Dubultais déjà vu jeb igauņu harmonija. Viljandi folkfestivāla apskats  (5)

Ko tur slēpt, sajūta, ierodoties Viljandi, bija īpatnēja. Lai arī ārvalstu žurnālisti festivālam akreditēties varēja, tikai uzrādot derīgu Covid-19 sertifikātu, pašā norises vietā šādu nosacījumu nebija. Viesnīcā vai veikalā pēc nelielas saminstināšanās iekšā varēja doties, nevelkot masku, bet pie festivāla ieejas neviens ij negrasījās pārbaudīt kādus nebūt sertifikātus vai testu rezultātus. Ieeja bija atļauta visiem, kam bija iegādātas biļetes, un festivāla teritorijā notiekošais atgādināja pirmspandēmijas laikus, ja neņem vērā daudzos roku dezinficēšanas punktus un vakcinēšanās autobusu netālu no ieejas. Tas tur bija novietots ar domu tomēr veicināt aktīvāku tautiešu vakcinēšanās procesu...

Igauņiem bija ļauts organizēt ikvienam brīvi pieejamu āra masu pasākumu ar vienīgo nosacījumu, ka vienas dienas laikā festivālu var apmeklēt ne vairāk kā 5000 cilvēku. Pirms sākt bļaustīties, ka, lūk, igauņi uzspļauj visādām latviešiem uzspiestajām regulām un cilvēku dalīšanai, uzreiz jāaizsteidzas notikumiem pa priekšu un jāpasaka, ka Viljandi folkfestivāla organizētājiem gluži vienkārši paveicās. Ja pasākums notiktu pēc 2. augusta, situācija būtu jau stipri līdzīgāka mums: ieeja tikai sertificētajiem vai testētajiem un maksimālā kapacitāte ārtelpu pasākumam – 1500... Šādus nosacījumus igauņu valdība pieņēma jau festivāla norises laikā, pateicoties strauji pieaugošajam saslimušo skaitam. Ne nu gluži Viljandi, bet valstī kopumā.

Taču sajūta bija arī izteikti priecīga, jo ļāva apjaust, ka kaut kad visi pandēmijas piedāvātie murgi tomēr beigsies un mēs atkal varēsim piedzīvot to, bez kā patiesībā nevaram un negribam dzīvot, – socializēšanos, kultūrapmaiņu, īstus koncertus un festivāla atmosfēru. Lai arī citkārt festivāla pieļaujamā kapacitāte ir 15 000 cilvēku dienā, milzu atšķirība nebija jūtama. Koncertprogramma nebija tik intensīva, un attiecīgi ļaužu plūsmas diezgan vienlaicīgi pārvietojās no vienas skatuves uz citu, tādējādi saglabājot labi apmeklēta festivāla sajūtu.

Pārsvarā šogad, protams, bija iespēja izbaudīt igauņu tradicionālās un mūsdienu tautas mūzikas piedāvājumu, taču neiztrūka arī viesmākslinieki no Beļģijas, Somijas, Dānijas, Ungārijas, Īrijas, Itālijas, pat Gruzijas. Latviju Viljandi šoreiz pārstāvēja koklētājas Laimas Jansones un skrečošanas meistara DJ Monsta duets “ZeMe”, sniedzot labi apmeklētu koncertu uz 13. gadsimtā būvētās Livonijas ordeņa pils drupās izvietotās festivāla skatuves.

Bez tās darbojās arī galvenā skatuve pilskalna pļavā, kur uzstājās lielākās igauņu zvaigznes, tostarp “Trad. Attack!”, “Zetod” (“Trad. Attack!” dalībnieka Jalmara Vabarnas setu folkroka projekts), tautas mūzikas kapela “Curly Strings”, folkmetālisti “Metsatöll” īpaši festivālam radītā kopprojektā ar akordeona/dūdu/perkusiju eksperimentētājiem “Riffarrica”, ekspresīvā igauņu un ukraiņu grupa “Svjata Vatra” un vēl citi, arī ārvalstu mākslinieki, ieskaitot vienaldzīgos neatstājušo somu akordeonreiva un rīkles dziedāšanas meistaru Anti Pālanenu. Noslēdza festivālu turpat arī igauņu popstārs NOËP, piedāvājot it kā folkmūzikai pietuvinātu programmu, par ko gan varētu diskutēt. Drīzāk tas izskatījās pēc organizētāju vēlmes piesaistīt citādu papildu publiku festivāla pēdējai dienai, kas bija svētdiena.

Tad jau daudz atbilstošāks folkfestivāla noslēgums bija festivāla direktora Ando Kiviberga ierastā uzstāšanās (sadziedāšanās vadīšana un arī kontrabasa uzspēlēšana) uz pilsdrupu skatuves kopā ar dažādu valstu mūziķiem, kuri četrās dienās bija snieguši paši savus koncertus uz dažādām festivāla skatuvēm. Ne-igaunim šis pasākums gan pārvēršas arī par minēšanas spēli, jo, kā jau noslēgumam piedien, tajā netrūkst daudz pateicības runu un acīmredzot smieklīgu stāstu. Igauniski. Līdzīga sajūta gan pārņēma arī igauņu izteikti mīlētās grupas “Puuluup” uzstāšanās laikā, jo arī šiem vīriem patīk daudz jokot ar publiku verbāli. Loģiski, ka arī tas šoreiz notika vietējā valodā.

Ņemot vērā gaisa temperatūras celšanos līdz ar katru festivāla dienu, lielāku popularitāti guva pilskalna ēnainajā parkā izvietotā skatuve, uz kuras visspridzinošākos koncertus sniedza kāzu un visās citās iespējamās svinībās acīmredzami norūdītā ungāru apvienība “PásztorHóra”. Tik tiešām koncertus daudzskaitlī, jo ierasta festivāla prakse ir lūgt māksliniekus uzturēties Viljandi pēc iespējas ilgāk un koncertēt vairākkārt. Tas rezultējas negaidītos kopprojektos jau turpat festivāla laikā, kad ierasta parādība ir pēkšņa dažādu ansambļu mūziķu kopā muzicēšana festivāla āra kafejnīcās, arī meistarklasēs jaunajiem igauņu un ne tikai igauņu mūziķiem un pat... romantiskās attiecībās.

Kā zināja pastāstīt jau minētais Ando Kivibergs, tādā veidā Viljandi uz ilgākiem laikiem aizķēries ne viens vien festivāla viesmākslinieks. Piemēram, grupas “Svjata Vatra” līderis Ruslans Tročinskis, kurš apprecējis vienu no festivāla komandas meitenēm un nu jau kopā audzina trīs bērnus. Starp citu, vecākais no tiem – meita Rute – kopā ar tēvu jau uzstājās koncertā uz festivāla lielās skatuves. Turklāt ne tikai ar tēvu, bet arī vecmāmiņas ukraiņu folkansambli “Žurba”, kas pievienojās “Svjata Vatra” un uzstājās, iespējams, līdz šim lielākās auditorijas priekšā.

Iespēja redzēt kādu iepatikušos mākslinieku vēlreiz tajā pašā festivālā rada vēl vienu patīkamu déjà vu sajūtu. Šā apskata autors, piemēram, bija ļoti iepriecināts paklausīties somu akordeonreivera Anti Pālanena uzstāšanos ne tikai uz lielās skatuves, kur pārsvaru tomēr guva ar kāju spēlētā elektroniskā bungmašīna, bet arī uz pilsdrupu skatuves, kur, pateicoties seno drupu radītajai akustikai, skaņa bija daudz niansētāka un dzidrāka.

Turpat par patīkamu pārsteigumu izvērtās arī leģendārajam igauņu dūdu spēlētājam Juhanam Mākeram (dēvētam arī par Torupilli-Juss) veltītā projekta uzstāšanās. Tajā bija apvienojušies dažādi labi zināmi igauņu etnomūziķi (Ketlina Megi, Ēva Talsi, Silvers Seps u. c.), radot ļoti neparastu kopskanējumu, kurā dūdu skaņas tika veikli savienotas kā ar saksofona, tā vijoles un vēl citu instrumentu skaņām. Indie poproka pasauli folkfestivālam atbilstošā manierē savukārt lieliski pārstāvēja grupa “Nagy Bögö”.

Viljandi folkfestivāla rīkotāji ierasti lielu uzsvaru liek uz jauno mūziķu izglītošanu. Programmā iekļautas jauno censoņu nometnēs radītās dziesmu programmas, darbojas Zaļā skatuve, kurai atlasīti labākie no daudzajiem sevi pierādīt gribošajiem topošajiem mūziķiem, bet uz festivāla ielām savu pirmo mākslinieka naudu lūko nopelnīt arī mazāki bērni. Īpaši sirdi visas četras dienas sildīja kāds puika, kurš aizgūtnēm turpināja sist ritmu uz plastmasas spaiņa un bļodas, neņemot vērā pat dāņu grupas “Mads Hansens Kapel” turpat blakus sarīkoto kafejnīcas pop-up koncertu. Varētu derēt, ka pēc gadiem padsmit viņš rībinās jau lielās festivāla skatuves skaņu sistēmu...
Pavisam smalki niansētus iekštelpu koncertus limitētam skatītāju lokam bija iespēja baudīt arī festivāla teritorijā izvietotajā Igaunijas Folkloras mūzikas centrā, bet turpat blakus Svētā Jāņa baznīcā notika piemiņas pasākums šā gada februārī tai saulē aizgājušajam leģendārajam igauņu mūziķim Jākam Johansonam.

Pateicoties ne tik lielajam apmeklētāju skaitam, šoreiz bija daudz vieglāk ieturēt ikvienam vairākdienu festivāla apmeklētājam saprotamo nosacītā klusuma pauzi un pamukt atpūsties kādā no tiešām gleznainā pilskalna parkos izvietotajiem guļamtīkliem vai vienkārši soliņiem. Pilskalna takas un ceļi gan bieži vien prasa papildu uzmanību, jo vijas gar diezgan izteikti stāvām nogāzēm. Varbūt tādēļ festivāla teritorijā stipro alkoholu varēja nopirkt tikai naktī un tikai atsevišķā kalnā, kur bija izvietota DJ skatuve. Organizētāji gan zināja stāstīt, ka 28 festivālu laikā neviens nogāzēs cietušais nav fiksēts. Tā teikt, mazliet piedomā ar galvu un viss ar tevi būs labi.

Šā gada festivāla sauklis “Harmonijā” šajās četrās dienās attaisnojās pilnībā, jo kopējā sajūta tik tiešām bija igauniski harmoniska, brīžiem pat ambienta un ģimenēm ar bērniem izteikti draudzīga. Tas gan nenozīmē, ka igauņu publika nebūtu gatava jebkurā brīdī mesties dejās pie skatuves vai jautrā virtenē virpuļot cauri uz sedziņām sēdošajai publikai, taču visa festivāla laikā nevienu konfliktu tā arī neizdevās novērot. Drīzāk tūkstošiem smaidu un lielisku dažādu kultūru kopā būšanas sajūtu.

Ir vairāk nekā skaidrs, ka šis ir festivāls, ko noteikti gribēsies apmeklēt arī turpmākajos gados. Turklāt notiek šī paralēlā pasaule tepat netālu – vien 50 kilometrus no Latvijas robežas gleznainā, 17 000 cilvēku apdzīvotā pilsētiņā Viljandi un tās vēl gleznainākajā pilskalnā. Un, ja aizgleznojamies līdz galam, tad arī ceļš no Rūjienas līdz Viljandi ir izteikti gleznaini līkumains, tādēļ nakti (ja ne visas četras) labāk tomēr pārlaist turpat festivāla tuvumā.

Ņemot vērā igaunisko spītu tomēr neizlaist vēl vienu festivāla gadu (pērn tas saprotamu iemeslu dēļ tomēr nenotika) un sarīkot kaut vai mazāk apmeklētu tā versiju, ir diezgan skaidrs, ka nākamgad arī latviešu tautas un ne tikai tautas kultūras mīlētāji var ieplānot vienu lielisku jūlija beigu pusnedēļu un izbaudīt visu iepriekš minēto paši uz savas ādas, ar savām acīm un jo īpaši ausīm. Braucam uz Folku! Tā par Viljandi folkfestivālu saka paši igauņi. Varbūt arī mums jāievieš šāds teiciens? Nākamais festivāls, starp citu, jau ieplānots nākamgad no 28. līdz 31. jūlijam.

Tikmēr der atcerēties, ka ceļā uz Viljandi – parkā pie Valmiermuižas alus darītavas – jau šā gada 28. augustā notiks arī mūsu pašu etnomūzikas festivāls “Sviests”.