'Galvenais ir skaidrība, dzidrums.' Saruna ar LNSO viesdiriģenti Kristīnu Posku

Atceramies viņu no 2017. gada rudens programmas ar Erki Svenu Tīru un Robertu Šūmani (koncerts tika nominēts Lielajai mūzikas balvai), 2020. gada rudenī bija "Baltijas simfoniskā festivāla" programma ar Čaikovska klavierkoncertu un Sibēliusa Otro simfoniju, savukārt šo piektdien, 29. oktobrī, bez publikas klātbūtnes LNSO Kristīnas Poskas vadībā spēlēs Arama Hačaturjana Vijolkoncertu (solists – LNSO pirmā vijole Georgs Sarkisjans) un Pētera Čaikovska Sesto simfoniju.

Nupat Ķelnē starptautiskajā diriģentu konkursā "Deutscher Dirigentenpreis" tu biji žūrijas dalībniece, un šajā konkursā otro vietu ieguva mūsu Aivis Greters. Ko tu domā par viņu?

Aivī ir ļoti spēcīga muzikalitāte, un viņš ir ļoti, ļoti dabisks, patiess. Daudz esmu domājusi par diriģenta profesiju, jā, mums nepieciešamas tādas un šitādas kvalitātes, bet bieži aizmirstam, ka varbūt pats galvenais ir dabiskums, patiesums. Un Aivim tas piemīt. Jā, viņš noteikti ir īpašs.

Vienmēr licies, ka sēdēt starptautisku konkursu žūrijās ir stipri nogurdinoši.

Vai izskatos nogurusi? (Smiekli.) Darīju to pirmo reizi, un man tas ļoti patika. Bija interesanti veselu nedēļu skatīties, kā jaunie diriģenti mēģina, reflektēt par profesiju un pie viena izjust prieku par to, ka neesmu viņu vietā.

Tev pašai bijis gana konkursu?

Jā, nudien. Kad sāku diriģentes karjeru, visa saprašana un prasmes, kas nepieciešamas diriģēšanai, bija vietā. Pēc tam apliecu tādu kā plašu loku, un virziens mainījās, bet beidzamā laikā atkal atgriežos pie tā, kā domāju un darīju, kad man bija drusku pāri divdesmit.

Izklausās jocīgi.

Jā, dīvaini. Bet tā tas ir, es atgriezos pie pirmsākumiem. Mūzikai jāplūst dabiskā ceļā. Skaidrs, ka neviens tīši neliek filtrus, bet tie var uzrasties paši no sevis, un tad ir jautājums, vai tu nezaudē kaut ko no sava dziļākā iekšējā "es". Bet tikai saiknē ar iekšējo "es" tu spēj īsteni nodot klausītājam komponista vēstījumu. Par to visu daudz domāju, nedēļu nosēžot konkursa žūrijā.

Vai tev ir priekšstats, ko nozīmē galvenais viesdiriģents?

Dažādos orķestros tas var būt stipri atšķirīgi. Skaidrs, ka nebūšu te uz vietas visu laiku. Divas sezonas pēc kārtas man būs katrā sezonā divas programmas. Tas nav daudz. No otras puses, tas nozīmē iespēju daudz tuvāk iepazīt lielisko LNSO. Prieks, ka tagad esmu jūsu ģimenes lokā. Orķestrim šis nebūs viegls laiks, jo Lielā ģilde tiks renovēta, savas mājvietas kādu laiku nebūs, un tad jau atkal noder jebkurš stabilitātes un regularitātes elements. (Smiekli.)

Vai kaut kad bērnībā, jaunībā tev likās interesanti tas, kas notiek Latvijā?

Te ir īpašs stāsts. Mans vectēvs ir lietuvietis, kas dzimis Latvijā, un vectēva ģimene pārcēlās uz Lietuvu, kad viņam bija septiņi gadi. Vectēvs dziedāja man latviešu bērnu dziesmas. Uzaugu, klausoties stāstus par Lietuvu, bet arī par Latviju. Taču apziņa par Baltijas valstīm kā kopumu nāca stipri vēlāk. Šajā jomā joprojām esmu atklājumu fāzē, un nākas konstatēt, ka mums ir daudz vairāk kopīga, nekā agrāk šķita.

