Katram ir savs skelets skapī. Rudaks par 'Inokentija Mārpla' jauno albumu  (2)

Lielai daļai hiphopa mākslinieku raksturīgi savas dusmas, kas iekšā vārās, slēpt kabatā kā šaujamieroci vai paralizējošās gāzes baloniņu, muzikālajam pavadījumam, balss tembram un intonācijai nereti saglabājoties diplomātiskai, kas, tekstā neieklausoties, to vairāk pielīdzina neuzbāzīgai fona mūzikai, kā to prasa komercstandarti. Dambis jau gandrīz četrus gadu desmitus bliež ar visu sev pieejamo arsenālu uzreiz. Ja sāpes, tad instrumentālais, tekstuālais un intonatīvais ir uz galējā izmisuma robežas, ja protests vai prieks, tad arī tā, ka to jūt vairāku kvartālu attālumā. Protams, rokenrola izteiksmes līdzekļi gadu gaitā ir apgūti labāk, lai vēstījums kļūtu labāk saprotams un mazāk būtu to klausītāju, kuri izslēgs IM pēc pirmās klausīšanās minūtes, jo šī mūzika šķiet pārāk radikāla.

Viss sākās astoņdesmito gadu pirmajā pusē, no poligrāfiķu arodskolas iegūto finansējumu jeb stipendiju reiz ieguldot nevis alus iegādē, kā kopā ar biedriem ierasts, bet kopā ar tagadējo grupas "Baložu pilni pagalmi" līderi Māri Švernu nopērkot vislētākās akustiskās ģitāras un sākot muzicēt kopā ar Nilu Īli, kā pirmo nosaukumu izdomājot izmantot tajos laikos moderno slimību, kas parasti beidzās ar ķirurģisku iejaukšanos, – "Aklā zarna". Drīz vien, mainoties grupas sastāvam, tā pārtapa par "Inokentiju Mārplu", kas, kā zina teikt grupā dažādos laikos un ampluā figurējušais Didzis Erra, esot 19. gadsimta vijolnieks, pēc kura motīviem IM spēlē. Šodien jau viņi ir kļuvuši par vienu no vecākajām grupām, kuras nozīmību Latvijas rokā neapšauba neviens. Arī tie, kas neklausās.

Līdz pirmajam oficiālajam izdevumam bija jāpaiet aptuveni piecpadsmit gadiem. Arī tagad albumi top ilgi, jo Dambis parasti nespēj vienlaikus koncentrēt visu savu uzmanību uz saviem topošajiem albumiem un kādu no izlasēm "Odekolons", "Latvijas Punk/HC" vai "Latvijas Metāls", ko gadu desmitiem veido kā citu neatkarīgo (protams, nosacīti) mūziķu ierakstu apkopojumus. Ja pirmā IM albuma nosaukumu "Spēks no tētiem" (2000) izdomāja latviski runājošā Dambja somu draudzene Marija, tad nākamajiem nosaukumos ir bijuši visādi latviešu teicieni vai saukļi, kas tajā mirklī ir šķituši piemēroti, – "Bitīt' matos" (2002), "Ķeras pie sirds" (2007), "Pupu mizas" (2012), "Tup'n'turies" (2015). Dambim ir arī klade ar visādām grupu nosaukumu idejām, kas būtu daudz unikālāki par kaut kādiem daudz lietotu angļu vārdu savienojumiem, kas interneta meklētājos izmestu visu ko, tikai ne attiecīgo grupu.

Jaunā albuma nosaukumā lasāmo "Kauliņi ir mesti" parasti lieto kā saukli, kad esi iesaistījies kādā spēlē, veicot pirmo gājienu. "Tezaurs" precizē, ka tā "saka par lēmumu, darbību, kas padara kādu svarīgu norisi negrozāmu, neapturamu". Un šajā gadījumā tās ir norises dabā, kas bijušas negrozāmas visos laikos, bet viena no labāk zināmajām, kas saistīta ar visu dzīvo radību mirstību, ir piemeklējusi IM tieši pēdējā laikā, no šīs pasaules pāragri aizejot ilggadējam basģitāristam Ivo Stankēvičam jeb Skripam.

Tieši ar dziesmu "Cilvēki mirst" sākas albums. Tajā pieminēti visādi veidi, kā tas var notikt, ieskaitot izkrišanu par logu, kas aiznesa Skripa dzīvību. Fakts, ka cilvēki mirst, ir dabiska parādība, ar kuru jārēķinās un jāsamierinās, pat ja aiziet tev tuvi un mīļi cilvēki, bet Dambis mūs mierina ar teksta rindu, ka katrs pēc tam atgriežas jau citā skafandrā, kas dziesmā ir domāts šīs zemes gaitām paredzētais ķermenis.

