'Man ir svarīgi, nevis kur spēlēju, bet kā spēlēju'. Saruna ar Ditu Krenbergu

Pietiek sasveicināties, lai saprastu – šī būs gaiša saruna. Mažorā. Un tomēr jāsaprot, ka arī mažors pieļauj dažādus akordus, saskaņas un krāsas, kuru pielietojums visbiežāk atkarīgs no tā, cik pieredzējis ir skaņurindas lietotājs. Līdzīgi var skatīties uz šo sarunu, kuras centrā ir gaidāmais koncerts, – mērķtiecība jau kopš bērna kājas, mūzikas un mūziķa loma šodienas kontekstā, kā arī latiņa, ko nolaist nedrīkst.

Ko jūs sagaidāt no piektdienas koncerta?

Man ir ārkārtīgi liels prieks pēc ilgāka laika tikties ar savu mīļo Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri. Satikties ar orķestri, kurā kā flautu grupas koncertmeistare esmu nostrādājusi divpadsmit gadus, vienmēr ir īpašs notikums. Man ir ļoti mīļi kolēģi, brīnišķīgas atmiņas par darbu kopā ar lieliskiem mūziķiem.

Savukārt dubultprieks ir par to, ka beidzot – divus gadus vēlāk – mums ir iespēja atskaņot Kristapa Pētersona dubultkoncertu flautai un kontrabasam, kas Covid-19 situācijas dēļ divas reizes jau bijis atlikts. Esmu gandarīta, ka Kristaps Pētersons savulaik atsaucās manai vēlmei radīt koncertu flautai. Aizraujoši, ka šis koncerts ir pārvērties par dubultkoncertu flautai un kontrabasam. Jāsaka, ka cilvēki, arī tie, kas nav mūziķi, izdzirdot savienojumu "flauta un kontrabass", ir pārsteigti: "Tie taču ir tādi pretmeti!" Bet tieši tas ir tik interesanti.

Pats Kristaps atzina, ka ir ļoti pārdrošs, izlemjot realizēt šādu ideju. Komponistam vajadzīga ļoti liela meistarība radīt šādu darbu, kurā ir tik atšķirīgi instrumenti. Katrā ziņā mēģinājumu process ir ļoti interesants. Mani jau tagad Kristapa Pētersona mākslā ļoti sajūsmina tas, ka nekas – ne nots, ne dinamika, ne harmonija – nav bez pamatojuma. Visam pamatā ir viņa dziļi filozofiska, gudra doma. Es to ļoti apbrīnoju. Pieļauju, ka cilvēki, kuri pazīst Kristapu un viņa daiļradi, nāks uz koncertu un domās: "Kā tad būs šoreiz, kāds būs šis jaunais opuss?"

Un man prieks, ka mūsu solists Oskars Bokanovs, kontrabasu grupas koncertmeistars, aktīvs mūziķis, stāstīja: "Viss orķestris šūmējas, visi gaida un mācās, jo koncerts ir ļoti sarežģīts." No vienas puses, esmu priecīga, ka man ir bijis ilgāks laiks apgūt savu partiju, jo divas pirmizrādes jau iepriekš tika atceltas.

Minējāt, ka neviena Kristapa nots vai jebkurš pielietotais mūzikas izteiksmes līdzeklis nav bez pamatojuma, jēgas. Kā jūs raksturotu viņa mūzikas valodu kopumā, īpaši šajā opusā?

Tehniski un ritmiski šis ir ārkārtīgi izaicinošs koncerts. Papētot partitūru, tas attiecas ne tikai uz solistiem, bet arī uz orķestri. Ne velti mūziķi jau tagad par to runā. Pamatā tā ir ļoti klasiska forma, taču izteiksmes līdzekļi ir, kā jau teicu, pamatoti, lai atklātu ideju, krāsu, noskaņu, kādu komponists vēlas panākt. Tembrāli flautas saskaņa ar kontrabasu ir brīnišķīga. Protams, mums nākas pasvīst – izmantot dažādas sava instrumenta iespējas. Grūti arī diriģentam – ir daudz tempa maiņu, ritmiski izaicinājumi. Būs interesanti. Jāpiemin, ka arī pārējā programma, ko piektdien plānots atskaņot, ir ļoti skaista.

Kāda ir sajūta būt uz skatuves ar savu orķestri, šoreiz ne orķestra rindās, bet gan kā solistei? Kā ir atrasties skatuves priekšā?

Man patīk šī sajūta! (smejas) Pēc savas būtības esmu soliste. Nav runa par fizisku atrašanos skatuves priekšā, es vienkārši jūtu, ka tā ir mana vieta, ja salīdzinām ar spēlēšanu orķestrī vai kamermūziku. Laikam tas man visvairāk ir dots – solista būtība.

Jūsu laimīgā vieta uz skatuves.

Pilnīgi noteikti.

Kāda Kristapa Pētersona jaunajā opusā ir orķestra loma? Vai tam ir solistus atbalstoša loma vai tomēr orķestris ieguvis spēcīgu, patstāvīgu raksturu?

Orķestris šeit ir līdzvērtīgs solists. Dažādos veidos. Saspēle būs ļoti smalka, liela atbildība arī diriģentam Atvaram Lakstīgalam to visu savākt kopā. Cik man zināms, dažas flautas atradīsies arī balkonā. Mēs paši gaidām to brīdi, kā tas skanēs kopā. Un, ja mēs tik ļoti gaidām, nespēju iedomāties, kā gaida pats komponists. Darba pirmatskaņojums ir kā sabiedrībā iznest izauklētu bērniņu, lai visiem to parādītu.

Kāda ir bijusi jūsu līdzšinējā sadarbība ar Oskaru Bokanovu un diriģentu Atvaru Lakstīgalu?

Ar Oskaru Bokanovu esmu sastrādājusies orķestrī – abi kā instrumentu grupu koncertmeistari. Kā solisti kopā uzstāsimies pirmo reizi. Bet ar Atvaru Lakstīgalu mums ir sena vēsture – pirmkārt, Atvars ir brīnišķīgs mežradznieks! Esam spēlējuši kopā. Savulaik mums bija laikmetīgās mūzikas apvienība "Ensemble Nove", ko izveidojām kopā ar diriģentu un tolaik obojistu Normundu Šnē. Ar Atvaru esam bijuši kolēģi orķestrī, bet ar viņu kā diriģentu man ir īpaša sadarbība – esam ieskaņojuši kompaktdiskā Pētera Vaska flautas koncertu. Atskaņojām to arī uz koncertzāles "Lielais dzintars" skatuves kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri.

Manuprāt, mūzikā ir ļoti svarīgi sadarboties ar domubiedriem, jo, ja tā nav, viss agri vai vēlu izjūk. Mēs ļoti labi zinām, ka tā notiek arī ar pasaulē slaveniem ansambļiem.

Zināms, ka jūsu skatuves pieredze ir tiešām ievērojama un tā sākās jau vienpadsmit gadu vecumā – pirmais starptautiskais konkurss, kurā plūkti lauri.

Jā, turklāt toreiz tas bija ierakstu konkurss. Tagad mēs pie tā esam tik ļoti pieraduši. Tajā laikā vēl bija Padomju Savienība, un vispirms visos konkursos, kuros gribējām piedalīties, mums bija jāiziet atlase. Piemēram, konkursā Barselonā, kurā ieguvu Grand Prix, pirms tam notika atlase Krievijā, un tikai divi no visas Padomju Savienības, šajā gadījumā, es un meitene no Sanktpēterburgas, varēja piedalīties konkursā Barselonā. Īsti neatceros, vai tas bija attiecināms arī uz pirmo konkursu "Concertino Praha '80", bet visticamāk. Mums viss bija jāsaskaņo. Tas bija milzīgs brīnums, ka ieguvu šos laurus un biju arī jaunākā dalībniece.

Vai atceraties savu konkursa programmu?

Atceros. Tagad man tā liekas augstākā pilotāža. Tā bija sarežģīta programma, bet laikam Dievs man šūpulī ir ielicis īpašu talantu, jo tolaik flautu spēlēju vien divus gadus. Flautu sāku mācīties deviņu gadu vecumā. Šobrīd man šķiet, kā tas ir iespējams, ka pēc diviem gadiem varēju nospēlēt slaveno Fransisa Pulenka sonāti – visu! Radio ieraksts ir saglabājies. Pat nemaz nav slikti. Un vēl bija obligātais skaņdarbs – Bernharda Romberga flautas koncerts. Patiešām nopietna programma.

