Perīna Madefa: 'Spēcīgākais veids, kā vienot cilvēkus, ir mūzika'  (4)

Baiba Sanita Vanaga: Tu jau vairākus gadus dzīvo Rīgā. Vai šo pilsētu uzskati par savām mājām?

Perīna Madefa: Dzīvoju Rīgā jau piecus gadus, un jā – tagad tās ir manas mājas.

Un kas, tavuprāt, ir lielākā atšķirība starp latviešiem un frančiem? Un tieši otrādi – kas ir tas, kas mūs vieno?

Uzskatu, ka latviešiem ir daudz spēcīgāka tradīcijas izjūta nekā frančiem. Latvieši ir vairāk sevī vērsti, savukārt franči – atvērtāki. Domāju, ka tā ir kultūras lieta – mēs esamno Eiropas dienvidiem, tāpēc mums ir vieglāk uzsākt sarunu, atvērti komunicēt. Latviešiem, manuprāt, vajag laiku, lai vispirms otru novērotu, iepazītu. Tad, kad latvietis saprot, ka viss kārtībā, viņš ir gatavs tevi sagaidīt atplestām rokām. Bet kopumā – latviešiem ir mazliet distancētāka pieeja komunikācijā.

Toties mūs vieno ļoti daudz! Pirmkārt – Latvijā ir ļoti labi restorāni (smejas). Manuprāt, mēs neesam tik tālu viens no otra. Bieži cilvēki man jautā: "Tu dzīvo Latvijā, kāpēc? Tas noteikti ir pilnīgi citādi!" Patiesībā tas nemaz nav tik citādi – mēs vēl joprojām atrodamies Eiropā. Eiropā! Tas ir īpaši piemēroti Devītajai simfonijai. Mūs vieno Eiropa!

Mēs varam tevi satikt uz mūsu pašu operas skatuves kā Blānšu de Laforsu Pulenka operā "Karmelīšu dialogi", tavā biogrāfijā parādās arī daudz ievērojamu lomu, tajā skaitā pasaulē slavenākajā mūziklā. Ar kādām sajūtām gaidi Bēthovena Devītās simfonijas atskaņojumu piektdien, vai tas ir kādā mērā atšķirīgi no operas?

Jā, Bēthovena rakstības stils balsij ir ļoti, varētu pat teikt, viltīgs. Salīdzinot ar citiem komponistiem, viņš balsij daudz nerakstīja, un šo rakstības manieri nav viegli atkost – tā ir ļoti specifiska, augstā reģistrā, un tur ir daudz dziedamā teksta. Šī man būs pirmā reize, kad dziedu Bēthovena Devīto – esmu patīkami satraukta. Piedāvājums dziedāt solo šajā simfonijā bija nācis jau iepriekš – toreiz to neakceptēju. Man vienmēr likās: "Ja dziedāšu Bēthovena Devīto simfoniju, tad tikai ar kādu ellīgu diriģentu!" (smejas) Uzzinot, ka pie pults būs maestro Kazadesī, jautājumu vairs nebija. Protams, solo simfonijā ir neliels, bet ļoti piesātināts.

Tas liek domāt arī par šķietami sarežģīto kvarteta epizodi tuvu simfonijas beigām – vai tā tiešām ir tik izaicinoša, kā klausītājam varētu likties?

Šobrīd to visu esmu apguvusi pati – tas nozīmē, ka pati izvēlos savu tempu un būtībā varu darīt, ko pati gribu! (smejas) Bet jā – kā jau teicu iepriekš, domāju, ka šis skaņuraksts ir viltīgs, jo tas ir samērā augsts, un tam ir brīnišķīgs frāzējums! Un teksts – tu nevēlies izbojāt šo skaisto, spēcīgo un nozīmīgo tekstu. Darbā ir fragments, kurā soprāna balsij jāvijas pāri visiem instrumentiem kā eņģelim – un mēs visi zinām, ka šim posmam jābūt īpaši labam!

Daudzi uzskata, ka Bēthovena Devītā simfonija ir vientuļā ģēnija sauciens pēc utopiskas brālības, kas uz Zemes nav iespējama. Kā uz šo darbu skaties tu?

Pirmkārt, es uzskatu, ka spēcīgākais ceļš, kā savienot cilvēkus, ir mūzika. Simfonijai izvēlētās dzejas rindas to vēstī ļoti skaidri, tās ir tik spēcīgas – īpaši zinot, cik Bēthovens bija vientuļš un kā cieta no šī stāvokļa, kurā bija nonācis. Manuprāt, poēma kopā ar mūziku šajā kontekstā iegūst dubultu spēku. Tas ir skaisti, un es absolūti piekrītu, ka mūzika vieno sabiedrību. Piemēram, es dziedu arī arī Alžīrijā – valstī, kur opermūzika aktualizējusies tikai pēdējos divdesmit gados. Tā nav kultūras daļa. Un visi uzdod jautājumus: "Kas notiks? Mūsu cilvēki to nepazīst!" Jā, viņi nezināja, kas tas ir, taču viņi bija atvērti un priecājās! Tāpēc es tiešām no sirds domāju, ka mūzika apvieno cilvēkus un sabiedrību.

