"Tā, tagad izstāsti mums, kā radies "mūzikas albums", kas to izdomāja un kurā gadā tas notika?" kā allaž, viegli jokojot, saka Jānis Šipkēvics, kurš bieži gan publiski, gan privāti piemeklē kādu situācijai atbilstošu joku. Latvijas lielāko rokzvaigžņu un šoreiz erudīcijas raidījuma vadītāja nejaušajā randiņā šis jautājums iegūst negaidītu rezonansi. Galvenokārt tāpēc, ka neviens no klātesošajiem, mani ieskaitot, atbildi uz jautājumu uzreiz nezina. Neprecīzi minu, ka pie vainas sākotnēji bijušas nošu grāmatas. Demonstrējot laikam atbilstošu prasmi lietot internetu arī ēdienreižu laikā, dodos ātrā izpētē interneta dzīlēs. Īsumā – termins "albums" mūzikas pasaulē nostiprinājies kopš 20. gadsimta 30. gadiem, kad ierakstu kompānijas sākušas izdot vairāku skaņu plašu komplektus, kuros apkopoti viena izpildītāja vai komponista darbi. 78. ātruma skaņuplatēs vienā pusē fiksējamā audio kopgarums knapi pārsniedza piecas minūtes, tāpēc loģiski bija radusies nepieciešamība vairākas plates apvienot kopīgā "albumā". Interesanti, ka mūsdienās, kad skaņuplašu "boksseti" ir aizvien svarīgāka vinila industrijas sastāvdaļa, vienīgā reize, kad esmu saskāries ar gadsimtu seno albumu noformējuma stilistikas repliku, ir Boba Dilana kaverversiju trīskāršā albuma "Triplicate" limitētajā izdevumā – katram albumam atvēlēta sava kabatiņa milzīga kartona "grāmatā", kas perfekti līdzinās bērnībā tik bieži pārcilātajiem vecvecāku bilžu albumiem.
Kopš pirmsākumiem, tātad 90. gadu pirmās puses, Latvijas vispopulārākā grupa jaunu albumu laiž klajā vismaz reizi trīs gadu laikā – drīzāk biežāk nekā retāk, teju vai kā ar Šveices pulksteņmeistaru precizitāti. Pa visu šo laiku grupas dzīvē priekšplānā vienmēr bijuši pilnīgi jauni darbi. Vien trīs gadījumos tos aizvietojuši nostalģijas zīmogi – abu "labāko dziesmu" izlašu un albuma "Veronika" astoņu gadu jubilejas CD izdevuma izskatā. "Vētras" biznesa stratēģija ir viņu pašu darīšana, taču neticu, ka kāds apstrīdēs to, ka vismaz pirmie astoņi vai deviņi grupas albumi būtu pelnījuši skaņu tehnoloģiju evolūcijai atbilstošu "remāsterēšanu", kas lieliski varētu iet roku rokā ar parakāšanos arhīvos – mūsu "tautas grupas" nekad nepublicētās dziesmas, demo ieraksti, albumos neizmantotās dziesmu versijas, varbūt pa jokam lentē fiksētas kādas pazīstamu dziesmu kaverversijas, īpatnēji koncertieraksti... To noteikti būtu tikpat interesanti paklausīties kā kārtējo jauno grupas dziesmu krājumu.
Tomēr "Prāta vētras" mašinērija līdz šim pierādījusi, ka precīzi darbojas, apaudzējot koncertu programmu ap katru jaunu mūzikas albumu, un šādi ik reizi dāvina klausītājam iespēju piedzīvot jaunu lielkoncerta dramaturģiju, pat ja spožākie un aizkustinošākie šova momenti nemaz nav saistīti ar jaunajām dziesmām. Pretējā gadījumā mums visu laiku būtu jāsatiekas "Prāta vētras" lielāko hitu koncertos, bet mēs esam prasīga publika un vienmēr gaidām jaunus trikus. Un "Vētra" atkal nepieviļ – laikā, kad koncertā satikties nav iespējams, viņi uzfilmē krāšņu koncertuzvedumu, kas drēgnā 21. oktobra vakarā, sākoties kārtējai mājsēdei, uzbur Vecgada vakara sajūtas. Reti gadās mūsu platuma grādos redzēt ko tik nostrādātu – albuma "Gads bez kalendāra" koncertfilma nedaudz atgādina dažos ASV telekanālos redzētas mūziķiem veltītas pārraides, kur koncerta vietā redzama drīzāk mūziklu žanram pietuvināta mūzikas vizualizācija. Jāatzīst, ka šādi pirmo reizi noklausīties grupas jauno albumu ir ļoti izklaidējoši.