Zināms, ka profesionāliem mūziķiem jāprot spēlēt viss: baroks, klasicisms, romantisms, laikmetīgā mūzika. Un tomēr – kas ir jūsu izcilā koncertprogramma?

Tā pilnīgi noteikti būtu franču mūzika. Francūži ļoti mīlēja flautu. Līdzās tam pašam Pulenkam ir arī citi fantastisku šedevru autori – gan Debisī, Fransē, Masnē, Mesiāns, Ibērs, Ditijē. Varētu saukt un saukt. Franču romantiskā un impresionisma mūzika viennozīmīgi visvairāk rezonē ar manu dvēseli. Tā ir arī Mocarta mūzika. Bez šaubām mīlu un atskaņoju latviešu mūziku. Esmu gandarīta, ka man ir bijusi iespēja pirmatskaņot daudzus latviešu mūzikas opusus.

Jau kādu laiku vairs nespēlējat orķestrī. Kā ir būt tādā profesionālajā posmā, kur varat realizēties kā soliste?

Ir ļoti labi. Tagad ar prieku eju un klausos orķestra koncertus – nu jau pavisam citādi, bez satraukuma. Jāteic, ka nav palikusi tukša vieta – šobrīd darbojos pedagoģijā Emīla Dārziņa mūzikas skolā. Man ir labas audzēknes, un man patīk šis darbs. Nevaru teikt, ka jūtu kādu iztrūkumu savā dzīvē. Protams, ir citādāk, bet tas ir labi. Savulaik veicu orķestra pienākumus ar lielu atbildību un prieku, jo man bija brīnišķīgi kolēģi gan flautu grupā, gan visā orķestrī, nemaz nerunājot par iespēju sadarboties ar fantastiskiem diriģentiem. Arī man bija tā laime uzstāties kopā ar Marisu Jansonu. Ir bijuši daudzi spilgti brīži, skaisti koncertceļojumi, trīs reizes bijām Japānā, arī Eiropā esam muzicējuši, ieskandējām Parīzes jauno filharmoniju. Tie visi ir neaizmirstami momenti. Ir liels prieks satikt kolēģus, un, bez šaubām, būs milzīgs gandarījums spēlēt kopā ar viņiem.

Atgriežoties pie vēstures. Vienpadsmit gadu vecumā debija un uzvara konkursā. Vai tajā brīdī Jūs jau zinājāt, ka būsiet flautiste ar aizraujošu, bagātu karjeru? Ja nē – kad notika "klikšķis"?

Ziniet, vienpadsmit gadu vecumā īsti par to nedomā. Bet tas, ka jau tolaik man bija milzīga atbildības sajūta, un fakts, ka vienmēr esmu bijusi ļoti strādīga, centīga, kā arī man jau tolaik patika spēlēt flautu. Mana māmiņa vienmēr atceras situāciju – pulksten divpadsmit naktī, man ir apmēram 11 gadi. Es vingrinos un vingrinos, un vingrinos. Un mamma saka: "Nu, paklausies, ir divpadsmit, varbūt tomēr ej gulēt, rīt agri skolā jābūt." Es esot tik dusmīgi uz mammu paskatījusies un pateikusi: "Kamēr šito frāzi neiemācīšos, es gulēt neiešu!"

Tāpat man izveidojās ļoti labs kontakts ar lielisko flautas pasniedzēju Imantu Sneibi. Viņš prata iedvesmot. Un tie taču bija padomju laiki, dzelzs priekškars, un viņš vienmēr teica: "Ditiņ, ja tu gribi redzēt pasauli, spēlē flautu. Ar savu flautu tu būsi pasaulē." Tie bija ļoti iedvesmojoši vārdi.

Protams, ja tev veicas konkursos, ja tevi aicina spēlēt un uzstāties... Nevar teikt, ka tas bija viegli, un teikt, ka tikai gozējos uz skatuves skaistās kleitās, tā nav. Es ļoti satraucos. Atceros, kā man sākumā trīcēja celīši, kad kāpu uz skatuves. Bet domāju – ja cilvēkam ir lemts būt kādā profesijā, tad agri vai vēlu viņš tur nonāk. Un cik skaisti iznāca, ka nonācu tur tik ātri.

