Austras zīmes. Pārdomu pieraksti, klausoties mūsdienu Latvijas popmūziku  (25)

Taču ārēji joprojām visi parausta plecus un cenšas uzturēt mītu par to, ka viss ir kārtībā. Nu jau labu laiciņu viens no Latvijas popmūzikas vilcējspēkiem ir kopražojumi – regulāras kļuvušas mūziķu un producentu radošās nometnes, kur teicami radio hiti tiek ražoti teju "pēc pasūtījuma" un lielā ātrumā. Viens no biežākajiem noteikumiem – dziesmas kopā veido cilvēki, kas līdz šim savā starpā nav sadarbojušies, – tā top gan skaņdarbi labdarībai, gan "Eirovīzijas" dziesma Samantai Tīnai, bet viens no šādiem skaņdarbiem, repera anša "Zemes stunda" (oriģināli rakstīta, kā izpildītāju iedomājoties Marku Rivu), piemēram, kļuvis par aizvadīto gadu svarīgāko Latvijas popdziesmu.

Šādi atgadījumi ticību dziesmu triecientempa rakstīšanai pamatīgi pastiprina. Zinu, ka gados vecāki kolēģi par šo jauno piegājienu ir gana lielā sašutumā, publikai, kā vienmēr, šādas tehniskas nianses ir totāli vienaldzīgas, bet no radio dīdžeja skatpunkta neko labāku nevaru vēlēties – kvalitatīvas, lokālas un aktuālas popmūzikas mums tiešām ir vairāk, nekā, piemēram, pirms pieciem gadiem. Tās ir stipri vairāk, un tā ir stipri kvalitatīvāka nekā pirms piecpadsmit gadiem. Arī lielajos mūzikas tirgos štancētajai popmūzikai vienmēr ir bijusi sava noteikta loma, taču tā eksistē tikai tāpēc, ka populārās mūzikas piramīdā vienmēr ir vēl kas augstāks. Mūzikas vēsture skaidri un gaiši mums parāda, ka cilvēkam svarīgākā mūzika un dziesmas nekad nav tapušas nejauši. Tās mums atnesuši vaiga sviedros smagi strādājoši nemainīgi autoru tandēmi, sirdssāpes, precīza laika gara apjaušana, eksistenciālisms, vareni un zīmīgi atgadījumi, kā arī mūziķa spēja pēkšņi ko ļoti būtisku pateikt apbrīnojami vienkārši!

Bariņš mūzikas entuziastu, dīdžeju un žurnālistu ik gadu sanāk kopā, lai izceltu tos Latvijas mūziķus, kuri popmūziku uztver vispirms kā platformu "mūsdienu mākslai", tikai pēc tam fantazē par "peļņas avotiem". Viens no viņu pilnmetrāžas veikumiem saņem "Austras balvas" statuju, bet tā radītājs tiek godināts kā gada labākā Latvijas albuma autors. Balvas ideja aizgūta no daudzās citās valstīs eksistējošiem analogiem (britu "Mercury" un Kanādās "Polaris" ir plašāk zināmie), un par šāda apbalvojuma formāta galveno uzdevumu nekad neesmu uzskatījis uzvarētāja noteikšanu, bet gan tieši nominantu izcelšanu un to saraksta atstāšanu vēsturē. Šoreiz netērēšu ne savu, ne citu laiku, mēģinot paskaidrot, kāpēc šāds formāts šķiet jēgpilnāks par visām citām Latvijā pasniegtajām mūzikas balvām, teikšu vien to, ka esmu gandarīts būt starp tiem profesionāļiem, kas žūrijas sastāvā ir kopš pirmās balvas noteikšanas 2015. gadā.

"Austras balva" mainījusi savu vietu kalendārā, tāpēc šoreiz kopā vērtēti vesela pusotra gada garumā Latvijā izdotie popmūzikas albumi, bet divpadsmit sasnieguši šī gada nominantu listi. Ja uz mirkli piemirstam, ka kāds no šiem ierakstiem saņems balvu kā labākais, tad šobrīd par uzvarētāju jānosauc dziesminiece Alise Joste, kas vienīgā nominantu sarakstā pilnvērtīgi pārstāv veselas divas plates – savu pērnā gada solo albumu "Šākātā" un projekta "Nesen" episko darbu "Tas būs ilgi". Kamēr "Nesen" ir neticami lieliski pārdomāta replika par šī brīža pasaules eksperimentālā "indie" viļņiem un tendencēm, Alises un producenta Gata Zaķa kopīgi veidotais dziesminieces trešais solo albums ir unikāls notikums gan Latvijas dziesminieku kultūrā, gan alternatīvajā popmūzikā. Katra "Šākātā" dziesma stāsta savu stāstu, klausītājam ik brīdi atverot aizvien jaunus skaņas, aranžējumu un ritmu zīmējumus. Lai arī vietām labi trenēta auss sadzird, ka Alise ir labi informēta par Šāronas van Etenas, St. Vincent vai Šarlotes Geinsbūras svaigākajiem studijas darbiem, šīs nelielās atsauces nešķiet pārāk būtiskas – "Šākātā" elpo pasaulīgi brīvi kā liela mūziķa liels albums, pēkšņi izvēdinot no skandām vai austiņām jebkādas provinciālisma smakas. Paradoksāli, ka tas notiek pirmo reizi, personiskākos vēstījumus Alisei dziedot tikai dzimtajā valodā.