Sevišķi latviešiem un igauņiem.

Jā! Tieši tā.

Kāda loma tavā repertuārā ir laikmetīgajai mūzikai?

Laikmetīgā mūzika manā redzeslokā uzrodas neregulāri, bet es vienmēr esmu interesējusies par to, mans instinkts noteikti darbojas šajā virzienā. Jau teicu agrākās intervijās, arī Latvijas Radio 3 "Klasika", – esmu pilnīgi pārliecināta, ka laikmetīgā mūzika ir sabiedrības atspulgs. Tā saka mana iekšējā balss. Jā, ir tā, ka mēs kļūstam arvien konceptuālāki, aizvien izteiktāk dodamies galvas virzienā, caur to drusku zaudējam saikni ar saknēm. Cilvēki apgalvo, ka viņi nesaprot laikmetīgo mūziku un neklausās to, un tas nozīmē, ka mēs distancējamies. Cilvēki nejūt emocionālo saiti ar mūziku. Pēteris Vasks un Arvo Perts būtu galējie piemēri pretējam, bet ir arī citi komponisti, kas apzināti iet citā virzienā, – viņi tiecas atjaunot attiecības ar mūsu dziļāko būtību, pasauli, Visumu. Var rakstīt dažādi, galvenais ir skaidrība, dzidrums.

Bet šis dzidrums iespējams arī stipri sarežģītā mūzikā, vai ne?

Jā, protams. Bet te atkal ir dažādas lomas – interprets un klausītājs. Kā diriģente šķirstu partitūru un redzu, ka nav tās skaidrības šajā mūzikā, bet tad iedziļinos, un re – te tā ir. Tā bija jāatklāj, jāuziet. Savukārt klausītājs šo skaņdarbu klausās tikai vienu reizi. Un katrs cilvēks uztver mūziku citādi. Kur sākas šis dzidrums? Filozofisks jautājums.

Te varam atcerēties Jāzepu Vītolu un viņa leģendāro teicienu par kādu tālaika mūzikas paraugu – no pirmās klausīšanās reizes neko nevar pateikt, bet otrreiz es to draņķi neklausīšos. Kā varam panākt pretī klausītājam?

Neatceros, tas bija Kristiāns Tīlemanis vai kāds cits, kurš pirmatskaņoja ne pārāk garu laikmetīgās mūzikas gabalu un nospēlēja to divas reizes pēc kārtas. Izklausās jocīgi, bet tur kaut kas ir.

Pārejam pie senākas mūzikas. Noklausījos tavu un Flandrijas orķestra ierakstu ar Bēthovena Pirmo un Septīto simfoniju. Tagad meklēju vārdus, kā aprakstīt. Šajā atskaņojumā ir gan intimitāte, gan tāda kā pārdrošība. Bezbailīga saruna ar Bēthovenu. Starp jums abiem nav distances – Bēthovens un tu. Klausījos ar aizrautību.

Bēthovens ir viens no maniem personiskajiem pīlāriem mūzikā. Jau kopš bērnības man ar viņu bija momentāns kontakts. Ir komponisti, ar kuriem tāds izveidojas uzreiz, un ir tādi, ar ko pamazām. Piemēram, man tā bija ar Mocartu.

Ar Mocartu, kas ir absolūti tavs komponists?!

Jā, un kontaktu ar Mocartu es uzgāju caur viņa operām. Jaunībā man nebija ne jausmas, ko darīt ar Mocartu. Kad rādīja "Figaro kāzas", mierīgi gulēju. Varbūt tā bija atskaņojuma vaina. (Smiekli.)

Bet, ja par Bēthovenu, kas bija tie skaņdarbi, ar ko tev bērnībā izveidojās attiecības?

Te drusku jāpaskaidro. Bērnībā man nebija ļoti daudz attiecību ar mūziku. Jā, es spēlēju klavieres savam priekam, jā, vectēvam bija liela operu ierakstu kolekcija, bet mēs jau neklausījāmies tās operas. Vectēvs dzīvoja tajā pašā mazajā pilsētiņā Tīri, kur mēs, bet citā mājā.

Mans ceļš mūzikā tā īsti sākās ar brīdi, kad devos uz Tallinu mācīties Georga Otsa mūzikas vidusskolā. Tad arī sāku iet uz koncertiem, un tā sanāca, ka pie simfoniskās mūzikas tiku samērā vēlu, kādu sešpadsmit septiņpadsmit gadu vecumā. Un Bēthovens — tās visupirms ir viņa simfonijas. Daudz un pamatīgi atskaņoju tās.

Ko tu domā par Bēthovena trakāko simfoniju – Devīto?

Tas ir liels izaicinājums. Pagaidām neesmu to diriģējusi. Man bail no tās. (Smiekli.) Galvenokārt tāpēc, ka... Nu jā, koris te nav lielākā problēma, kaut arī Bēthovens nebija gluži cilvēka balss pazinējs, to var redzēt kora partijās. Lielākā problēma te ir solistu kvartets. Liekas, neesmu dzirdējusi tādu, kas man patiešām patiktu. Te būtu jāizvēlas kādi īpaši dziedātāji un ar viņiem ilgi jāstrādā.

Bēthovenam tas raksturīgi. Viņam otrajā plānā ir mūziķu iespējas, galvenais – ideja. Arī tempu lieta. Daži uzskata, ka Bēthovenam piederējušais metronoms bijis salauzts. Bet nē – Bēthovens pilnīgi precīzi zināja, ko vēlas. Viņam būtiska ir ideja. Laikam tāpēc tik ļoti mīlu viņu. Arī man svarīgākais ir ideja. Gaisma, kas jāuziet.

Tavā Bēthovena ieskaņojumā ir izteikti spēcīga timpānu partija.

Jā, to mēs ar timpānistu kopīgi tā izdomājām. Viņš ir izcils mūziķis, viņam gribējās te tā spēlēt, un es viņu pilnībā atbalstīju. Dažiem liekas par spēcīgu, bet man patīk. Šis ir mans sapņu timpānists.

Tālaika mūzikā īpaši timpānistam ir liela loma. Viņš spēj dot iedvesmu visam orķestrim. Ar pareizu skaņu un pareizu domas skaidrību timpānists var mainīt stīginstrumentu skanējumu. Arī koka pūšamo, bet sevišķi stīgu.

Kā tu nonāci Flandrijas simfoniskajā orķestrī?

Orķestris meklēja jaunu galveno diriģentu. Turpretim es nepavisam nemeklēju orķestri. Man tas bija vienkārši koncerts. Programmā Šūberta Lielā simfonija Do mažorā. Pēc pirmā mēģinājuma sapratu – šis ir mans orķestris. Mentalitāte, disciplīna, skaņa, spēles maniere – viss manā gaumē. Un es arī uzreiz zināju, ka ar šo orķestri vēlos iestudēt visas Bēthovena simfonijas. Tagad mēs esam ceļā uz pilnieskaņojumu. Orķestris nav dikti liels. Skaņa ir dzidra, slaida, bet arī spēcīga. Viņi var elastīgi pārslēgties uz dažādu stilu mūziku.

Spēlējat taču ne tikai Bēthovenu?

Protams, ne tikai. Patlaban esam arī drusku uz Sibēliusa viļņa. Pagājušajā sezonā bija Sibēliusa Piektā, tagad būs Pirmā. Sibēliusu var spēlēt ļoti dažādi. Mūsu gadījumā tas ir spēkpilnā un caurspīdīgā savienojums. Varu izcelt detaļas, domāt reljefi, varu panākt vēlamo enerģiju. "YouTube" var noskatīties Piekto. Pati gan vēl neesmu noskatījusies. Man grūti skatīties uz sevi.

Vai tu domā arī par Sibēliusa Septīto? Mani vienmēr fascinē šīs simfonijas beigas, kaut arī nav iespējams saprast, kas tur notiek.