Vai tas ir palīdzējis noturēt latiņu tik augstu un attīstīties?

Noteikti. Arī tas ir mana skolotāja teiciens: "Ja tu vienreiz esi sevi labi parādījusi, tad atceries, ka esi uzlikusi latiņu un n e d r ī k s t i nolaisties zemāk."

Tad arī bija mans kino periods. Varētu domāt, ka man varēja būt liela vēlēšanās mainīt profesiju. Taču tā nenotika. Jā, par to domāju, kā tas tagad būtu, ja es noliktu flautu un pievērstos aktiermākslai. Bet sajutu – nē. Ja skatuve mani aicina, tad tikai kā mūziķi. Tajā laikā nebija pieņemts, ka cilvēki var darīt ko vairāk un vienlaicīgi. Bija tādi, kas teica: "Paskaties, kā viņa pārdevusies!" Bet tā nemaz nebija – nevienu mirkli savu flautiņu neatstāju. Pēc tam nāca piedāvājumi filmēties, kuriem atteicu, jo bija jāgatavojas konkursiem.

Runājot par konkursiem, esmu dzirdējusi pieņēmumus, ka konkursi, konkurence jaunajos mūziķos var izraisīt pretēju reakciju – mazināt vēlmi nodarboties ar mūziku. Īpaši, ja visos neesi laureāts. Kāda ir jūsu nostāja par audzēkņu dalību konkursos, ja pati esat bagātīgi tam gājusi cauri?

Mans viedoklis viennozīmīgi ir pozitīvs. Uzskatu, ka tas ir ne tikai labi, bet arī vajadzīgi. Pirmkārt, katrs konkurss ir mērķis, ko uzstādi. Tāpat kā sacensības sportistiem. Un mums, mūziķiem, īpaši skolas un studiju gados viens no šādiem mērķiem noteikti ir konkurss. Tas ir viens. Otrs – pateicoties tam, ka konkursos ir zināma programma, bieži vien arī obligātie skaņdarbi, tu apgūsti plašu repertuāru, kas ir apsveicami. Treškārt – konkursā vari gūt priekšstatu par saviem kolēģiem. Te pat nav svarīgi, vai uzvari vai nē. Visos konkursos uzvarēt nevar neviens. Mākslu vērtēt ir subjektīva lieta. Arī sportā mēs ļoti labi redzam – tikko kā daiļslidošanā tiek vērtēta mākslinieciskā puse, sāk atšķirties vērtējumi. Jo gaumes žūrijā var būt dažādas. Un arī intereses, būsim atklāti.

Protams, slikts ir tas kareivis, kas nedomā par uzvaru. Bet jābūt gatavam, ka vari neuzvarēt. Arī man ir bijuši neveiksmīgi konkursi, bez šaubām. Ir nepatīkami, bet svarīgi ir paņemt no tā labāko. Vienmēr svarīgi klausīties savus kolēģus, analizēt, mācīties no labākajiem paraugiem. Noteikti esmu par konkursiem.

Iespējams, tas ir iekšējās harmonijas jautājums, jo droši vien ne visi dalību konkursos uztver tik veselīgi.

Protams, tas jāskatās ļoti individuāli. Domāju, ka cilvēkam ar vāju nervu sistēmu grūti nākas atrasties uz skatuves arī vēlāk. Jārēķinās ar to, ka mūs vērtē ne tikai konkursos – mūs vērtē vienmēr un visur. Turklāt visi – sākot ar kolēģiem, diriģentiem, klausītājiem, recenzentiem. Tas ir mūsu liktenis. Faktiski, tā tas ir – tu izliec sevi kā uz delnas. Tajā pašā laikā, domāju, ka tā ir visbrīnišķīgākā profesija pasaulē – būt mūziķim. Īpaši šī laika kontekstā. Varu pateikties katru rītu, ka varu ieraudzīt sauli un spēlēt flautu. Tieši šajā situācijā, kad cilvēki tiek nogalināti, dodas bēgļu gaitās, kas liekas prātam neaptverami mūsu 21. gadsimtā, bet, redziet, kā vēsture atkārtojas.

