Lai arī festivāla koncerti notika gan Pērnavā un Tartu, gan Viljandi un Rakverē, tā galvenais epicentrs nemainīgi paliek Tallina. Turklāt pats festivāla kodols jau septīto gadu bija tieši Telliskivi radošais kvartāls, kas, skatoties no vecpilsētas, atrodas pretējā dzelzceļa sliežu pusē un piesaista lielu radošo un biznesa cilvēku interesi ne tikai Igaunijā. Telliskivi ir lielisks piemērs, kā ļoti veiksmīgi apgūt padomju laiku vairs it kā nelietderīgo mantojumu, sabrukšanai nolemta industriālā rajona vietā radot plaukstošu un konceptuāli stilizētu radošo kvartālu ar jauniem birojiem, daudzām kafejnīcām, veikaliem, mākslas muzejiem un pat viesnīcu, kas ierīkota bijušajā dzelzceļa depo un kurā mūsdienās var pārnakšņot stilizētos… konteineros.
"Jazzkaar" norises laikā tas sniedz lielisku iespēju tikpat kā nepamest festivāla galveno teritoriju, izbaudot visas Telliskivi kvartāla sniegtās iespējas, tā teikt, 24/7. Vienīgi pēc vairāku dienu uzturēšanās tik mūsdienu dizaina piesātinātā vidē sāk piezagties vēlme kaut kad drīzumā aizdoties arī uz kādu Turaidas vai varbūt Rundāles pili…
Nelieli festivāla koncerti notika arī Tallinas ielās un pat tik neordinārās vietās kā, piemēram, daudzdzīvokļu nama augšējā stāva dzīvokļa terase ar iespaidīgu skatu uz Tallinas jauno biznesa rajonu, taču "Jazzkaar" koncentrāts bija divas pamīšus darbojošās skatuves Telliskivi kvartālā blakus esošās kultūras iestādēs. Lielākie koncerti notika teātra centra "Vaba Lava" Lielajā zālē, bet mazāki – pēc Stokholmas parauga izveidotā foto mākslas centra "Fotografiska" pirmā stāva izstāžu zālē.
Atšķirībā no vasarā Viljandi piedzīvotās folkfestivāla vismaz šogad citviet diezgan neierastās brīvības "Jazzkaar" rīkotāji jau bija spiesti sadzīvot ar ļoti stingriem Covid-19 ierobežojumiem, kas nozīmēja rūpīgu sertifikātu un negatīvo testu rezultātu pārbaudīšanu pie ieejām, masku valkāšanu kafejnīcās un veikalos un tamlīdzīgi. Igauņi tika galā veiksmīgi un vismaz Telliskivi kvartālā lieki konflikti šajā saistībā netika novēroti.
Taču mūzikas festivālā galvenais uzsvars, protams, ir uz mūzikas programmu. Ilggadējā festivāla mākslinieciskā direktore Anne Erma (Anne Erm) turpina iet inovatīvu un drosmīgu ceļu, nepiemirstot arī par plašākas un jaunākas auditorijas piesaistīšanu, kas 32. festivāla izlaidumā nolasījās perfekti. Mūsdienu pop/r'n'b/hip-hop mākslinieku klātesamība brīžiem gan šķita jau pārāk uzbāzīga, taču vēstījums ir skaidrs – tas festivālam tik tiešām piesaista gluži jaunu auditoriju, ko, iespējams, izdodas ieinteresēt arī par citām muzikālajām izpausmēm.
Pie subjektīvajām šā apskata autora pērlēm noteikti jāpieskaita šveiciešu pianista, minimālista Nika Bārtša (Nik Bärtsch) uzstāšanos, kurš piedāvāja skaņu ceļojumu divvientulībā ar koncertflīģeli, liekot tam kļūt kā par repetitīvu ritma instrumentu, tā avangardisku temperēto palīglīdzekli jaunu skaņas pasauļu atklāšanā. Uzstāšanās noritēja gandrīz bez pauzēm un arī vienīgā, ja neskaita atgriešanos uz bis, drīzāk tika izveikta tikai tādēļ, lai sasveicinātos ar publiku, paskaidrotu, ka šoreiz šis būs solokoncerts, jo iepriekšējā reizē puse grupas aizķērās citā valstī un uz "Jazzkaar" tā arī neatbrauca, kā arī lai ļautu festivāla rīkotājiem palūgt atstāt zāli divām māmiņām ar pieciem īpaši trokšņainiem bērniem, kas šādā klavierminimālisma performancē tomēr ir visnotaļ traucējošs faktors kā klausītājiem, tā pašam māksliniekam. Mūžvecā tēma par maziem bērniem viņiem absolūti nesaprotama formāta koncertos tātad…
Kā vēl vienu festivāla maģisko momentu noteikti var minēt arī tumšādainā franču perkusionista Mino Sinelu (Mino Cinelu) un norvēģu trompetista Nila Petera Molvēra (Nils Petter Molvær) polāri it kā tik pretējā, bet tajā pašā laikā pārsteidzoši saliedētā dueta uzstāšanos. Tā bija brīva improvizācija ar allaž aktīvo un atraktīvo Sinelu pie visdažādākā veida perkusijām, ieskaitot trijstūri, ar kuru pat tika izveikta galvu reibinoša afrikāniski rituālā deja, un skandināviski vēso, labākajās leibla "ECM" tradīcijās reverbrētu skaņu ainavu radītāju Molvær ar labāko draudzeni trompeti daudz pieredzējušajās rokās. Augstas klases starptautiskie džeza festivāli allaž ir lieliska vieta, kur kārtējo reizi tapt pārsteigtam par dažādu kultūru un muzikālo žanru šķietami nesavienojamo sakļaušanos vienā veselumā, radot fantastisku skaņu mākslu konkrētajā vietā un laikā. Šis bija spilgts apliecinājums.
"Jazzkaar", kā jau tas visā pasaulē zināmam džeza festivālam pienākas, apzināti rada pēc iespējas vairāk šādu muzikālo satikšanos, turklāt nav runa obligāti par dažādu kultūru sajaukšanos. Tikpat labi pie šādiem augstvērtīgiem muzikālajiem konkrētā brīža pārsteigumiem var pieskaitīt labākā igauņu mūsdienu džeza pianista Kristjana Randalu (Kristjan Randalu) saspēlēšanos ar jaunizveidoto bigbendu "New Wind Jazz Orchestra", ko pēc dalībnieku sastāva droši varētu dēvēt par profesionālo, taču Anne Erma un citi labi ļaudis uzsākuši aktīvu cīņu ar valsts naudas devējiem, lai bigbends par tādu tiešām kļūtu. Īsāk sakot, lai tā mūziķi varētu kļūt par algotiem štata darbiniekiem, jo atšķirībā no Latvijas un Lietuvas, igauņiem joprojām nav šāda oficiālā džeza bigbenda. Tas runājot par to, kā igauņi mums vienmēr visur ir priekšā…
Randalu uzstāšanās ar "New Wind Jazz Orchestra" bija acīmredzami spēcīgs arguments, ka minētā netaisnība ir jāizbeidz, jo 15 cilvēku sastāvs vācu diriģenta Volfa Keršeka (Wolf Kerschek) vadībā spilgti apliecināja savu profesionālo varēšanu un spēju bezbailīgi, viegli saspēlēties, piemēram, ar pasaules klases pianistu Kristjanu Randalu, skaņdarbu laikā atvēlot vietu arī brīviem muzikālajiem dueļiem, kā, piemēram, arī Latvijā zināmā tumšādainā trompetista Džeisona Hantera (Jason Hunter) muzikālajai koķetērijai ar Randalu. Šādas nianses, protams, izpelnās viskarstāko publikas atsaucību.
Par kvalitatīvas festivāla muzikālās dažādības nodrošināšanu parūpējās arī citādi kā funk mūzikas meistars zināmais igauņu basists Janno Trumps (Janno Trump), kurš šoreiz uzstājās kopā ar… stīgu orķestri! Piedaloties arī bundziniekam un pianistam, Trump bija pamanījies izaicināt stīgu orķestri uz funky iegrūvošanu, kas acīmredzami bija aizraujoši arī pašiem tā dalībniekiem, taču loģiski, ka šāds sastāvs, kam šoreiz bija dots nosaukums "Janno Trump Clarity Ensemble", visērtāk tomēr jutās liriskākos skaņdarbos.