Jā, tā ir, bet īstenībā jau katrā Sibēliusa simfonijā ir pa noslēpumam. Septīto vēl neesmu diriģējusi, taču neskaidri sapņoju par to. Un skaidrs: lai saprastu kaut ko, ir vienkārši jāķeras tam klāt. Man ir milzīga nepieciešamība saprast Sibēliusu. Nesaku, ka vienmēr saprotu, taču, pirms ķeros pie diriģēšanas, vajag vismaz kaut kādu vīziju. Tas attiecas uz visām Sibēliusa simfonijām, arī uz Pirmo, par kuru daudzi saka – ai, tas vēl nav īstais Sibēliuss. Es tam galīgi nepiekrītu. Virspusēji skatoties, varbūt var samanīt kādas ietekmes no Čaikovska, Bruknera, Berlioza, bet simfonijas kodolā mēs satiekam absolūti nobriedušu Sibēliusu.

Sibēliusa mūzikā vienmēr ir tumšās fāzes, kad gaisma nav saredzama vispār. Bet arī šīm epizodēm jābūt dzīvām. Un noslēpums ir visur. Piemēram, Piektās simfonijas beigas – kāpēc tur ir tie seši ar pauzēm atdalītie akordi? Man bijušas dažādas domas par to, un galu galā apstājos pie tā, ka Sibēliuss vēlas pielikt savai domai nepārprotamu punktu. Tas ir ziņojums, ar kuru viņš ir apsēsts, viņš grib to vēstīt vēl un vēl. Un tas nav ikdienišķs ziņojums.

Jā, Sibēliuss ir pārbaudījums. Esmu daudz domājusi par to, kāpēc Sibēliusa mūzika mani tik ļoti valdzina. Tur jau pašā pamatlīmenī ir kaut kas, kas mani spēcīgi uzrunā. Kaut kas saistīts ar ugrisko aspektu. Tas ir dziļi tevī apslāpēts, kaut kas tāds, kas dzīvo garās, tumšās ziemas naktīs un ir kopīgs visām ugru tautām ziemeļos. Mēs to saucam par "ugri äng". Ugriskā nomāktība? Apspiestība? Melanholijas un dīvainības salikums. Nē, ne dīvainības. Savāduma. Bet tas ir stiprs. Un to var atpazīt momentā – tā ir mana valoda. Mani vienmēr pievilkušas lietas, ko nesaprotu. Īsti nepatīk tas, kas viegli nāk. Man vajag, lai būtu maķenīt par daudz kaut kā.

Vai šo ugrisko līniju saskati arī Igaunijas komponistu mūzikā?

Varbūt ne tieši tā, kā Sibēliusam, bet jā, ir. Piemēram, Eduards Tubins. Erki Svens Tīrs – viņa mūzikā ir īpaša ugriska gaisma. Gaisma vispār mūs spēcīgi ietekmē. Ne vienmēr kontrastā ar tumsu, var būt arī viena pati gaisma. Tā rada telpu mūsu dzīves kvalitātei. Perts nav igaunisks, nav ugrisks. Viņš ir universāls. Un kaut kādā ziņā mūzika vispār ir universāla, kad runa ir par dižiem komponistiem. Sibēliuss ir ugrisks, bet viņa mūzikā ir visa pasaule. Viņu sapratīs arī Dienvidamerikā. Vismaz man tā liekas.

Vai tavā dzīvē patlaban ir pietiekami daudz operas?

Paldies, nē. Kaut gan nākotne izskatās drusku labāk. Novembra sākumā Flandrijas operā Antverpenē un Gentē diriģēšu Pučīni "Bohēmu".

Tev patīk Pučīni?

Jā, ļoti. Es pati, iespējams, būtu izvēlējusies "Tosku", bet vienmēr labi iemācīties ko jaunu. Un martā būs Mocarta "Burvju flauta" Berlīnes Valsts operā. Man nekad nebūs par daudz "Burvju flautas"!

Arī man. Bezgalīgi mīlu šo mūziku.

Es tieši tāpat. Mocarta operas iedarbojas uz mani ķīmiski. Nupat Ķelnes konkursā vienā kārtā konkursantiem bija jādiriģē opera. Trīs stundas pēc kārtas ansambļi no Mocarta "Così fan tutte" un "Burvju flautas". Pēcpusdiena, tu jau jūties drusku noguris, bet Mocarta mūzika burtiski uzceļ tevi, tai ir fizisks un mentāls iespaids.

Atceros, Berlīnes Komiskajā operā bija jādiriģē Mocarts un es jutos fiziski slikti, drudzis un kaut kas tamlīdzīgs, bet nav variantu, ir jādiriģē. Pēc pirmā cēliena jutu atgriežamies dzīvību, un – jo tālāk, jo labāk. Operas beigās biju vesela. Mocarts izārstēja. Kāds mākslīgs dzīvīguma iniciēšanas līdzeklis pēc izrādes droši vien radītu atsitienu, bet Mocarta iespaidā nākamajā rītā pamodos dzīvāka par dzīvu.

Vai tev tā varētu būt dilemma: opera vai simfoniskā mūzika?

Patlaban man stipri vajadzīgi abi. Tagad daudz strādāju ar simfonisko orķestri, bet ar operu ir tā – ja tevī mīt operas baktērija, tu bez tās nekādi.

Parunāsim par Hačaturjanu. Vai tev ir viedoklis par viņa mūziku?

Nē. (Smiekli.) Labi, viņa Vijolkoncertu esmu diriģējusi vairākas reizes. Un tagad decembrī diriģēšu Flautas koncertu, kas ir tas pats Vijolkoncerts, tikai pārlikumā flautai.

Tu pamazām kļūsti par Hačaturjana speciālisti.

Jā, izrādās, ka tomēr kaut ko zinu par viņu. (Smiekli.) Un teikšu – man ļoti patīk viņa mūzika. Pirmoreiz diriģējot, gan nez kāpēc aizdomājos par gaumes jautājumiem un mūzikas vērtīgumu, bet tad man iepatikās. Un vijolniekiem tas ir lielisks gabals, lai parādītos iespējami daudzveidīgi. Šī mūzika ir dāsna, sevišķi otrā daļa, arī vairākas pirmās daļas pasāžas. Hačaturjans parūpējies, lai solistam būtu ērti un klausītājam patīkami.

Un Čaikovskis?

Te nebūs tik viegli atbildēt. Esmu procesā. Man parasti grūti piekrist Čaikovska mūzikas tradicionālajiem lasījumiem. To bīstami teikt skaļi. Čaikovskis simfonijās dod precīzas tempa norādes ar metronoma skaitļiem. Bet tradīcija pieprasa, lai šīs norādes nereti tiktu ignorētas. Un atšķirība skaitļos ir nevis, teiksim, pieci sitieni minūtē, bet kādi divdesmit! Un es jautāju sev – ko viņš mēģina pateikt? Piederu pie diriģentiem, kas vienmēr balstās partitūrā. Nedaru neko spītības dēļ vai tāpēc, lai atšķirtos no citiem. Es gribu saprast. Neticu, ka komponists nezināja, ko dara. Mans uzdevums ir saprast – kāpēc. Jāatrod samērojums. Un es zinu, ka šīs nedēļas laikā (mūsu saruna notika pirmdien – O. S.) atradīšu Čaikovska simfonijai jaunu samērojumu. Esmu to darījusi arī agrāk. Varu līdz galam nesaprast visas nianses, bet ir laiks spert soli tālāk. Svarīgi arī, lai orķestris būtu laipns pret šiem centieniem.

