuma piemērs ir krievu valodā izpildītais pārliecinošais skaņdarbs "ось", kura tekstuālais noslēgums, iespējams, uztverams kā moto visam "9" projektam: "я буду носить внутри себя – ось, а ты ее в цвет, пожалуйста, разукрась." ("es nēsāšu sevī – asi, bet tu to, lūdzu, krāsā izkrāso," – tulk. latv. val.)
"9" ir konceptuāli noslīpēts darbs. Turklāt līdz niansēm. Arī visu nosaukumu un tekstu rakstīšana ar mazajiem burtiem ir māksliniecisks koncepts, ko pati dzejas autore pamato kā liekas pretenzijas trūkumu uz pareizību un kārtību. Tā ir kā nebeidzama dzīves apziņas plūsma bez konkrēta sākuma un beigām. Tā teikt, jāklausās ir vienmēr, nevis tikai tad, kad kaut kas sākas vai beidzas...
"9" (katrs pats var izdomāt, kurā valodā jāizrunā albuma nosaukums) ir no tiem albumiem, ko droši var klausīties uz riņķi vien – māksliniecisko konceptu tas tikai paspilgtinās. Turklāt arī Aleksandras teksti ir tādi, kuros arvien atrast jaunas nianses – gluži tāpat, kā tos krāsojošajā mūzikā.
Džeza un dzejas trīsvalodīgās sintēzes ideja ar plašāku muzikālo slāni tika iezīmēta jau "klausies" debijas albumā "17" pirms trim gadiem, taču "9" šķiet konceptuāli noslīpētāks un, pateicoties vinila formātam, arī koncentrētāks veikums ar apzināti ierobežotāku muzikālo paleti un jaudīgākiem tekstiem.
"9" tapis analoga ieraksta veidā pagājušās vasaras nogalē Ventspils koncertzālē "Latvija". Ja nenotiek koncerti, tad kāpēc neizmantot lieliskas akustiskās telpas kā ierakstu studiju? Turklāt pieaicinot arī atļauto sauju klausītāju dzīvākai pašsajūtai. Lai arī ieraksts veikts bez papildu montāžas pēcapstrādē (vietā komplimenti skaņu režisoram Mārtiņam Krastiņam), visi iesaistītie šķiet relaksēti un pilnībā nodevušies mākslas radīšanas procesam šeit un tagad.
Vieglums, kas jaušams dzejas rindās, sajūtams arī neparastajā trio izpildījumā, kas ļoti apsveicami, jo samocīti šie paši teksti izskanētu pārāk dramatiski un nervozi. Aleksandras dzeja iedzeļ, bet nepamet bezizejā. Kopā ar Cīruļa un Ostegoda džezu to var klausīties nesaspringti, ļaujoties kopsajūtai. Turklāt dzejas rindas arī lasāmas vinila plates noformējuma atvērumā, brīžiem radot sajūtu, ka klausies labu džezu, bet dzeja, ko lasi, iespējams, skan tikai galvā.
Priecē arī fakts, ka mūsu džezā ienāk daudzpusīgāki teksti, krietni papildinot ierasto vokālā džeza liriku. Turklāt Aleksandra Line neraksta tikai saviem projektiem – viņas dzejas rindas dzirdamas arī Krista Saržanta, Ineses Bērziņas, Jūlijas Zakirovas un vēl citu pašmāju mākslinieku projektos.
Noslēdzas "klausies" jaunais veikums ar desmito, instrumentālo, bonusa ierakstu "Piena ceļš", kas tik tiešām ir jauns Imanta Kalniņa sacerētā skaņdarba aranžējums. Tikpat labi uztverams kā veltījums Meistaram 80 gadu jubilejā vai kā vienkārši skaists albuma noslēgums, katram galvā skanot oriģinālajai šīs dziesmas lirikai par atgriešanos laimīgajā zemē – mājās.
Rezumējot: "9" ir kvalitatīvs, konceptuāls un skaisti realizēts izdevniecības "Jersika Records" projekts, ko ar pārliecību var atzīt par vērā ņemamu mākslas faktu Latvijas kultūrdzīvē. Atkal jau citējot Aleksandras Lines dzejas rindas: "šis palīdz atcerēties, ka esmu gatavs skatīties lielajā bildē un iederēties."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