Pagājušogad pirmizrādi piedzīvoja Aijas Bley dokumentālā filma "Mēs gribējām izmainīt pasauli", kur divi no varoņiem ir Dambis un Skrips, kurš diemžēl nu jau paspējis realizēt filmā apcilāto atbrīvošanos no šī skafandra, minot arī, ka atgriezties citā skafandrā viņš gan negribētu... Skripa zaudējums IM ir neizmērojams, jo viņš bija ne vien izcils mūziķis ar basģitāru un balsi piedziedājumos, sarunbiedrs ar savu filozofisko pieeju it visam, spējot savaldzināt vienā mirklī, bet arī lielisks šovmenis savā šīs zemes "skafandrā".

Milzīga bauda bija vērot viņa pilnīgo saplūšanu ar mūziku un instrumentu. Basģitāra Skripam bija ne vien kā deju partneris, bet kā ķermeņa jeb skafandra turpinājums vai pat neatņemama sastāvdaļa. Un tagad ir atklājusies vēl viena Skripa talanta šķautne – izrādās, viņš mēdza arī zīmēt un darīja to ne mazāk izsmalcināti un skaisti, rūpīgi izstrādājot vissīkākās detaļas, – albuma noformējumā ir vairāki viņa zīmējumi, papildinot Dambja paša parasti izmantotos.

Visi līdzšinējie IM albumi bijuši ne vien jaunu, bet arī dažu veco dziesmu pirmieskaņojumi profesionālās studijās, un tāds ir arī šis, taču šoreiz tās visas tematiski šķiet vairāk vienotas. Varbūt šī sajūta ir saistīta ar mūsu pēdējo pāris gadu ierobežoto pieredzi it visā, kas prasa palūkošanos ārpus ierastajām četrām sienām un arī ārpus sava smadzeņpoda caur lielāku logu nekā ekrāns?

Piemēram, dziesma "Draugi", kas radusies 1988. gadā, kad tā bija adresēta Latvijas okupācijas laikā šeit iebraukušajiem krievvalodīgajiem, kuri atpakaļ mājās doties vairs netaisījās, bet tieši tagad zem Dambja logiem ierīkota viena no daudzajām Rīgas kebabu ēstuvēm, kuras saimnieki nav parūpējušies par pietiekami labu ventilāciju un "smirdinās ar savu gaļas cepšanu". Dambis nav veģetārietis, bet neatbalsta cilvēka uzmešanos par galveno uz šīs planētas, atļaujoties visas citas dzīvās radības ieslodzīt būros, kastrēt, nogalināt, apēst un novilkt ādu, par ko ir dziesma "Uz priekšu, dzīvnieki!", kurā viņš aicina dzīvniekus atriebties cilvēkiem, ko viņi jau dara – ziloņi Indijā iznāk uz šosejas, kas uzbūvēta viņu gadu tūkstošos ierastajā ceļā, lai ar smagajām kājām mīcītu mersedesus, un arī Latvijā pavisam nesen sprieda par lāču ģimenes likvidēšanu, jo viņi nākot ārā no meža un apdraudot cilvēkus.

"Piramīda" pēc skanējuma radniecīga "bleksabatīgajai" dziesmai "Miesa ceļas" no minialbuma "Bitīt' matos", bet "Tu man te" tematiski ir māsa senajai dziesmai "Māte Terorists", kas bija par mammas centieniem mācīt dzīvot, bet tieši šodien to mācītāju ir krietni vairāk. Viņi vienmēr zina, kā tev vajadzētu uzvesties, un pat padomju laikos par citiem izteiksmes līdzekļiem mazāk ierobežotajai mākslai tagad atkal "piesienas", jo tai esot jābūt politkorektai, un jau tiek kritizēts ne vien mūsdienu mākslinieks Kristiāns Brekte, bet pat tāda klasika kā filma "Vējiem līdzi" (Viktors Flemings, 1939) un dziesma "Brown Sugar" (The Rolling Stones, 1971), ierobežojot to baudīšanu.

