Lielā mērā pateicoties arī pandēmijai, pērn mūsdienu tautas mūzikas lauciņš izskatījās visnotaļ pārsteigumiem un pat drosmīgiem eksperimentiem bagāts. Bungu un dūdu grupa "Auļi" radīja albumu "Dolby Atmos" jeb 9.1.2 skanējumā, vokālā grupa "Saucējas" izveica izaicinājumiem piesātinātu ierakstu pie dabas krūts, bet "Iļģi" beidzot sadūšojās ierakstīt garāko latviešu tautasdziesmu, kurai ir 65 panti.
Pavisam eksperimentāli būtu bijis tos visus ietvert vienā monotonā dziedājumā, radot tādu kā latvju mantru, taču pēc radošām debatēm grupa no šādas ieceres tomēr atteicās un pierādīja, ka joprojām ir enerģijas pilna un mākslinieciski augstvērtīga vienība, kas no vienas tautasdziesmas spēj radīt muzikāli daudzkrāsainu opusu. Tieši tas "Mēs deviņi bāleliņi" arī ir – skaniski piesātināts opuss, kas uztverams tikpat labi kā viens veselums, bet tikpat labi arī kā astoņu dažādu dziesmu albums. Kopā ar ievadu tas izkrāso pusstundu ikviena mūsdienu tautas mūzikas mīlētāja dzīvē.
Minētajā ievadā kā pirmo izdzirdam lauka ierakstu – Ilgas Reiznieces spēlētu… dzirnakmeni. Tā griešanās skaņas Gata Gaujenieka studijā saplūdinātas ar atpakaļgaitā atskaņotiem, krietni senāk ierakstītiem garākās tautasdziesmas fragmentiem, kas tapuši pašos grupas pirmsākumos pirms 40 gadiem. Toreiz tika ierakstīti vien daži garākās tautasdziesmas panti Rozes Stiebras animācijas filmas "Man vienai māsiņai" vajadzībām.
Pēc albuma ievada ātrums tiek ieslēgts pareizais, un mūsdienu skanējums izpaužas ikkatrā dziesmā, turklāt atšķirīgā stilistikā. Stāstījuma secība, protams, ir hronoloģiska – tautieši nozog māsiņu, viņas radi kļūst par panāksniekiem, kuri dodas zadzējiem pa pēdām, bet to meklēšana aizņem tik daudz laika, ka māsiņa jau saradusi ar savu likteni jaunajā sētā un mājup vairs doties negrasās. Atvainojos par tā saukto spoileri.
Patīkami pārsteidz tieši muzikāli stilistiskā daudzveidība, kas izaudzēta no ļoti vienkāršās izvēlētās pamatmelodijas. Tās godā iecelta Emīla Melngaiļa savulaik pierakstītā "Mēs deviņi bāleliņi" versija no Latgales. "Iļģi" gan to samiksējuši ar tautasdziesmas teksta versiju, kas savukārt nākusi no Ērgļu puses, bet tas pat itin labi atbilst saturiskajam uzstādījumam par māsiņas aizvešanu tāltālēs.
"Tautas māsu aizveduši" ir lirisks, kokles motīva pavadīts sākuma skaņdarbs, kurā pirmo balsi dzied Uģis Prauliņš. Tas plūstoši attīstās, arvien vairāk pievienojoties pārējai grupai un līgani pāriet muzikāli krietni krāsainākajā "Ceļatiesi, bāleliņi", kurā ieskanas gan viesmākslinieka Alda Liepiņa iespēlētas ērģeles, gan vēl viena viesmākslinieka Jāņa Kronīša spēlētais mežrags, gan, protams, Ilgas balss.
Pakaļdzīšanās notiek jau ritmiskāk, par ko liecina arī trešā skaņdarba nosaukums – "Trejdeviņi bundzenieki". Zirgu pakavu dipoņu atgādinošais ritmiskais zīmējums ir jau labi zināmais "Iļģu" folkroks ar plašiem dziedājumiem, Egona Kronberga ģitārspēli, Māra Muktupāvela akordeona skaņām, Gata Gaujenieka pulsējošo basu un Mārtiņa Lindes bungu rakstiem.
Plašo un dažādo balsu skanējumu albumā "Iļģi" radījuši, pieaicinot plejādi draugu – akadēmiskā kora "Latvija" solisti Irīnu Mihailovsku, "Saucēju" Vinetu Romāni, vīru kora "Gaudeamus" diriģentu Ivaru Cinkusu kopā ar kora kolēģiem Rihardu Rudzīti un Salvi Sprūdžu, kā arī jau minēto komponistu Uģi Prauliņu, kurš šoreiz tik tiešām nespēlē nevienu mūzikas instrumentu, bet pievieno kopansamblim savu neparasto balss tembru.
Vēl jo spilgtāk viesu balsis izpaužas "Trejdeviņos koklētājos", kas turpina uzņemto folkroka ceļu ar izteiktāku Māra Muktupāvela kokļu skanējumu un ļauj albuma muzikālajam ritējumam ieskrieties pilnībā. "Trejdeviņi spēlmanīši" savukārt ir jau izteiktāks postfolka skaņdarbs ar izteiktu basu, kā instrumentāli (Gatis Gaujenieks), tā vokāli (Māris Muktupāvels), kam pievienojas arī Ilgas spēlētā vijole, kā arī dūdas, ģīga un vēl citi instrumenti plus izteikts bungu zīmējums, kas pat pāriet "Iļģiem" arīdzan labi zināmajos dančos.
"Vēl simtu jūdžu" attīstās jau savu taisnību un attiecīgi māsiņu panākt tomēr griboša niknuma cienīgos akordos, ieskanoties pat Egona Kronberga roķīgajai elektriskajai ģitārai. Loģiski, ka neizpaliek arī dūdas un pamatīgs ritma zīmējums. Kādā nebūt lielkoncertā šis noteikti lieliski skanētu kopā ar "Auļiem". Šis arī ir garākais un muzikāli piesātinātākais albuma skaņdarbs, kurā "Iļģi" parāda visu savu skanisko amplitūdu un kvalitāti, kārtējo reizi liekot saprast, ka joprojām ir latviešu mūsdienu tautas mūzikas karognesēji.
Nobeiguma sadaļa vairs nav tik agresīva. "Vai tu mumsim līdzi nāksi?" iesākas ar smeldzīgi skaistu melodiju, kurā liela loma atvēlēta vēl vienas viesmākslinieces Silvijas Krauzes spēlētajam altam un kas turpinās ar melanholisku kopdziedājumu, māsiņas vokālo lomu uzņemoties Irīnai Mihailovskai. Noslēdzošais skaņdarbs "Patīk man šī zemīte" ir izteikti tautiska, stabules motīva ieaijāta dziesma ar "Iļģu" postfolka zīmola elementiem, kas rada skumjas ne tik daudz par māsiņas iedzīvošanos svešā sētā, cik par to, ka izskaņā līdz ar čukstus izdziedāto krustību mantru opuss arī beidzas. Dzirnakmens apļa kompozīcija tādējādi realizēta ne tikai mākslinieka Toma Burāna veidotajā noformējumā, bet arī albuma saturā, jo izčukstētais teksts dzirdams arī ievadā jau minētajā 1984. gada multenītē "Man vienai māsiņai".
"Mēs deviņi bāleliņi" ir konceptuāls, lielisks darbs, ko ar drošu roku pievienot "Iļģu" kolekcijai plauktā. Tā gan vairāk ir simboliska frāze, jo "Mēs deviņi bāleliņi" diemžēl izdots tikai digitāli un noklausāms "Bandcamp" (kā viens veselums), "Spotify" (kā dziesmu apkopojums) un vēl citās mūzikas straumēšanas vietnēs. Plate varbūt arī būtu pārspīlēta vienība, taču disku tomēr gribētos sagaidīt…
Varbūt pat dubulto, kur otrā ripulī būtu iespējams izdzirdēt arī mūsu garākās tautasdziesmas monotono versiju. Opuss no šāda salīdzinājuma noteikti tikai iegūtu, bet latviskā transā ieiet gribētājiem noderētu arī vienkāršotā versija.
Vēlmju sarakstam noteikti varam pievienot arī muzikālu uzvedumu, kam skaniskais materiāls jau gatavs, atliek palauzīt galvu režisoriem un horeogrāfiem. Bet pilnīgi iespējams, ka "Iļģiem" ir vēl simts citu plānu, ko realizēt. Nav šaubu, ka tie būs ne mazāk aizraujoši un kvalitatīvi. Galu galā jāsāk gatavoties grupas piecdesmitgadei, kas būs jau 2031.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