Mūzikas albums visbiežāk mūsdienās nozīmē koncentrētu neilgā laikā tapušu muzikālu jaundarbu kompilāciju. Aug jauna paaudze, kas vairs neko nezina par albumu dalīšanu divās vai četrās skaņuplates vai audiokasetes pusēs, kas reiz bija svarīgs nosacījums, ko mūziķi ņēma vērā, veidojot albuma dramaturģiju. "The Beatles", "The Beach Boys", Bobs Dilans, Deivids Bovijs, "Led Zeppelin" un "Pink Floyd" nāk prātā kā pirmie, kas skaidri un gaiši mākslas pasaulei paziņoja – mūzikas albums nav nekāda vienas dienas rotaļlieta un nav vienkārši uz dullo samesta dziesmu izlase, tā ir mākslas forma, kurā katrs atsevišķais elements izveido kopīgu stāstu, kas klausītājam var sniegt jaunu pārdzīvojumu. Lai arī šodien mums apkārt daudz ļaužu, kas albumus aizvien biežāk uztver kā jaunāko mīļākā mūziķa dziesmu "pleilisti", katram "Prāta vētras" albumam līdz šim ir bijis savs noteikts stāsts, kuram vienmēr ir bijis saprotams ievads, iztirzājums un nobeigums. Varētu pat apgalvot, ka (ar dažām atkāpēm) kopš 1999. gada albuma "Starp divām saulēm" "Vētrai" ir atstrādāta formula, ar kuras palīdzību katra laika jaunās dziesmas tiek sakārtotas ļoti precīzi. Arī "Gadā bez kalendāra" katrs saskaitāmais ir savā vietā.
Video albumu formāts ir stipri brīvāk interpretējams un retāks – ja neskaita Bejonsas vizuālos eksperimentus ("Lemonade" un "Black Is King") un "Coldplay" iepriekšējā albuma "Everyday Life" koncertizpildījumu Jordānijas galvaspilsētā Ammānā gan saullēktā, gan saulrietā, nesenā vēsturē popmūziķi skatāmā materiālā veselus albumus nav pārvērtuši. Video albumi izsenis visbiežāk bijuši labāko dziesmu videoklipu apkopojumi, kuru visu laiku lielākais meistars, iespējams, uz visiem laikiem paliks bēdīgi slavenais Maikls Džeksons – atceros, ka, piemēram, 1991. gada albuma "Dangerous" pavadošā videokasete tolaik tīņiem nozīmēja tikpat daudz kā mūzikas audioieraksts.
"Vētras" gadījumā "video albums" noteikti ir lielisks risinājums – pēc straumēšanas pirmizrādes tas varēs pārvērsties DVD vai "Blu Ray" izdevumā, vēlāk parādīties kādas lineārās televīzijas ēterā, bet ik reizi, kad kādai no albuma dziesmām būs nepieciešams "YouTube" video, to atliks vien izgriezt no koncertfilmas – un gatavs. Izteikšu minējumu, ka dienā, kad atkal kādi 60 000 skatītāju varēs satikties "Prāta vētras" koncertā, mēs ieraudzīsim, kā šis pats materiāls un tā vizuālās detaļas pārtaps "dzīvā" koncertizrādē.
Plaisa starp stadionu mūziķiem un mūziku, ko slavē pēdējie dzīvie mūzikas žurnālistu cunftes pārstāvji, nekad nav bijusi tik liela kā šobrīd. Un, tāpat kā nupat secināts, ka Adele viena pati nav tomēr vainojama pie vinila skaņuplašu fabriku pārslodzes, arī šeit vainīgo diez vai atradīsim. Tādā laikā dzīvojam – katrs klausāmies, ko vēlamies. Joprojām tikai mācāmies saprast, ka sen vairs nav sešdesmitie un mūziķu virsuzdevumi mēdz būt krietni triviālāki par varenākā skaņu meistardarba radīšanu. Savā līgā "Prāta vētra" radījusi krietni citādu dziesmu ciklu un ieturētāku albumu par, piemēram, "Coldplay" vai Eda Šīrana jaunākajām platēm, kur atrodami daži meistarīgi un ļoti dārgi izmaksājuši hiti, taču pamatā dominē totāla haosa klātbūtne. "Prāta vētra", lai arī ļoti plašam klausītāju lokam viegli uztverama, šodien ir krietni cilvēcīgāka par Rietumu kolēģu pūļu tracināšanas "sporta fanfarām". Sadarbība ar "Tautumeitām" pirmo reizi iedevusi "Vētrai" modernas tautas mūzikas pieskaņu, un, par spīti izteiktiem 80. gadu mūzikas un stilistikas citātiem, "Gads bez kalendāra" tomēr galvenokārt ilustrē laiku, kurā dzīvojam, – šī ir moderna mūzika, kuras izpildītāji popmūzikas modes diktētajos noteikumos meklē un atrod sev derīgo un rezultātā rada mūzikas krājumu, kura noskaņa ir unikāla un neatgādina nevienu no iepriekšējiem "Prāta vētras" albumiem.
Kā tas ir ar jebkuru grupu vai mūziķi, kura fanu loks ir tik milzīgs, ka izplūdis visos rādītājos, tas, cik ļoti tas mūs uzrunā, ir atkarīgs tikai no tā, cik ļoti esam gatavi tikt uzrunāti. Kā rakstīja Ziedonis: "Un tādas lielas laimes nemaz nav. / Ja jums to vēl, tad ziniet: tie ir nieki. / Ir tikai tādas mazas laimītes. / Ir tikai tādi mazi ikdienības prieki." Ir arī, piemēram, "Snail Mail" un "The War On Drugs" jaunākie albumi...'
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