Vislielākais izaicinājums publikai gan bija improvizatoriskā igauņu a cappella kvinteta "ImproVoc" uzstāšanās kopā ar mīmu, piedāvājot izbaudīt bezmaz vai visas iespējamības, ko cilvēks spēj radīt ar balsi. "Izbaudīt" varbūt nav īstais vārds, ja ar to mūzikas festivāla kontekstā tiek saprasta skaistu melodiju baudīšana, taču "ImproVoc" priekšnesums pilnīgi noteikti bija prātā un kādu brīdi arī ausīs paliekošs, teatrāli aizraujošs un festivāla skanisko buķeti bagātinošs. Naglai uz galvas trāpīja "Jazzkaar" organizētāju lēmums uzreiz pēc balss improvizētājiem piedāvāt jauna igauņu klasiskā džeza trio uzstāšanos, ļaujot novērtēt cik tomēr lieliska mūzika ir arī vecais, labi ierastais bops.
Saksofonistam Nikitam Korzounam (Nikita Korzoun) kopā ar draugiem izdevās ļoti pārliecinoša performance labākajās Henka Moblija (Hank Mobley) vai Kanobala Ederlija (Cannonball Adderley) tradīcijās, turklāt publika savā pusē tika dabūta jau ar ievadrunu, kurā Nikita Korzouns padalījās ar savu pirmskoncerta stresu, kad steidzami tika izsaukts saksofonmeistars, lai salabotu pēkšņi saplīsušo instrumentu. Uzruna tika teikta angļu valodā, kas "Jazzkaar" gan bija diezgan liels retums, ja runājam tieši par vietējo mākslinieku sacīto publikai. Festivāls tomēr starptautisks, par šo igauņiem vajadzētu aizdomāties nedaudz vairāk…
Noslēdzot subjektīvo festivāla muzikālo pērļu uzskaitījumu, vēl gribētos izcelt arīdzan Latvijā labi zināmā igauņu ģitārista Jāka Soāra (Jaak Sooäär) īpaši festivālam radīto projektu "London-Tallinn Cosmic Bridge" kopā ar Lielbritānijā dzīvojošo ukraiņu arfisti Alinu Bžežinsku (Alina Bzhezhinska), kā arī igauņu elektrodžeza trio "Modulshtein" uzstāšanos. Dažādu elektronisko verķu pārzinātāja Faershtein (zināms arī kā teātra mūzikas komponists Aleksandrs Žedeļovs) vadīto trio noteikti vērts mēģināt kaut kur noķert tieši šādā, dzīvajā izpildījumā, jo vinilā izdotie pāris ieraksti tik spožu iespaidu tomēr nerada.
Visbeidzot ārpus divām galvenajām skatuvēm spožāko uzstāšanos izveica taustiņinstrumentālistes Tuli Prūlas (Tuuli Pruul) funky/soul/jazz grupa "Jazzetry", bezmaksas koncertiem atvēlētajā festivāla pēdējā dienā ātri vien piepildot arīdzan Telliskivi radošajā kvartālā atrodamā divstāvīgā mūzikas veikala "Terminal" telpas ar publiku un radot ekspresīvu ballīti arī dienas vidū.
Rezumējot, "Jazzkaar" pilnīgi noteikti ir festivāls, ko savā kalendārā vērts atzīmēt ikvienam džeza un vispār augstvērtīgi mākslinieciskas, radoši brīvas improvizācijas mūzikas mīlētājam. Ja runājam par kalendāru, tad nākamgad festivāls norisināsies tam līdz šim ierastajā laikā – aprīlī. Šā gada augusts bija pandēmijas laika risinājums, kam vismaz nav plānots kļūt par jaunu tradīciju. Kā teiktu igauņi – kuula jazzi jeb klausieties džezu! Un uz tikšanos 33. izlaidumā!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