Vai flauta palīdz atslēgties?

Jā. Runājām arī ar kolēģiem mēģinājumā – mūzika kopumā palīdz atslēgties. Ir ļoti svarīgi šobrīd koncentrēt domas uz savu darbu. Un īpaši svarīgi ir vispār uzstāties, nevis klusēt – māksliniekiem ir jādalās ar savu mākslu. Domāju, ka tā ir kā meditācija, kas ir svarīga klausītājiem. Gribot negribot, visā esam ierauti – caur ziņām, līdzjušanu. Dievs dod, ka pie tā tas arī apstātos. Briesmīgs salīdzinājums, tomēr visspilgtākais – kad Titāniks grima, mūziķi turpināja spēlēt. Tas ir tas, kas mums šobrīd jādara. Kaut viss nenonāktu tik tālu, ka vēl vairāk cilvēkiem būtu jāsaskaras vaigu vaigā ar karu. No sirds darām, ko varam, palīdzam brāļiem ukraiņiem.

Savukārt pirms sākās karš, pasaule piedzīvoja divu gadu pandēmiju. Kā šo periodu izdzīvojāt jūs?

Tā arī gāja – Kristapa Pētersona dubultkoncerts tika pārcelts vienu gadu uz priekšu. Likās cerīgi, un tad atkal nekā, vēl vienu gadu uz priekšu. Darbs ar skolēniem "online" ir smags – kā var mācīt mūziku caur ekrānu? Man vismaz bija koncerti tiešsaistē, par to esmu ļoti laimīga, jo nebija tā, ka apstājās pilnīgi viss. Priecājos par iespēju muzicēt vismaz šādā veidā.

Kā ir atgriezties pie īstas publikas?

Tā ir laime – sajust un redzēt īstus cilvēkus, sagaidīt aplausus.

Ļoti bieži atsaucaties uz jūsu pirmā skolotāja – Imanta Sneibja teikto. Taču jūsu izglītība ārzemēs arī bijusi ļoti bagāta. Ko jums ir devusi iespēja mācīties ārpus Latvijas, tai skaitā – pāri okeānam?

Visas pieredzes ir bijušas absolūti nenovērtējamas. Labā nozīmē. Gribu atgādināt to, ka manas pirmās tikšanās ar šīm pasaules flautu zvaigznēm notika tad, kad tikko bija sākusies "perestroika". Ja jūs zinātu, kā mana mamma cīnījās, lai es tiktu uz vienām meistarklasēm Spānijā, jo mani gluži vienkārši negribēja laist. Tas bija nopietni, tika iets uz Kultūras ministriju un runāts ar daudziem augstu stāvošiem valdības cilvēkiem. Mamma tolaik tiešām – pilnā vārda nozīmē – cīnījās par mani kā lauvene.

Varat iedomāties, ka pirmo reizi aizbraucu pie Džeimsa Golveja uz meistarklasēm Šveicē – viņš bija mans elks, un vienīgais, ko no viņa bijām dzirdējuši, bija kāda plate, ko mans skolotājs atkal un atkal mums atskaņoja. Un tad pēkšņi – tavs ideāls stāv tavā priekšā. Šodienas jaunieši to īsti nevar iedomāties. Tagad visa pasaule ir vaļā, nerunāsim par šo kara situāciju, kas ir kaut kas absolūti briesmīgs, bet līdz tam – ja tikai tev ir līdzekļi un interese – lūdzu, uz priekšu! Brauc, mācies, studē! Mums tā nebija, tāpēc tas ir dubultvērtē. Tā bija neatsverama pieredze.

Tajā laikā bija arī mana nopietnā saskaršanās ar spēli orķestrī – tas bija Tenglvudas mūzikas festivālā. Toreiz tiešām tam nebiju īsti gatava – mani iemeta jaunu mūziķu vidū. Tās bija visīstākās ugunskristības – šausmīgi! Ar šo to tiku galā labi, ar šo to netiku, bet pieredze tā ir nenovērtējama.

