Repā dzeltenais brīdinājums – tuvojas Wiesulis. Par albumu 'Fianchetto'

Kā vairums latviešu repa klausītāju, Wiesuli pirmoreiz dzirdēju "Ghetto Games" brīvrunu batlā "Štuka par bazaru", kur reperi savstarpēji sacenšas ar uz vietas izdomātiem tekstiem. Kaut arī Wiesulis debitēja jau 2019. gada batlā, īpašu uzmanību viņš izpelnījās pagājušajā gadā, kad tikai finālā piekāpās Abram – ilggadējam čempionam un, visticamāk, labākajam brīvrunu reperim Latvijā. Wiesuļa sniegumā redzama gan intensitāte, ar kuru viņš ber šķietami nebeidzamas rīmes, gan aizrautība, ar kuru viņš uztausta katru nākamo asprātību.

Intensitāte un aizrautība raksturo arī "Fianchetto". Bet atšķirībā no bezbēdīgā Prusaka un panciskā Stepa, kuru šarms ir tīrā izpildījuma enerģijā, Wiesuļa stiprākā puse ir teksts. Pusstundu garajā albumā rodas iespaids, ka viņa galvenais mērķis ir izskriet cauri visām iespējamajām asprātībām un rīmēm, domājot tikai par nākamo un nākamo rindiņu. Liekas, ka viņš ir piedzēries valodu. Ja Wiesuļa pasaulē pastāv kaut kas ārpus rīmju kladēm un repa tusiņiem – nevienlīdzība, vēsturiski motīvi, intīmi un personiski vērojumi –, tad tikai tādēļ, lai to vēlāk varētu pierakstīt un norepot.

Es nedomāju, ka šāda pieeja tekstam obligāti liecina par seklumu, jo Wiesuļa teksti jau no pirmās rindas sprēgā ar patiesu izdomu un spilgtiem tēliem ("Dzīve neskūpsta mani tā kā bīskapa roku..."). Ja arī tēli un temati brīžam sāk atkārtoties – Wiesulis savu uznācienu nereti salīdzina tieši ar braucienu –, tad veiklais ritmiskais zīmējums ļauj ausij nenogurt pirms nākamās veiksmīgās rindas. Rakstā nav iespējams attēlot, cik forši izskan frāze "Es rokās ēveli ņemšu / Savā glāzē leju bendžu tā kā Tērvetes 'Senču'" ("Kimono") vai nepārprotamā rolanda če ietekmē rakstītajā "Hārvijā Dentā" iečukstētais (!) pants.

Daļa veiksmes ir arī producenta sangvn bītos, kuri pārsvarā rada gana enerģisku un mainīgu lauku Wiesuļa repam. sangvn skaņu palete pārsvarā sastāv no klausītājiem pazīstamām trap bungām, viegli griezīgiem sintezatoriem un vienkārši, bet efektīvi apstrādātiem sampliem. (Šķiet, "Fianchetto2019" sadzirdu to pašu avotu, no kā Kaizers darinājis Eliota "Melno zirdziņu".) Varbūt albumam palīdz tieši fakts, ka šeit viens reperis sadarbojas ar vienu producentu – kā nekā, šajā formātā tapis zelts no Eric B. & Rakim līdz Skutelim un trakaimelodijai.

Reizē albuma skanējums atsedz arī daļu tā būtiskāko nepilnību. Skaidrs, ka albums visticamāk ir tapis mājas apstākļos, kas izskaidro vokāla kvalitāti, čerkstoņu un problēmas miksā. Tomēr vairāki trūkumi būtu pavisam novēršami, un tieši šie izceļas visvairāk. Piemēram, "Sprāgst!" sangvn iemēģina būmbepu, bet grūvs ir tik stīvs, ka tas atsedz šuves citviet tik plūstošajā Wiesuļa izpildījumā. Vietām bītos ir mazliet par daudz elementu, kas, varbūt miksa nepilnību dēļ, novērš uzmanību no Wiesuļa balss. Protams, netīrai skaņai repā, rokā un daudz kur citur ir vieta, bet šie gruži atgādina, ka vēl ir vieta izaugsmei.

Tomēr visvairāk albumā man pietrūkst tieši paša Wiesuļa. "Fianchetto" lieliski piesaka viņu kā tehniski spēcīgu reperi, bet par viņa stāstu un pasaules redzējumu atklāj maz. Albuma beigās ir dzirdami reti ievainojamības brīži. "Nav manā plānā" Wiesulis brīdi runā par bailēm un sapņiem, "Itālijā" ieskanas apcerīgas notis un parādās kāds "tu", uz kuru cerēt un gaidīt, bet arī šīs pārdomas ir fragmentāras un nekonkrētas. Beigu beigās šķiet, ka Wiesulis nekad nekļūst tiešāks par balss ziņu, kurā runā par iespējamu lampu drudzi, un atklātāks par pāris rindām dziesmas "Acis griež piruetes" piedziedājumā: "Es vēl nemāku uzgleznot visu, ko redzu, / Es vēl lejā un vēl joprojām nereti jūtos kā neziņā". Domāju, kādudien pratīs gan, un spicēju ausis.