Kā tu varētu raksturot savas attiecības ar Bēthovena mūziku? Vai tām ir īpaša vieta tavā sirdī?

Kad biju jaunāka, nejutu pārāk lielu saikni ar šo mūziku un ar vācu mūziku kopumā – tas tolaik bija tālākais, ar ko sevi un savas sajūtas varēju identificēt. Daudz labāk jutos franču, arī krievu mūzikā. Bēthovenu atklāju salīdzinoši nesen. Man šķiet – tas, ko tu klausies un spēj mūzikā baudīt, ir atkarīgs no posmiem paša dzīvē.

Varētu teikt – tu kļūsti gatavs.

Jā, es nebiju gatava vai, iespējams, kad biju jaunāka, mana personība bija attālinātāka no Bēthovena, nekā tā ir tagad. Īpaši runājot pa Devīto un tās konceptu – sabiedrības vienotības ideju.

Un kā ar dziedāšanu vācu valodā un fonētiku? Vai dziedāt vāciski ir sarežģīti?

Nē, noteikti, nē! Mācījos vācu valodu skolā, un pat varētu runāt vāciski, taču vienmēr par to aizmirstu, jo apguvu arī angļu, itāļu, latviešu valodu. Kas ir sarežģītākā valoda? Nezinu.. Protams, ir taisnība, ka vācu valoda nav vieglākā valoda, bet vai tā ir īpaši piņķerīga? Tad jau drīzāk krievu, ir sarežģīti lasīt un saprast vārdu secību, ja esi francūziete un nerunā krieviski. Ja atgriežamies pie vācu valodas – jā, tā nav plūstošākā valoda, bet tai ir sava specifika, un tā ir ļoti piemērota Bēthovena melodijai un frāzējumam.

Tātad varētu teikt, ka tu šajā programmā jūties ērti?

Jā! Es tiešām esmu pacilāta par izpildīt slaveno Devīto, īpaši kopā ar maestro Kazadesī – tam ir pilnīgi cita rezonanse. Līdz šim neesmu ar viņu uzstājusies, taču esmu viņa filozofijas kvēlākais fans – vakar klausījos interviju, un katrs maestro vārds man likās tik pareizs un īstajā vietā... Pēc intervijas noklausīšanās domāju – es satikšu šo cienījamo vīru un varēšu kopā ar viņu uzstāties! Ir intervijas, kurās viņš runā par to, ka mūzika cilvēkus saved kopā, mūzika ir veids, kā sevi izpaust – bet to visu viņš ietērpj tik skaistos un trāpīgos vārdos... Tas ir iedvesmojoši. Kazadesī ir liels vārds Francijā. 70. gados viņš izveidoja panākumiem bagātu orķestri (Lilles Nacionālo orķestri – aut), kā arī iepazīstināja publiku ar daudziem laikmetīgās mūzikas komponistu darbiem. Arī viņa cilvēciskā pieeja ir ļoti... Jā, viņš tiešām ir kaut kas. Un izskatās, ka viņš nekad nedosies pensijā! (smejas) Bet nedomāju, ka viņš ir tāds cilvēks, kas par šo komentāru varētu apvainoties. Arī tad, kad viņu uzaicina uz kādu televīzijas šovu un cilvēki jautā, vai viņš plāno noslēgt karjeru un doties pensijā, viņš parasti atbild noraidoši: "No, never gonna happen!" Es nekad neesmu viņu satikusi, bet viņš izstrāvo ļoti pozitīvu un laipnu enerģiju... Nevaru sagaidīt!

Izklausās, ka no piektdienas koncerta sagaidi ko iespaidīgu.

Jā, protams! Bet šī sajūta parasti ir ļoti viltīga un pat bīstama. Ja tu sagaidi no koncerta ko lielu, tad uzliec pats sev lielu spiedienu. Un tā vairs nav laba ideja. Mēs parasti sakām – "mazās lomas ir vissarežģītākās, - tev ir tikai viena iespēja! Un ja tu to palaid garām, – viss ir beidzies!" Vēlos parādīt labāko, ko spēju un ceru, ka, visiem sanākot kopā, tas arī izdosies!

Piektdien tu uzstāsies ar kolēģiem no Latvijas Nacionālās operas – Lauru Grecku, Mihailu Čuļpajevu un Edgaru Ošleju. Vai tam ir kādas priekšrocības?

Tas ir brīnišķīgi! Laura ir mana draudzene, un biju priecīga, uzzinot, ka arī viņa dziedās šajā koncertā. Ir ļoti komfortabli dziedāt ar kādu, ko pazīsti. Domāju, ka būs aizraujoši.

Intervija publicēta sadarbībā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri.