Šīs pozīcijas rindojas arī hronoloģiskā kārtībā – izcelsmes laiks, zelta ēra un jaunā skola. Dalījums turpinās, veidojoties dažādiem novirzieniem, piemēram, Boom bap, Gangsta rap, West Coast, East Coast, Hardcore rap, Underground rap, Mumble Rap un daudziem citiem. Arī tiem ir vēl niansētāki dalījumi, ko ietekmē dažādi faktori, piemēram, reliģija, rase vai valoda, kas uzreiz veido vairākus simtus apakšapakšžanru, unikālus un saprotamus tikai konkrētai vietai vai cilvēku grupai. Tāpat šie apakšapakšžanri mēdz likties zem vienas segas ar citiem apakšapakšžanriem, radot hibrīdus. Viegli apjukt, tomēr ir patiesības, pie kurām var pieturēties.
Kurā kategorijā ielikt Eliotu, klejojot pa minēto repa teoriju? Latvijā pašlaik valda vispārīgs nosaukums – latviešu reperis, kas patiesībā pasaka tikai to, kādā valodā tiek repots, aizmirstot pastāstīt sīkāk, kādi tieši ir uzsvari. Tas savukārt raisa apjukumu žurnālistos, pasākumu vadītājos vai sadarbības partneros, kuri nereti nezina, kā pieteikt reperi, ko no viņa prasīt un gaidīt, tāpēc sanāk hrestomātiskas neveiklības – kā Janīnai Kursītei, tēlojot reperi "Zelta mikrofona" balvas ceremonijā.
Eliots vērtējams kā latviešu repa zelta ēras Boom bap pārstāvis, kura asākais instruments ir neparedzams, provokatīvs vēstījums, kas ietērpts trāpīgās vārdu spēlēs un daudzzilbju atskaņās. Raksturīgs plašs salīdzinājumu, metaforu un pārspīlējumu lietojums, atsaucoties gan uz vietējiem, gan pasaulīgiem procesiem.
Albumā atrodamas 11 dziesmas, kurās autors apcer tradicionālus Boom bap repa motīvus –sievietes, nauda, personīgās uzvaras un zaudējumi –, kā arī izsaka novērojumus par sabiedrību. Lokāli un globāli. Tas, kas šo albumu atšķir no visas repa biomasas, kas kopš saviem pirmsākumiem runā par šiem pašiem jautājumiem, lokāli un globāli, ir tas, ka darbs paveikts krietni virs vidējā. Vai tas ir spēli mainošs albums? Nē. Jāatzīmē, ka Eliots jau vienreiz izmainīja spēli, kuru pats tagad itin labi pārvalda un bauda, kas arī ir valdošā noskaņa albumā.
"Stulbais reps" ir repera otrais solo albums. Teju 15 gadus ilgā darbībā divi solo albumi liekas maz, taču tas nebūt nenozīmē, ka Eliota repi būtu deficīta prece. Tieši otrādi. Lielākoties Eliots piedalījies dziesmās, kurās dzirdami arī citi izpildītāji, piemēram, PKI izlasēs un "Singapūras satīna" veikumos. Tāpat vairāki desmiti pantu ar visdažādākajiem latviešu repa pārstāvjiem visdažādāko projektu vajadzībām. Eliota statistikas ailītē arī viens miksteips – "Stāvvieta". Attiecīgi Eliota solo albums ir reta dabas parādība, tāpēc sagaidāma ar lielāku sajūsmu. Iepriekšējo reizi tas notika pirms 11 gadiem, izdodot minēto "Stāvvietu".
Albumā uzreiz jūtams laika un "Singapūras satīna" nospiedums. Dziesmās parādās krietni vairāk autotūna un skanīgāki piedziedājumi, kas raksturīgs jaunās skolas pārstāvjiem un nostājas tiešā pretrunā ar Boom bap tradīcijām. No saknēm gan Eliots ar savu jaunāko veikumu nav tālu aizmucis, tikai pielāgojis formu laikmeta prasībām.
Jau pirmajā dziesmā "Ho Chi Minh City" Eliots bez priekšspēles norāda, ka viņa dzīve ir brīnišķīga, liekot noprast, ka albums negruzīs klausītāju par dzīves sūrumu vai civilizācijas bojāeju. Tas lai paliek "Panorāmas" ziņā. Lai arī šīs notis tiek aizskartas, tās nepārņem dzīvespriecīgo vēstījumu, tikai piešķir akcentkrāsu. Visspilgtāk tas jūtams dziesmā "Kokaīns un avokado", kas ir asprātīgs, taču tajā pašā laikā skumjš patērētājkultūras negausīguma attēlojums. Eliots nemoralizē, tikai parāda savu nostāju par ikdienā nevajadzīga šika augsto cenu.
"Kādam jāiekrīt uz robežas ar yayo* pantalonēs.
Kādam kaut kur jāmirst, lai es mērktu čipsi gvakamolē.
Simtiem sugu jāizzūd, lai iepirktos tu "Akropolē".
Tā tas būs, līdz nebūs vairs ne piles ūdens Amazonē."
Vēl viens albuma pīlārs ir sievietes. Eliots izvēlas apcerēt tēlus, kas barības ķēdē atrodas augšgalā, tomēr tur nonākuši, izmantojot dažādus līdzekļus. Ja "LinkedIn meiča" izsitas ar savām darba spējām, tad "Kandiru" ir klasisks zeltraces piemērs.
Lai arī albumā izskan dažādas vulgaritātes attiecībā pret sievietēm, tās nevajadzētu vērtēt atrauti no konteksta, bet gan kā žanram raksturīgus gājienus. Vai tas ir attaisnojami šajā politkorektuma orģiju ērā? Jā. Skaidroju ar piemēru. Sist cilvēkam no visas jaudas pa seju ir atļauts boksa ringā, bet nav pieņemami autobusā, ja nepalaiž apsēsties. Tā kā Eliots attiecīgās atziņas pauž dziesmā, ievērojot žanram raksturīgās īpatnības, viņš to dara likumiski. Ja viņš televīzijā, sociālajos tīklos vai radio intervijās stāstītu, ka sieviete ir zemākas attīstības pakāpes radījums, kuram vieta būrī vai uz viņa desas, tad tas būtu ārpus spēles noteikumiem, tātad nosodāmi. Tāpat jānorāda: ja cilvēku aizskar apgalvojums, ar ko viņš saskāries kādā radošā darbā – izstādē, teātrī vai repa koncertā –, tas nozīmē, ka viņam ir jāpasaka paldies tā autoram, kas lieku reizi atgādina vai pārbauda nostāju konkrētajā jautājumā. Tieši šī ir tā sajūta, kas iekurbulē iekšēju un publisku dialogu par to, kā labāk būt. Tāpēc jau vispār kaut kāda drosmīga radoša izpausme uz šīs jancīgās pasaules ir vajadzīga. Tā mēs atrunātos spēles ietvaros varam ļauties izaicināt paši sevi, palūkoties uz saviem plusiem un mīnusiem un ideālā gadījumā pilnveidoties.
Radītie sieviešu tēli uzskatāmi par gaumīgiem un veselīgu kontrastu vidēji aritmētiskajam sievietes portretam repa kultūrā. Visefektīvāk tas panākts dziesmā "LinkedIn meiča", kurā dzirdams arī Krivenchy. Stāsts par karjeras sievieti un to, ko nozīmē vīrietim stāvēt tādai
blakus.
"Lasu viņas horoskopu, rakstīts tas uz krūzītes.
Rīta kafijas traips uz viņas "Ralph Lauren" blūzītes.
Bļ**, kur ir salvetes? Tās taisos viņai pasniegt tūlīt.
Es neesmu viņas līgā, bet viņa redz, ka neesmu sūdīgs."
Partnerattiecību temats aplūkots arī dziesmā "Gumijas", kas pamatā ir stāsts par materiālā nodrošinājuma lomu attiecību veidošanā. Kur gan repā bez naudas? "Gumijās" piedalās xantikvariāts, kurš arī pavadījuma autors. Dziesma atbilst visiem normatīviem, lai atrastos radiostaciju apritē. Tas ir saldsērīgs novērojums par to, ka šī pasaule prasa materiālas vērtības veiksmīgā vīrieša un sievietes savienībā. Tēmas jumts – "Gumijas", ar kurām domātas gumijas, kuras apjož brangas banknošu čupas. Bet dziesmā pats svarīgākais – lipīgs piedziedājums.
"Tas, kas dzimis nabags, zina, ka īsta mīla merkantīla.
Trūkumā tā sadalās kā lupatas no dermantīna."
Boom Bap, tātad arī Eliota dziesmās, svarīgu lomu ieņem tā saucamie reprezenti, tehnika, kurā autors lepni norāda uz savām uzvarām, nekautrējoties atgādināt par tiem, kuri ir apdzīti. Tieši reprezentu darināšana ir aspekts, kāpēc Eliots guva plašu atzinību vietējā repa cunftē un vēlāk arī komerciālus panākumus. Dziesmā "Neticami" autors vēlreiz dalās sajūsmā par to, ka ir pārsteidzoši gūt panākumus ar repiem.
"Ļaudis tic, ka Bils Geits taisās viņus sačipot.
Ļaudis tic Santaklausam, kamanās kas atlido.
Ļaudis tic "Memory Water" un tam, ko stāsta Sandris Točs,
un viņi netic tam, ka es varu entās pakas nopelnīt ar šito?"
"Stulbais reps" ir īpašs, jo prasmīgi apcer arī darba gaitas un to nozīmi valstī, kurā radošām personībām ir ārkārtēji grūti izdzīvot vien no savas mākslas. Šī tēma aplūkota gabalos "Stabili ienākumi" un "Reklāmistu balle". Eliots pārvalda savu plūsmu un valodu tā, ka spēj piešķirt spozmi tādiem jēdzieniem kā "alga virs vidējā" un "nomaksāti rēķini līdz desmitajam". Pontot ar lambordžini māk visi, taču ar šādām lietām vien retais.
Neskaidrības manā galvā rada dziesma "Labenieks G-Mix", kurā dzirdami xantikvariāts, ansis un Melikols. Tāpēc, ka joks ar atskaņu "-nieks" jau nodrillēts oriģinālajā "Labeniekā", kas tika izdots teju pirms gada un nav redzams šajā albumā. Tas vairs nešķiet veikli un dabiski. Ar tik specifiskām asprātībām nereti ir tā, ka pirmo reizi rēcīgi, otro reizi jau apnicīgi. Šī dziesma, iespējams, skanētu labāk, ja būtu, piemēram, sestā, nevis albumu noslēdzošā, šo vietu saglabājot kam iespaidīgākam, piemēram, dziesmai "Neticami", kas saturiski beigām piestāvētu labāk.
Pārmērīgs autotūnu lietojums nogurdina ātrāk nekā tīri vokāli, kas apvienojumā ar informācijas blīvumu un basu liek galvā paukšķēt popkornam tāpat kā uz albuma vāka (noformējuma autore ir Terēze Strādniece). Mēs dzīvojam digitāli intensīvā vidē, tāpēc šāds digitalizēts skanējums uzskatāms par pašsaprotamu, tomēr ne vienmēr līmējas kopā ar vēstījumu. Ja vēstījumā jāieklausās, klausīties autotūnā ir fiziski apgrūtinoši.
Autotūns mūzikas industrijā ir divdomīgs temats. Ticu, ka tas tomēr ir tikai moments vēsturē. Aizraujoties ar to, mākslinieki riskē iesprūst šaurā dimensijā, kas dienas laikā var kļūt nevajadzīga. Uz mūziku attiecas tas pats likums, kas uz naudu, – tā ir vērtīga, ja tā ir reta. Ja visi mauc autotūnā, tad riskē palikt nevērtīgi, līdzīgi kā Zimbabves dolārs.
Kopumā "Stulbais reps" ir albums, kas svin ikdienas uzvaras, no redzeslauka neizlaižot tādas dzīves realitātes kā darbs, globālo procesu novērošana, tādas cilvēciskās dziņas kā ēdiens un partnerattiecības. Skanējums ir masīvs, par ko jāpateicas sekojošiem cilvēkiem: NiklāvZ, Sushi Takeout, KayJay, Teacha, kā arī Rolands če. Ar dzirdamajiem bītiem varētu brīvi izpausties jebkurā valstī un valodā. No vienas puses, tas ir labi, ka "Stulbais reps" neslimo ar provinciālu skanējumu, savukārt, no otras puses, šajā nišā latviešu producenti var attīstīt rokrakstu, kas unikāls tieši mūsu reģionam.
Lai albumu novērtētu pilnībā, klausītājam jāapbruņojas ar erudīciju un humora sajūtu un ierakstam jāpievēršas ar dzīvespriecīgu skatu. Māksla pasmieties pašam par sevi ir albuma nozīmīgākais elements un kopumā ļoti vērtīga īpašība, ko attīstījis Eliots un ko ikdienā derētu aizgūt arī citiem.
* Starptautiski zināms žargonvārds – apzīmējums kokaīnam.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
