Kā radīt perfektu hitu un nopelnīt ar repu? Saruna ar reperi Edavārdi

Šķiet, ka tu esi pirmais mūziķis, ar ko man ir saruna pandēmijas laikā. Iepriekš esmu daudz runājis ar literātiem, un viņi atzina, ka šis laiks ir bijis ļoti ražīgs – beidzot varēja mierīgi sēdēt un rakstīt. Pieļauju, ka tev kā mūziķim viss ir krietni atšķirīgāk?

Tam ir divas puses. Kad pandēmija sākās, man bija ieplānota "Republikas tūre" un lielkoncerts ar "Very Cool People", ansi un Kristīni Prauliņu, kas beigās notika rudenī. Pilns pavasaris ar dažādiem pasākumiem, bet tad viss beidzās. Taču pirmos pandēmijas mēnešus es jutos labi, jo vairs nevajadzēja braukāt apkārt, nebija daudz pasākumu, varēju beidzot izgulēties un dzīvot normālā ritmā. Radošajam darbam, protams, palīdz tas, ka nekur nav jābrauc, pat intervijas varēja taisīt "Zoom". Tādā ziņā es saprotu tos cilvēkus, ar kuriem esi runājis iepriekš.

Taču pasākumi, protams, bija liels mīnuss, kā nekā, tas ir lielākais mūziķa iztikas avots. Tika izmēģināti dažādi jauni formāti – virtuāli koncerti, koncerti ar skatītājiem mašīnās, koncerti laivās... Tagad it kā ir mierīgāk, pasākumi drīkst notikt, taču vienalga ir jādala klausītāji vakcinētajos un nevakcinētajos. Tas šobrīd ir kļuvis par galveno jautājumu pasākumu rīkotājiem – cik potenciālo apmeklētāju vispār ir vakcinējušies un varēs ierasties. Un tāpat visam pāri ir neziņa par nākotni – vai varēs taisīt tūri, pasākumu sēriju. Šobrīd plānā ir tikai viens lielkoncerts, turpinājumu rādīs laiks.

Ko varam no tevis sagaidīt 1. septembra lielkoncertā?

Koncertā tiks izpildītas gan jaunās dziesmas, gan populārākie gabali. Tas būs ieturēts labākajās Edavārdu tradīcijās pusotru stundu garas programmas formā. Man patīk veidot koncertprogrammas, mēģinot prognozēt, kā dziesmu izkārtojums un dramaturģija iedarbosies uz apmeklētājiem – ar enerģijas kāpumiem un kritumiem loģiskā secībā, lai izvestu cauri emocionālam ceļojumam. Gribu, lai cilvēkiem pēc pasākuma ir sajūta, ka viņi beidzot ir pabijuši kārtīgā koncertā. Protams, būs arī pārsteigumi – īpašie viesi.

Vai hip-hops Latvijā beidzot ir atgriezies atpakaļ meinstrīmā, no kura tas, šķiet, bijis padzīts kopš Ozols un Gustavo savulaik aizpildīja radio un televīzijas ēteru?

Manā skatījumā šī atgriešanās sākās jau pirms kādiem diviem trim gadiem. Hip-hopa māksliniekus vienā brīdī sāka aicināt uz lielajiem festivāliem, tas bija nozīmīgs pavērsiens. Jo ilgu laiku, aptuveni desmit gadus, hip-hops it kā bija nozudis, lai gan reāli jau viss notika – iznāca albumi, bija koncerti, taču viss tādā "savā sulā". Tad notika "klikšķis", un es arī to sajutu, kad mani sāka aicināt uzstāties dažādos pasākumos. To kaut kādā ziņā ir noteikusi arī paaudžu maiņa, cilvēki, kas rīko pasākumus un festivālus paši klausās hip-hopu. Taču tas nenozīmē, ka hip-hopa māksliniekiem ir viegli sasniegt auditoriju.

Man ir sajūta, ka bieži nostrādā viena dziesma, piemēram, ansim tā bija "Zemes stunda", tev – "Viss ir sarežģīti". Arī tad, ja ieskatāmies kaut vai "Spotify" klausījumu skaitā, šīs dziesmas pamatīgi apdzen visu pārējo jūsu radīto. Cik ilgi strādā šāda viena hita popularitāte?

Tas ir labs jautājums, ko arī pats sev esmu uzdevis. Vienkārši jādzīvo un jāskatās, kā attīstīsies situācija. Togad, kad iznāca "Zemes stunda", ja atmiņa neviļ, ansim bija koncerts, kur sanākušie cilvēki faktiski neko nezināja par viņa daiļradi, nāca tikai šīs vienas dziesmas dēļ. Es iztēlojos, ka no visiem tiem simtiem tūkstošu cilvēku, kuri ienāk tavā "Spotify" profilā lielā hita dēļ, daži procenti paklausās arī pārējo, ko esi radījis. Taču dziesmām ir tāds liktenis, ka tās nodzīvo savu mūžu un pazūd, tas mūziķim ir sāpīgākais.