"Daba dod" – šis dabas un visa no tās izrietošā uzstājīgais slavinājums dziesmā no albuma "Ķeras pie sirds" Dambim tuvs joprojām. Instinkti, ko cilvēki šodien kā nekad cenšas apslāpēt, nosodot, piemēram, seksismu, arī nekur nepazūd. Ja tev meitene patīk, tu gribi viņu skūpstīt, bet viņa tik smej, par ko liecina dziesmas "Ha Ha Hā" nosaukums, jo, Sniedzes Prauliņas piedziedājumā klausoties, tā uzreiz nenolasās, ka viņa smejas, mēģinot atšūt veco kārumnieku. Tomēr tie smiekli skan gana koķeti, it kā atraidot, bet turpinot atrasties tuvumā un pie šī tuvuma pieradinot. Kad Dambis dziesmā pēkšņi jautā, kur ir palikušas tavas acis, tavi mati, meitene, tā kā pamodināta no sapņa, strupi un nevērīgi atbild: "Ko?", liekot saprast, ka neko no tikko notikušā neatceras vai vismaz neuztver to tik nopietni kā tu. Bet, nu labi, nekas kā ar nazi nocirsts netiek, un viss vēl kādu laiku turpinās.

Dziesma "Manipulē" par liekulību attiecībās, ja tās ieilgst, arī radusies jau senāk, tātad tā nav tieši saistāma ar Dambja neseno iekuģošanu laulības ostā, kaut skaidrs, ka jebkura kopdzīve prasa pielāgošanos, kam abas puses ne vienmēr gatavas piekrist bez iebildumiem (tos dziesmā muzikāli ilustrē mierīgo, Kaspara Bindemaņa sintezatoru izdaiļoto regeja ritmu pēkšņā pāreja uz roķīgākiem), turpinot rotaļīgi demonstrēt savus apaļumus, kā nākamajā dziesmā "Bumbiņas", kas nepatīkot grupas bundziniekam Ērikam Lizbovskim.

Katram skaidrs, par ko ir gabals "Skelets skapī", – tie grib gulēt kapā, tāpēc izlien no skapjiem ārā, savācas baros un kratās trakā dejā, no kā mēs visi bailēs nomirsim. Bet, kamēr vēl esam dzīvi, elpojam un kustamies, kā mums tīk un diktē daba. Protams, dabiski ir arī tas, ka visi kakā (dziesma "Kakā, kakā"), un saprotams, ka daudziem šī dziesma riebjas. Patiesībā tā ir ļoti drosmīga politiska dziesma ar šai netīrajā spēlē aktīvu konkrētu personu uzskaitījumu. Turklāt politiķi to nedara slepus, bet visas sabiedrības acu priekšā, nepiesārņojot ar smakojošu vielu tikai vidi, bet arī ēteru ar meliem un liekulību, kas ir vēl ļaunāk, jo tik ātri dabā neuzsūcas un atstāj lielu ietekmi uz mūsu turpmāko dzīvi.

Arī Viktora Coja un krievu grupas "Kino" dziesma "Māte Anarhija" šajā laikmetā ir ieguvusi jaunu aktualitāti, un, ja viņu tautietis Boriss Grebenščikovs ar "Akvarium" to koncertos, protams, izpilda oriģinālvalodā, tāpat Edgars Šubrovskis "Hospitāļu ielas" laikos citu Coja dziesmu "Rjadom so mnoj", tad Dambis "Māti Anarhiju" ir precīzi iztulkojis latviešu valodā. Tas, protams, dievinot Coja roka dzejnieka talantu, var arī nepatikt, bet visiem jau nekad izpatikt nav iespējams.

Lielākoties albums ir ņiprs un dejojams, kā jau tas IM piedienas, ko diemžēl nebija iespējas piedzīvot klātienē prezentācijas koncertā "Noasā", jo tas tika atcelts. Muzikālo noskaņu ziņā visskarbākā albumā ir dziesma "Izdzītais" ar Imanta Dakša vārdiem no mūzikla "Skalbe. Dzirnavās". Tā prezentācijā kultūras namā "Ziemeļblāzma" pagājušā gada beigās notika IM pēdējā uzstāšanās kopā ar Skripu. Noslēgumā "Baigās beigas" skan ieraksts no protesta mītiņa Daugavmalā pagājušā gada decembrī, kad pulcēšanās ierobežojumi vēl bija kaut kas jauns un nesaprotams. Kā vecos laikos un arī vēl pavisam nesen – pirms kārtējā "lokdauna" – filmas "Mēs gribējām izmainīt pasauli" izrādīšanas vakarā Jumpravā dziedāja Dambis: "Glāzes ir tukšas, un gaisma ir auksta. / Dzīve nav roze, un ārprāts nav draugs. / Es brienu pa peļķēm – tur noskalojas dubļi, / Kas pielipuši man. Es eju, eju prom..."

Nekas būtisks šajā pasaulē nemainās, kaut mums brīžiem šķiet, ka atrodamies straujas cilvēces attīstības posmā. Tik ļoti straujā, kāda vēl nekad nav bijis. Tas viss ir pupu mizas! IM albumi ar gadiem nezaudē aktualitāti, un tā būs arī ar šo.