Kā ik gadu un kā mazās teritorijās tas ir absolūti pašsaprotami un pieļaujami, vairāki mūziķi "Austras balvas" nomināciju saņēmuši "avansā". Miķeļa Putniņa eksperimentālais "indie" kamerorķestris "Ezeri", nenoliedzami, ir ceļā uz savu "lielo albumu" – arī "Sāls" ir darbs, par kuru nav jākaunas, un savos labākajos mirkļos tas liek smaidīt pat skaudrākajam skeptiķim, taču "Grizzly Bear", "alt-j" un "Efterklang" paņēmienu kokteilī gribētu dzirdēt vēl izteiktāku paša autora rokrakstu.

Valmieras disko un elektro ansamblis "Kasetes" albumā "Dialogue" ir sapinies produkcijas, miksa un vokālu apstrādes tehnoloģijās – arī šo jauniešu labākais albums vēl sekos.

Balvas žūrijā ir plaši pārstāvēti Latvijas "underground" mūzikas cienītāji, tādēļ sava vieta nominantu listē atradusies grupām "Stūrī zēvele" un "Židrūns", kuru izredzes pēkšņi uzrunāt nejaušu garāmgājēju ir tuvas nullei. Aizspriedumu un iepriekšējās pieredzes dēļ to pašu gribētu teikt arī par Latvijas postmetāla nu jau vecmeistariem "Tesa", taču, cik nu zināšanas ļauj par to spriest, šķiet, ka šoreiz vīriem izdevies labi skaļš un draudīgs troksnis, kurš vareni mijiedarbojas ar pasaules atzītāko "postroka" meistaru cienīgiem un bezgalīgiem harmoniju triepieniem, vienā rāvienā nojaucot žanru un pieredzes robežas. Smejies vai raudi, tieši albumā "Control" atrodamā mūzika īpaši izklausās atbrīvota no jebkādiem laika un tendenču diktātiem.

Nupat 80 gadu jubileju nosvinējušais Bobs Dilans memuāros "Hronikas. Pirmā grāmata" iepazīšanos ar 80. gadu ASV hiphopa un repa pasauli apraksta šādi: "Viņi visi bija dzejnieki un zināja, kas un kā. Agri vai vēlu bija jāparādās kādam jaunam – kādam, kurš zināja to pasauli, bija tajā piedzimis un uzaudzis... bija to uzsūcis un pārstrādājis. Kādam ar galvu īstajā vietā un vārdu tajā vidē. Viņš stāvēs uz vienas kājas uz Visumam pārvilktas virves, un viņa atnākšanu nevarēs nepamanīt – viņam nebūs līdzīgo. Klausītāji viņam sekos, un es viņus nevainoju." (Tulk. – Vilis Kasims, "Mansards", 2012)

Vai Kanjes, Trevisa vai Kendrika izskatā ASV šī pravieša atnākšanu ir jau piedzīvojusi, vai arī ielu dzejnieks, kurš globāli nojauks jebkādas barjeras, vēl tikai nonāks pie mikrofona, ir labs jautājums, par kuru varētu droši diskutēt līdz rītausmai un vēl ilgāk. Tikmēr Latvijā hiphops un reps uzskatāmi pieņemas spēkā un kvalitātēs, un pirmo reizi "Austras balvas" vēsturē nomināciju listē šis žanrs pārstāvēts ar veseliem trim albumiem. Daudzi no ziņojumiem, kas dzirdami Latgales hiphopa svarīgākās lēdijas ŪGA debijas albumā "LG ir HH", adresātus valodas barjeras dēļ nesasniedz, taču plate lieliski turas kopā izpildītājas attieksmes un "oldskūlīgo" bītu dēļ, kas ar katru nākamo skaņdarbu pārsteidz aizvien vairāk.