Un arī katrs no šiem pedagogiem – Džeimss Golvejs, Orels Nikolē, Alēns Marions – katrs iedeva kaut ko savu. Tas, ko vienmēr saku – skolēniem vajag uzņemt maksimāli daudz informācijas. Pēc tam tā nosēdīsies, tu to apstrādāsi un sapratīsi, kas ir noderīgs, kā arī, kas ir vērtīgs, bet varbūt ne tev. Jo vairāk mums ir informācijas, jo labāk. Bet savu ceļu ir jāatrod.

Runājot par skaņu – bija tā, ka mans jau vairākkārt pieminētais skolotājs Imants Sneibis pēc kāda no konkursiem teica: "Ditiņ, interesanti... Es ilgus gadus biju skaņas meklējumos, bet tu – kā atradi savu skaņu, tā pie tās paliki!" Ir prieks, ka cilvēki pēc ierakstiem pazīst manu skaņu. Tas ir brīnišķīgi, jo tā ir mana balss. Instruments ir instruments. Tomēr katrs instruments katra mūziķa rokās skan atšķirīgi. Ar savu valodu, dvēseli. Apbrīnojami.

Nesen piedalījāties arī Liepājas Starptautiskajā zvaigžņu festivālā, taču šajā koncertā samērā negaidīti tika izmainīta programma.

Atkal iejaucās kovids. Bija paredzēts arī ilgstoši atlikts pirmatskaņojums – Artura Maskata trīskāršais koncerts flautai, klavierēm un ērģelēm ar izcilajiem Ivetu Apkalnu un Reini Zariņu. Taču burtiski divas dienas pirms koncerta, pirms vēl bijām tikuši līdz mēģinājumiem ar orķestri, saslima diriģents. Programmu daļēji nācās mainīt. Mans solo – Franka Martēna "Balāde" palika, vēl spēlēju Pētera Vaska "Ainavu ar putniem". Liels paldies arī diriģentam Normundam Šnē, kurš atbrauca, teju atlidoja uz Liepāju un glāba situāciju.

"Ainava ar putniem" šķiet kā latviešu klasika flautas repertuārā.

Nenoliedzami, tas ir mans skaņdarbs, kas bijis ar mani kopā visas karjeras laikā.

Vai nav provokatīvi vaicāt, kāda ir jūsu iekšējā sajūta par to, kur šobrīd atrodaties kā mūziķe?

Tas noteikti nav provokatīvs jautājums! Es jūtos labi tur, kur atrodos. Jā! Iespējams, pirms gadiem divdesmit teiktu citādi, bet šajā dzīves periodā...

Atskatoties uz savu interesanto flautistes karjeru, kas man bijusi un, kā redzams, ir joprojām, tiešām nevaru sūdzēties. Vienmēr vajag vēlēties vairāk, bet uzsveru to, ka man nav būtiski – vai tā ir Kārnegi zāle, vai Lielā ģilde. Man ir svarīgi, nevis kur spēlēju, bet kā spēlēju. Tas attiecas arī uz klausītāju skaitu zālē – vai tie ir tūkstoši, vai simti, vai tie ir daži desmiti. Tas nemaina manu attieksmi pret priekšnesumu. Tā ir atbildība pret sevi un pret publiku. Kādreiz viens klausītājs, kuram mans padarītais ir iekritis sirdī, ir daudz svarīgāks par tūkstošiem, kas nav novērtējuši vai sapratuši līdz galam. Man ir svarīgi tas, ka vispār varu dzīvot ar mūziku. Protams, ir arī viss cits – tā tam ir jābūt. Lai mākslinieks varētu ielikt mūzikā visas krāsas, viņam, bez šaubām, jāgūst arī cilvēciskā pieredze. Tas ir ļoti būtiski. Nevar augt mucā un tikt pa spundi barots. Agri vai vēlu kaut kas pietrūks tavā spēlē. Līdz ar to tev jābūt bagātai kā personībai, lai varētu to ielikt arī mūzikā.

Lai ieliktu to dziļumu, kas droši vien gaidāms arī piektdienas koncertā?

Jā, noteikti. Tāpēc tik ļoti priecājos par šo sadarbību ar mūziķiem – ar komponistu, otru solistu, diriģentu un lieliskajiem Latvijas Nacionālo simfonisko orķestra mūziķiem!

Raksts publicēts sadarbībā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri.