Rasols ar zemenēm. Tallinas Mūzikas nedēļas apskats

Viņu pulkā bija arī latviešu mūziķi, menedžeri, žurnālisti un citi mūzikas industrijas ļaudis. Brīžiem pat šķita, ka latviešu tik starptautiskā pasākumā ārzemēs jau ir par daudz, kas, protams, bija veselīga ironija, ko visiem konferencē vai tās koncertprogrammā nejauši satikušamies tautiešiem laiku pa laikam pieminēt.

Pārsvarā TMN pasākumos daudz bija arī igauņu, lietuviešu un vēl citu tautību pārstāvju, līdz ar ko Tallinas Mūzikas nedēļu var uzskatīt par izdevušos, neskatoties uz pirms tam izskanējušajām bažām par pandēmijas mesto ēnu un visām no tā izrietošajām sekām. Apmeklēt TMN pasākumus gan varēja tikai jau labi zināmā sertifikāta īpašnieki.

Iedziļināties visos patiesībā četru dienu, nevis nedēļas, pasākumos vienam indivīdam ir fiziski neiespējami un nav arī nepieciešams. Tallinas Mūzikas nedēļa ir kā liels mūzikas un mākslas festivāls, kurā katrs var izveidot savu programmu, vadoties pēc vēlmēm un nedaudz arī intuīcijas. Pēdējā, starp citu, var lieti noderēt, jo piederību TMN programmai nevar uzskatīt par garantijas zīmogu, ka norises vieta atbildīs gana augstiem kvalitātes rādītājiem. Atsevišķas mūziķu un dīdžeju programmas tika piedāvātas arī stipri vien apšaubāmas organizatoriskās kvalitātes iestādījumos, taču par to nedaudz vēlāk.

Festivāls pilsētā startēja jau 29. septembra vakarā ar brīvdabas koncertu un skulptūru dārza atklāšanu, kā arī sarunām un debatēm "Philly Joe's" džeza klubā. Taču trīs vakaru mūzikas programma pa īstam aizsākās nākamajā dienā, kad par epicentru kļuva Telliskivi radošais kvartāls – šobrīd pieprasītākā vieta pilsētā, kurā izvietoti gan moderni biroji, gan kafejnīcas, veikali, alkohola darītavas, izstāžu zāles un pat viesnīca. Tas viss modernizētā un dizainētā postpadomju industriālā mantojuma teritorijā.

TMN piedalījās piecas Telliskivi iestādes – foto mākslas centrs "Fotografiska", "Dažādo istabu klubs" ("Erinevate tubade klubi") kādreizējās daudzdzīvokļu mājās augšējos stāvos, kafejnīca "F-Hoone", rokklubs "Sveta Bar", kā arī tieši TMN laikā durvis vērušais klubs "D3", kas ierīkots kādreizējā vilcienu depo telpās. Kā pirmie mākslinieki ar dzīvo uzstāšanos "D3" koncertvēsturē sevi oficiāli ierakstīja mūsu pašu soulfanka apvienība "The Coco'nuts", piedāvājot programmu savās labākajās tradīcijās un iekustinot publiku ar visticamāk tuvākās nākotnes hitu "Nāc ēst!" latīņamerikāņu ritmos.

Foto mākslas centra "Fotografiska" pirmā stāva zālē pēdējā brīdī no programmas sevi izsvītrojušās Evijas Vēberes vietā mūsu latviskās āres pārstāvēja Sabīne Moore jeb Waterflower. Nebūtu "Fotografiska" noņēmuši pārvietojamo sienu, kas parasti atdala koncertzāli no lielās foajē un bāra telpas, būtu uz vakara vēl agrīno daļu atnākuši vairāk cilvēki un nebūtu pati Sabīne tik samulsusi par pēkšņo uzstāšanos TMN, skanētu daudz savāktāk, atmosfēra būtu siltāka un uzstāšanās krietni pārliecinošāka. Taču tā notika un savus nedaudzus ārvalstu fanus Waterflower arīdzan ieguva, spriežot pēc intereses par viņas plates iegādi uzreiz pēc uzstāšanās. Galvenokārt pateicoties neveiklajam paplašinātās telpas un reverbrētās skaņas risinājumam arī pārējiem vakara māksliniekiem (pārsvarā lietuviešiem) neveicās diez ko spīdoši, ja neskaita lietuviešu meitenes Monikas Zenkevičiūtes jeb Monikaze uzstāšanos jau dziļā naktī, kas bija pietiekami skaļa, skatuviski pārliecinoša un no dažādu elektroniskās mūzikas žanru samiksējuma ar pašas mākslinieces iedziedātām vokālajām cilpām sastāvoša.

Pirms tam par jaudīgu ballīti jaunatvērtajā klubā "D3" pusnaktī parūpējās igauņu džezfanka jaudīgākie pārstāvji "Lexsoul Dancemachine", kuru sastāvs izaudzis jau līdz septiņvīru apmēram un enerģija uzstāšanās laikā kāpj kā termometra stabiņa atzīmes šā gada Latvijas vasaras rītā. Bet "Lexsoul" jau vairākus gadus vairs nav nekas pārāk pārsteidzošs, ja nu kāds atceras kaut vai mežonīgo ballīti, ko šie džeki iegrieza vēl pirms gadiem pieciem arī mūsu pašu Latvijas 1. rokkafejnīcā Vecrīgā.

Saturiski piesātinātākās TMN dienas loģiski bija piektdiena un sestdiena, kad visa pasaule jau sāka svinēt oktobra ierašanās svētkus. Abas dienas "Nordic Hotel Forum" viesnīcā norisinājās aktuālākās peripetijas industrijā izķidājoša konference, kuras spožākie mirkļi šķita Igaunijas bijušā prezidenta un pastāvīgā "Positivus" apmeklētāja Tomasa Hendrika Ilvesa lekcija par dziedošās igauņu tautas raibo vēsturi ar beigu piezīmi, ka vispār latviešiem tas stāsts ir stipri vien līdzīgs, leģendārā krievu roka žurnālista Artēmija Troicka tiešsaistes intervija ar ne mazāk leģendāro britu dziesminieku un publicistu Billiju Bregu par būtībā visu pasaulē aktuālo, kā arī mūsu pašu "Carnival Youth" un Krisa Noa menedžētājas Gunas Zučikas vadītā diskusija par jauniem veidiem, kā jau tuvākajā nākotnē tiks monitorēts mūzikas patēriņš visas pasaules radiostacijās. Norvēģu tiešsaistes mūzikas biznesa pioniera Dagfinna Baha uzstāšanās lika noticēt, ka primāri tas tiks darīts tieši ar viņa vadītās tehnoloģiju kompānijas "MusicDNA" palīdzību.

Pēc noskurināšanās par robotiem, no kuriem drīz vairs nevarēs aizmukt nekur, šā apskata autors atdevās džeza skatuves burvībai. Tāpat kā festivālā "Jazzkaar" un Eiropas Džeza konferencē šim žanram durvis bija vēris jau minētais foto mākslas centrs "Fotografiska", piedāvājot dažādu un tik tiešām kvalitatīvu igauņu džezu. Tangodžezu spēlējošajiem igauņiem "Trio Maag" gan bija pievienojusies Nīderlandē dzīvojošā spāņu vokāliste Izabella Bermeho, kura spēj apburt ar savu nepiespiesto dziedājumu un vispār iznešanos uz skatuves. Turklāt šoreiz jau vakara sākumā zāle bija piepildīta un, jā, pārvietojamā siena nolikta atpakaļ savā ierastajā vietā.

Arī saksofonista Tobiasa Tammearu trio uzstāšanās turpat bija vairāk kā pārliecinoša un džeza izpausmēs vēl brīvāka. Īpaši liels prieks par šo performanci bija arī tādēļ, ka Eiropas Džeza konferencē trio performance pēdējā brīdī tika atcelta dēļ aizdomām par kroņadraņķa iespējamo klātesamību. Tammearu piedāvā ļoti brīvu muzikālo lidojumu, no kura neatpaliek arī nepiespiesta verbālā saruna ar publiku, kas pietuvojas laba stand-up līmenim. Iespējams arī tas ir jauns žanrs – džeza stand-up?

Vēl viena jau vasaras karstumā Viljandi folkfestivālā pārbaudīta vērtība bija no Somijas plašumiem nākušais akordeonists Anti Pālanens, kurš ar savu aizrautīgo diatoniskā akordeona spēlētprasmi, elektroniskā bungu pedāļa ritmisko mocīšanu, Tuvas rīkles dziedoņiem sajūsmā iespiegties liekošo balsi un absolūti vienkāršo runasveidu spēj samīcīt sniega pikā jebkādu auditoriju un izraisīt pamatīgu ballītes lavīnu vietā, kur iesākumā šķiet paredzēta viegla akordeonskaņu aplidota pasēdēšana. Šādā veidā Pālanens iznīcināja arī viegli iesnaudušos "Dažādo istabu kluba" dīvānatmosfēru, lielākajā kluba zālē radot pamatīgu etnoreivu. Atminoties, ka to pašu viņš Viljandos spēja izdarīt ar vairākus tūkstošus lielu auditoriju, kas dienas laikā bija sasēdusi pļavā pie lielās folkfestivāla skatuves, pārsteigums varbūt arī nebija tik liels, taču prieks tādēļ nebija mazāks.

Etnoreiva priekpilno noti gan ātri vien pabojāja vieta, no kuras tika gaidīts kas daudz vairāk. Ir Tallinā tāds itin milzīgs tehno mūzikas klubs "Hall". Izvietots smalkajā Kalamajas rajonā pie Tallinas līča piekrastes blakus ekstravagantajai "Põhjala" alus darītavai. Tiktāl viss labi. Taču it īpaši naktī šī vieta pārvēršas par diezgan baisu iestādījumu, jo vecās spīķera telpas apsargā ne pārāk inteliģenta paskata slāvu tautības vīri, kuri piedevām pamanās aizlīmēt apmeklētāju telefonu fotokameras ar "Hall" uzlīmēm, lai tikai kādam nerastos vēlme nobildēt pustumsā un sausajos dūmos klīstošos itin "urliska" paskata ļaudis, kuru lielākā daļa visticamāk jau nakts sākumā nonākusi dažādu apreibinošu vielu ietekmē bez pieskaršanās alkoholam.

Ja ideja bijusi radīt nostalģisku sajūtu par deviņdesmito gadu reiviem (par ko liecina arī kluba ekrānos mirdzošie, leģendārie acid smailiji), tad diez ko nav izdevies. Turklāt tad arī skaņas sistēmai būtu jābūt ne tikai DJ skatuves priekšā uzstādītai, bet arī pārējo zāli apskaņojošai… Vārdu sakot, vilšanās un diezgan liels pārsteigums, ka TMN šo vietu lūkoja piedāvāt kā mūsdienu starptautiskai mūzikas konferencei un tās showcase pasākumiem atbilstošu. Turklāt nākamajā dienā uz "Hall" tika pārsviesta arī visa atlikusī konferences daļa, jo runa tajā bija par klubu kultūru…
Daudz mūsdienīgāku izpratni par to, kas tik tiešām ir 21. gadsimta klubu kultūra nākamajā naktī piedāvāja jau vairākkārt pieminētā "Fotografiska", kur norisinājās folktronikas nakts, hedlaineru statusā uzstājoties krievu etnofutūristiskajai apvienībai "Oligarkh". Dzīvo bungu un dažādu elektronisko gadžetu apvienojums ar spēcīgu skatuves enerģiju un vizuālajiem efektiem radīja sajūtu, ka pēkšņi esi nonācis kādā slepenā "The Chemical Brothers" performancē, kurā tiek izmantoti krievu tautas mūzikas motīvi. Iespaidīgi un mūsdienīgi, lai arī uz uzstāšanās beigām jau par daudz popsīgi. Gados diezgan jaunajai publikai noskaņojums gan uzlabojās ar katru minūti. Tātad, viss darbojas.

Lielāko vakara daļu lielākā uz TMN atbraukušo latviešu daļa gan pavadīja citviet – senlaiku ēkā vecpilsētā, kur izvietojies divstāvu kultūras centrs ar nosaukumu "Winkel". Šo vietu sestdienā kopā ar igauņu draugiem no radniecīgā festivāla "Üle Heli" bija rezervējis mūsu pašu eksperimentālās mūzikas festivāls "Skaņu mežs" ar visām no tā izrietošajām sekām. Jā, 2. oktobrī "Skaņu meža" ieskaņas pasākumi norisinājās kā Rīgas "Fantadromā", tā Tallinas "Winkel", un ļoti iespējams, ka programma otrajā lokācijā bija aizraujošāka.

Ar jauku skanisko ceļojumu absolūti brīvajā jeb idiomatiskajā improvizācijā vakaru uzsāka grupas "Nikto" līderis Aleksandrs Aleksandrovs, vēl Latviju paralēli dažiem citvalstu skaņu māksliniekiem pārstāvēja allaž liegi smaidīt liekošā klasisko sintezatoru pārzinātāja Agata Meļņikova jeb Sign Libra, kārtīgu elektroniskās deju mūzikas ballīti iegriezt spējošais komponists Toms Auniņš, kurš šādos gadījumos nomaskējas aiz pseidonīma "m.a.t.a.d.a.t.a." un vokāli fizioloģiskai performancei var pieaicināt talkā arī kolēģi pa aktierlīniju Kasparu Dumburu, nu un, protams, "+K+M+B".

Matemātikas nepārzinātājiem jāpaskaidro, ka tā ir jau pārspīlēti skandalozā mākslinieka Kristiana Brektes un audiālo domubiedru Modra Svilāna un Māra Butlera tumšās elektronikas apvienība, kuras uzstāšanās diezgan paredzami izvēršas arī vizuāli baudāmās performancēs. Par to baudīšanu, protams, domu gājieni atšķiras. Kas Latvijā kārtējais skandāls, tas tādā starptautiskā pasākumā kā Tallinas Mūzikas nedēļa ar smaidu saprasts un ovācijām uzņemts viegli ironisks priekšnesums. Runā gan, ka Kukluksklana zināmāko atpazīšanas zīmi atgādinošajās maskās muzicējušie vīri bija piemirsuši mājās kasti ar pašiem provokatīvākajiem atribūtiem. Kas zina, kas zina. Varbūt tik tiešām jau esam māksliniekus iebaidījuši tiktāl, ka drīz vien ikviens Latviju ārvalstīs pārstāvēs tikai apsējis prievīti un pieklājīgi paklanoties…

Tad jau par puritānisko sabiedrību biedējošāku varētu uzskatīt smagā gotroka dziesminieces Kristiānas Kārkliņas un grupas "Pamirt" uzstāšanos tajā pašā vakarā leģendārajā Tallinas vecpilsētas klubā "Von Krahl", kur arī TMN dienās bija radīta īsta paradīze metāla un smagā roka cienītājiem. It īpaši Kristiānas sāpju un nāves nojausmu pielietā versija amerikāņu dziedātājas Petsijas Klainas sešdesmito gadu balādei "Crazy" Kristiana Brektes izčukstētos citātus par mācītājiem vai skaņu viļņu meklēšanu ar skeletkāju padara par bērnišķīgām rotaļām. Lai nu paliek.
Rezumējums? Rasols ar zemenēm. Par izteikti vienotu TMN sajūtu runāt bezjēdzīgi. Tas ir ļoti plaša spektra pasākums, kurā katram jāatrod sevi pašam, uz noliktajiem programmu laikiem vai lokāciju kvalitātes garantiju paļaujoties tikai daļēji. Iespējams, ka tā ir daļa no piedzīvojuma. Un tāds TMN noteikti ir, jo tomēr piedāvā kaut viena vakara ietvaros nonākt absolūti dažādās muzikālo izpausmju pasaulēs, vidēs un konceptos. Vai rodas vēlme braukt vēl? Bet, protams! Kaut vai mūsdienu Tallinas dēļ, kas tomēr ir kļuvusi (varbūt joprojām palikusi?) par sasodīti moderni domājošu pilsētu ar lielu uzsvaru arī uz mūziku.