Trešdien, 26. maijā, 80. jubileju atzīmē viens no latviešu kultūras 20. gadsimta nozīmīgākajiem darbiniekiem – komponists un izbijušais politiķis Imants Kalniņš. Komponista radošās darbības augļi jau gadu desmitiem kļuvuši par neatņemamu latvieša pasaules sastāvdaļu, ietverot gan simfoniskos skaņdarbus, gan tautā iemīļotas estrādes un roka dziesmas. Lai arī komponists pēdējās desmitgadēs savu ekscentrisko izteikumu un politiskās pārliecības dēļ izpelnījies pretrunīgu attieksmi no sabiedrības puses, šogad viņam pasniegta Latvijas Lielās mūzikas balva par mūža ieguldījumu, papildinot iepriekš karjeras laikā saņemto godalgu klāstu, kas ietver gan Triju zvaigžņu ordeni un Atzinības krustu, gan LPSR Valsts prēmiju un LPSR Tautas skatuves mākslinieka goda nosaukumu.
Imants Kalniņš ir dzimis rīdzinieks, mūziku apguvis Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolā un Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijā, kur studējis kompozīciju (viņa diplomdarbs bija Pirmā simfonija). 1964. gadā Kalniņš pārcēlās uz Liepāju, kur strādāja par skolotāju Emila Melngaiļa mūzikas vidusskolā. Šajā laika periodā viņš sāka aizrauties ar "The Beatles" un citiem populāriem Rietumu rokmūzikas paraugiem, kā rezultātā 1969. gadā izveidoja rokgrupu "2xBBM", kurā pats arī spēlēja elektroērģeles un dziedāja, taču grupas darbību apturēja cenzūra (vēlāk grupas repertuāru pārņēma Jūrmalā tapusī rokgrupa "Menuets").
Šajā laika periodā un 70. gadu sākumā tapa arī mūzika un dziesmas ar Māra Čaklā tekstiem Rolanda Kalniņa filmai "Elpojiet dziļi", rokopera "Ei, jūs tur!" (dēvēta par pirmo rokoperu Padomju Savienībā), oratorija "Dzejnieks un nāra" un Ceturtā simfonija, kuru pamatā bija komponista nelaimīgā mīlestība pret Maskavā iepazīto amerikāņu dzejnieci Kelliju Čeriju. Jāpiebilst, ka Liepājas periodā Kalniņš sacerēja arī dziesmu "Pilsētā, kurā piedzimst vējš", kas 1999. gadā tika izvēlēta par Liepājas himnu. Nevar nepieminēt arī 70. gadu pirmajā pusē radīto mūziku filmām "Pūt, vējiņi" un "Ezera sonāte", kas izpelnījās plašu kritikas un publikas atzinību.
Vēlāk Kalniņš atgriezās Rīgā, pēc tam pārcēlās uz Vecpiebalgu, kur 1976. gadā aizsāka Imantdienu tradīciju – brīvdabas koncertus ar savas mūzikas atskaņošanu. Lai arī Imantdienas tika aizliegtas 80. gadu sākumā, koncertu tradīcija tika atjaunota 1995. gadā. Vecpiebalgā Kalniņš radīja tādus nozīmīgus darbus kā operas "Spēlēju, dancoju" un "Ifigēnija Aulīdā", kā arī oratoriju "Rīta cēliens". 70. gadu beigās komponists atgriezās Rīgā, kur pabeidza Piekto simfoniju un vēlāk, jau 80. gadu vidū, izveidoja mūzikas grupu "Turaidas roze". 1988. gadā Kalniņš iestājās Latvijas Nacionālās neatkarības kustībā (LNNK), iestājās par Latvijas aneksijas atzīšanu, bet 1990. gadā kļuva par Latvijas PSR Augstākās Padomes deputātu. Vēlāk iestājās partijā "Tēvzemei un Brīvībai/LNNK", bija deputāts vairākos Saeimas sasaukumos, pēdējoreiz 9. Saeimā līdz 2010. gadam. Kopš 2002. gada ar ģimeni atkal dzīvo Liepājā.
Imanta Kalniņa muzikālo rokrakstu raksturo unikāla spēja sapludināt akadēmiskās mūzikas un rokmūzikas tradīciju, un kā šo spēju spilgtākais apliecinājums kalpo viņa Ceturtā simfonija, kas iekļauta arī Latvijas kultūras kanonā. Daudzi komponista skaņdarbi iekļauti Latviešu Vispārīgo dziesmu svētku repertuārā. Par godu Imanta Kalniņa 80. jubilejai Nacionālajā ierakstu kompānijā "SKANI" izdoti visu viņa septiņu simfoniju un divu koncertu ieraksti, tādējādi mūzikas cienītājiem pieejama pilna komponista diskogrāfija.
Komponista privātā dzīve vienmēr bijusi sabiedrības uzmanības lokā. Viņš bijis precējies piecas reizes, tostarp arī ar aktrisi Helgu Dancbergu, un ir septiņu bērnu tēvs.
2011. gadā Kalniņš pārsteidza ar savu Korāna tulkojumu (ko pats dēvēja par interpretāciju), kas apstākļu sagadīšanās pēc iznāca vienlaikus ar Ulža Bērziņa radīto Korāna latviskojumu. Pretēji daudzu pārliecībai komponists nesenā intervijā noliedza, ka būtu pārgājis islāmticībā, viņš vienkārši vēlējies izglītot sabiedrību par islāma kultūru.
Šī gada martā intervijā portālam "LA.lv" Imants Kalniņš visai stoiciski reflektēja par nupat iegūto mūža balvu, norādot, ka visvairāk vēlas atgriezties pie ierastās dzīves ar koncertiem un klausītājiem: "Kad sāk uzskaitīt visus šos darbus, veikumus, vārdi kļūst pārspīlēti patētiski. Jo kas galu galā ir mūža ieguldījums? Negribu runāt ne par milzīgu gandarījumu, ne lepnumu. Es vienkārši daru savu darbu. Šobrīd es visvairāk vēlētos atjaunot kopīgo asinsriti ar klausītāju koncertos."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