Tikmēr Latvijas repa intelektuālis Arturs Skutelis albumā "Lavīnas" klausītājam bez kompromisiem liek identificēties ar "repa radio lugas" varoni, kurš piedzīvo atmiņas, atklāsmes un simbolu pārbagātas vīzijas, šķietami atrodoties ārstniecības iestādē, kurā viņa organismā tiek ievadītas utopiskas zāles, kas izraisa visu iepriekš minēto. Savukārt anša "Liela māksla", šķiet, plašus komentārus neprasa – autobiogrāfisku atklāsmju pilnais meistardarbs ir fantastiski producēts, pilns ar lieliskām, noslīpētām detaļām un piedāvā galvu reibinošu audio ceļojumu, katrā tā pieturā pārsteidzot klausītāju ar ko iepriekš nedzirdētu un negaidītu. Tajā pašā laikā "Liela māksla" ir plate, ko daudzi patiešām dzirdējuši pilnā garumā, – šis ir vienīgais albums ne tikai "Austras" nominantu vidū, bet visā Latvijas vēsturē, kam iznākšanas pirmajās dienās izdevās salauzt straumēšanas servisu topus, katrai tā dziesmai ierindojoties augstās pozīcijās.

Mūzika prasa laiku. Liela mūzika jo īpaši! Tā mūzika, kura spēj nopietni rezonēt ne tikai savā dzimtenē, pieprasa to vēl vairāk. Varu derēt, ja kāds mērītu visu divpadsmit balvai nominēto albumu radīšanas/ieraksta garumu stundās, dienās, nedēļās un mēnešos, uz pārējo fona izceltos pēdējie audio darbi, kurus pieminēšu un kas pieteikuši nopietnas izredzes uz šī gada uzvaru. Tie ir divi pašmāju producentu veikumi, kas izdoti divās prestižās pasaules mūzikas izdevniecībās, abi izraisījuši Latvijas mūzikai netipiski skaļu rezonansi pasaules blogosfērā, kā arī kļuvuši par pirmajiem ar Latviju saistītajiem mūzikas albumiem, kas ar teicamu atzīmi recenzēti pasaules hipsteru almanaha "Pitchfork.com" lapās.

Ārkārtīgi delikāts, nosvērts un ļoti viegli plūstošs ir producenta Artūra Liepiņa projekta "Domenique Dumont" svaigākais albums, kurā fiksēti fragmenti no jauna komponētam skaņu celiņam 1930. gada vācu kinolentei "Menschen am Sonntag". Artūrs šādu izaicinājumu veicis pēc franču kinofestivāla "Les Arcs" pasūtījuma, kur pats filmu pavadījis, – iznākumu savā paspārnē klajā laidis gana leģendārs britu neatkarīgās mūzikas izdevējs "Leaf". "People On Sunday" klausoties, acu priekšā notiekošais ātri sāk pārvērsties katra personīgajā kino – ļoti mierīgā un meditatīvā ikdienas miera fiksācijā, kurā Liepiņš rotaļājas ar Braiena Īno, Harolda Bada, Stīva Roača un citu melodisko "ambient" leģendu ieliktajiem žanra pamatakmeņiem.

Tikmēr pasaules prestižākā elektroniskās mūzikas vorkšopa "Red Bull Music Academy" vienīgās latviešu absolventes Agatas Meļņikovas alter ego "Sign Libra" albuma "Sea To Sea" ietekmes nav tik viegli uzskaitāmas, jo autore asprātīgā kolāžā sajaukusi tik daudz ko šur un tur sadzirdētu – sagatavotu rasolu telepātiski uzsūtījusi augšā uz mūžīgi spožo mēnesi un atpakaļ saņēmusi albumā dzirdamo raganīgās mistikas pilno rituālo deju mūziku. "Sign Libra" ir viena no retajām, kas ne pārāk garajā Latvijas populārās mūzikas vēsturē ierakstījusi albumu, kuru neviens nekad pirms viņas nevarētu radīt. Nekur. Jā, vairumam "Sea To Sea", iespējams, atgādina ļoti dīvainu spa salona skaņu celiņu, taču kādam citam vairumam, Bruklinas leģendāro mūzikas leiblu "RVNG Intl." ieskaitot, šis ir ļoti īpašs eksperimentālās popmūzikas lieldarbs.

Artūra un Agatas vispirms jau mākslinieciskie sasniegumi klusi ikvienam, kas joprojām sapņo par starptautisku karjeru, atgādina – no mazas un gaužām nepieredzējušas valsts bez pamatīgām popmūzikas tradīcijām neviens mūzikas Olimpā negaida tādu mūziku, ko kāds jau spēlē vai ir jau sarakstījis. It kā vienkārša, taču joprojām mūsu iekšējam spītam smagi gremojama patiesība.