Kopumā ar Čaikovski problēma ir tāda, ka viņa ātros tempus parasti ņemas diriģēt ātrāk un lēnos – lēnāk. Tas ir efektīgāk. Bet jautājums, vai efektīgums ir tas, uz ko tiecamies. Tādā gadījumā tu nerunā to pašu, ko teicis komponists. Bet komponista teiktajam ir loģisks pamatojums. Ar laikmetīgo mūziku nav problēmu – tā ir tabula rasa. Bet klasiskajos simfoniskajos gabalos, un kur nu vēl Čaikovska Sestajā, ikviens orķestra mūziķis precīzi zina, kā šai mūzikai jāskan. LNSO ir izcils šajā repertuārā, bet te būs darīšana ar drusku citādu ceļu, kas ejams. Redzēs, kā būs. Zinu, ka neko nedrīkst lauzt. Svarīgākais ir mana pārliecība. Ja neesmu simtprocentīgi pārliecināta, ka rīkojos pareizi, man nav tiesību uzstāt.

Čaikovskis, protams, ir romantisma pārstāvis, bet tajā pašā laikā viņa partitūrās redzu skaidrību kā klasicismā. Viņš ir vienmēr elegants. Arī visromantiskākajos gabalos viņam ir cēlums. Nav nepieciešamības pārlādēt viņa mūziku ar emocijām. Protams, neder arī piegājiens, kad spēlē non vibrato, – tas izklausās plānprātīgi. Ja stāsti smieklīgu stāstu un pats smejies līdz asarām, tas nedarbojas, tieši tāpat kā raudāšana, vēstot ko skumīgu. Čaikovskim jāskan eleganti, cēli un tajā pašā laikā spēkpilni.

Kas, tavuprāt, ir Čaikovska Sestā? Drāma, traģēdija, fināls?

Fināls. Mēs esam kas daudz vairāk nekā mūsu fiziskais veidols. Un dvēsele zina, kad tai jādodas prom. Es to jūtu Čaikovska Sestajā. Tas ir kopsavilkums. Un pēdējā daļā ir tas viens brīdis, kad mēs jūtam – viņš ir padevies, cīņa galā. Jā, tur droši vien ir arī saikne ar viņa personisko drāmu, bet tam pat nav nozīmes. Drāma nevar kļūt asāka, sāpes nevar kļūt dziļākas par šo. Padošanās. Esmu pārstājis cīnīties. Sāpes divsimtprocentīgi gāžas pāri viņam, un tas ir grandiozi! Es pat nezinu, vai iespējams nospēlēt to tā, kā Čaikovskis iecerējis.

Tava pilsēta bija Berlīne, bet tagad – Tallina.

Es mīlu Berlīni. Kaut kad agrāk biju pārliecināta, ka dzīvošu tur vienmēr. Man bija grūti aiziet no Berlīnes. Bet tā vienkārši notika. Manā dzīvē lielas lietas nereti notiek tā, ka es jau kaut ko daru, tikai galva vēl nav tikusi līdzi tam, ko daru. 2016. gadā nejauši nopirku dzīvokli Tallinā, nemaz neplānojot pārcelties uz turieni. Tas dzīvoklis atradās mājā, kas vēl nebija uzcelta. Un tad to māju uzcēla, un es apjēdzu – šī ir mana vieta. Viss notika dabiski. Protams, palaikam pietrūkst Berlīnes, bet bija svarīgi atgriezties tur, no kurienes esmu nākusi.

Ir tik dīvaini nonākt aci pret aci ar vecām emocijām, kuru dēļ tu zināmā mērā esi pametis Tallinu. Tagad man šīs sajūtas bija atkal jāizdzīvo, jāpārstrādā. Un tas bija skaisti! Jau pirmajā nedēļā pēc atgriešanās es ar to sastapos. Un izrādījās, ka ir vērts paskatīties tuvāk. Ticu, ka jebkura negatīva sajūta ar laiku var pārvērsties par šķietamību. To teica Dalailama, un mani tas uzrunāja — katra negatīva emocija ir vēl neatklāta ilūzija. Es tiešām ticu tam. Ir skaisti, ja cilvēks iemācās dzīvot ar šādu attieksmi. Nav iespējams, ka mēs visu laiku pavadām pozitīvās vai vismaz mierpilnās sajūtās. Uzrodas visādas mazās pagātnes traumas, kaut kas iedarbina tās, un tad ir svarīgi zināt, ka jebkuru traumu iespējams dziedēt, un, kad tas padarīts, arī ilūzija ir prom, un tevī ir miers.