Pianiste Elīna Bērtiņa: 'Mākslai ir fantastisks, vēl nenovērtēts spēks'

Tiekamies pēc mēģinājuma – kā iesācies gatavošanās process gaidāmajam koncertam?

Šis projekts ir iestiepies pavasarī jau no ziemas perioda. Tāpēc visa šī nedēļa tiek veltīta mēģinājumiem. Nākamnedēļ jau nonāksim finiša taisnē. Šobrīd ir ļoti – ar lielo burtu – intensīvs brīdis mums visiem, jo esam iesaistīti vairākos projektos, gan vairākās darba vietās un atrast mēģinājumu laikus četriem cilvēkiem nav tik vienkārši. Protams, tas ir jāspēj un jādara – katrs panāk solīti pretī. Kaut vai astoņos no rīta vai svētdienās. Mums ir mēģinājumu dienas, neskaitām brīvdienas vai darba dienas, vienkārši strādājam, jo visiem ir viens mērķis.

Un ja vēl ir ģimene – bērni no rīta jāaizved uz skolu..

Vai arī pēcpusdienā visiem jāsāk braukt pakaļ.

Jūs esat arī pasniedzēja Mūzikas akadēmijā un kopš septembra – NMV Emīla Dārziņa Mūzikas skolā.

Jā, esmu pievienojusies pedagogu pulkam arī tur, pasniedzu specialitāti. Ja runājam atklāti, tad šāda urdoša, slēpta vēlme vairāk iesaistīties pedagoģijā pēdējā laikā arvien vairāk lika sevi manīt. Vēlme materializējās brīdī, kad man piezvanīja un šo iespēju piedāvāja. Protams, pirmais bija patiess pārsteigums, bet tad sapratu – ir pienācis laiks.

Man ir uzkrāta zināma pieredze, tajā pat laikā, "ar vienu kāju" vēl saprotu jauniešus un zinu, kam viņi iet cauri, mācoties skolā. Varu dot padomus no savas uzkrātās pieredzes. Pedagoģija mani aizrauj un patīk, daru šo darbu no tīrākās sirdsapziņa un laba prāta. Šo pēctecību uztveru kā daļu no mūziķa profesijas, kas ir pilnīgi normāla. Ir ļoti daudzi mūziķi, kas ir aizņemti ceļojumos un fiziski nevar būt saviem audzēkņiem klātesoši, lai viņus trenētu ilgstoši un regulāri. Tā ir cita veida karjera. Bet vienmēr šie mākslinieki tiek aicināti uz meistarklasēm, viņi ar lielāko prieku satiek jauno paaudzi un citus pedagogus. Šāda apmaiņa ir kolosāla. Un man ir ārkārtīgs pagodinājums atrasties Dārziņskolas pedagogu vidū. Viņus uzskatu par vieniem no labākajiem pasaulē, īpaši klavierspēlē.

Jūs esat studējusi arī Ženēvas Mūzikas augstskolā. Atskatoties uz jūsu izglītību – ko esat guvusi no daudzajiem un ievērojamajiem pedagogiem? Vai kādu varat atzīmēt kā nozīmīgāko?

Droši vien labāk varu atzīmēt esenci, ko esmu paņēmusi no katra pedagoga. Katram dzīves posmam ir bijušas savas virsotnes, kuras saproti un apzinies tikai pēc tam. Bērnam tā ir visa pasaule – pedagogs ir tas, pie kā bērns turas kā pie klints, jo viņš zina vislabāk, viņš vada. Sākums ir brīnišķīgs un svarīgs – man tā bija skolotāja Ligita Muižarāja.

Kad vēlāk mācījos Berlīnē, papildinoties "Erasmus" programmā, profesors teica, ka man ir ļoti labi pamati – stila izpratne. Uztvēru to kā komplimentu nevis sev, bet saviem skolotājiem. Šajā gadījumā tieši domāju par skolotāju Muižarāju, kura mani ievadīja dažādos mūzikas stilos, žanros, laikmetos.

Neaizmirstams gads bija pie profesores Ilzes Graubiņas, kura virsotnes sajūtu ir sniegusi citā virzienā, ļāvusi paskatīties nedaudz pāri maniem spēkiem. Varbūt pateikusi tādas lietas, kas man deva pieaugušāku un nobriedušāku izjūtu. "Profesore Graubiņa uzticas, ka varēšu to nospēlēt!" Tas uzreiz dod milzīgu atbildību, liek iztaisnoties – jūties citā pakāpē. Tieši tāpat profesors Sergejs Osokins, kurš ir veltījis tik daudz laika audzēkņu progresīvai attīstībai. Viņam ir īpašs talants identificēt un konkrēti nosaukt katra skaņdarba galvenos uzdevumus, jēgu un noskaņu tā, ka šis skaņdarbs tev priekšā atveras kā grāmata vai uzmirdz kā mākslas darbs. Profesors Osokins varbūt bijis skopāks vārdos, bet tik precīzs un atbalstošs. Arī tagad, kad vairs labu laiku nestudēju, vienmēr esmu jutusies, viņa vārdiem sakot, kā komandā. Vienmēr varu aiziet paklausīties profesora nodarbības, kas gan šī brīža situācijā izdodas retāk.

Tāpat gribu izcelt savu kamermūzikas pedagoģi – profesori Guntu Sproģi. Dažreiz spēlējot kamermūziku, ir sajūta, ka uz pleca ir kāda balss. Skatoties uz kādu noti, frāzējumu, artikulāciju, atmiņā ataust profesores padomi. Tā ir ļoti forša bagāža, kas nākusi līdzi.

Savukārt ārzemes nāk komplektā ar visu vidi. Pēkšņi esi kameransamblī ar pieciem citiem cilvēkiem no trim dažādiem kontinentiem – visi dažādās krāsās, viens uz otru skatāmies un, tā teikt, atrodamies vienā podiņā zem viena vāciņa. Ekstras, kas man ir palaimējušās – profesors Paskāls Devuajons Ženēvā. Varbūt to nodarbību nebija tik daudz, bet tajās bija daudz labu un vērtīgu lietu.

Par skolotājiem varētu runāt ilgi un dikti. Viņi to ir pelnījuši.

Esat gan aktīva pianiste, gan aktīvs pedagogs, gan mamma. Vai tas viss ir apvienojams?

Par to ļoti daudz esmu domājusi. Pie tam, varu teikt, ka maniem bērniem šodien ir dzimšanas diena. (smaida) Sešos no rīta viņus esmu sabučojusi, visu sasaiņojusi. Paralēli iet ļoti daudz dzīvju. Neticēšu nevienam, ja kāds teiks, ka viņš spēj ko apvienot. "Kā tu ar to tiec galā?" Netiekam mēs galā! Bet ko mēs varam darīt? Tikai to labāko - censties kvalitatīvi darīt savu darbu un būt ģimenē. Uzskatu, ka katrs bērns ir pelnījis lepoties ar saviem vecākiem. Ne jau vecākam jābūt kam atpazīstamam vai jāpārstāv īpaši pelnoša profesija. Bērniem jāredz, pirmkārt, degsmi, darbošanos, vēlmi, mērķus. Tādas lietas, kas parādās darot un darbojas kā piemērs.

Man interesants ir process, kad bērns aug. Nu jau varam viņus paņemt līdzi uz kādu koncertu. Pie tam mūsu bērniem mūzika ārkārtīgi patīk, bet viņi arī redz – lai to darītu, nepieciešams ieguldīt darbu. Tā mīlestība pret mūziku, pret savu ģimeni, bērniem – tas ir darbības vārds, tas ir process un nepārtraukta darbošanās. Mīlestība ir darbības vārds. Tas vienkārši ir jādara. Es cenšos dozēt pienākumus, cik vien iespējams. Protams, reizēm kaut kas sakrīt un lietas ir grūtāk sabalansēt. Ar vīru viens otru saprotam līdz kaulam un cenšamies panākt pretī. Reizēm plānojam pa minūtēm – cik laika veltīt profesijai, cik cenšamies būt līdzās.

Laimīgs vecāks ir mīlošs vecāks. Vecākiem arī sevi ir jārealizē.

Bērnam mamma ir un paliek mamma. Atceros sevi – bija vakari, kad manai mammai bija jāiet prom. Un zinu, ka viņai ir jāiet, bet man vienalga nāk raudiens. Jā, arī es esmu nogurusi, varbūt nostrādājusies, mazie ir nolikti čučēt, un man ir jāspēlē, ko sāku darīt vienpadsmitos vakarā. Mājās nav flīģelis, bet gan "Clavinova". Ja mājās nebūtu digitāls instruments, spēlēt nebūtu iespējams. Šobrīd varu apgūt materiālu un mācīties. Daru to pa naktīm – cita laika nav. Un tomēr saviem bērniem varu teikt, ka esmu laimīga.

Gandrīz pirms gada kopā ar LNSO un diriģentu Andri Pogu atskaņojāt Prokofjeva Pirmo klavierkoncertu. Arī nupat izskanējusī koncertprogramma ar Oskaru Petrauski izvēlēta 20. gadsimta mūzikas zīmē. Vai pagājušā gadsimta mūzikas atskaņošana ir apzināta izvēle vai, varētu teikt, apstākļu sakritība?

Protams, izvēle ir apzināta, bet tikai vadoties pēc iekšējas nepieciešamības. Mūzika mani vai nu uzrunā, vai neuzrunā. Arī uz mākslas darbu skatos plaši – ir darbi, kas spēj aizkustināt, bet kurus nevar nosaukt par skaistiem. Un tomēr tie ir satricinājuši vai aizkustinājuši. Domāju, ka mans uzdevums ir caur sevi to nodot tālāk publikai. Man it kā piedēvē 20. gadsimta mūziku, bet tā ir zināmā mērā sakritība, un Latvijas koncertzāles ir atvērtas šādām programmām. Mani fascinē arī senāka mūzika – romantisms, klasicisms, baroks. Domājot arī par savām turpmākajām programmām, tai skaitā, solo, pie kurām gribu atgriezties, skatos ļoti plašā mērogā. Cauri un pāri dažādiem gadsimtiem. Nav tā, ka 20. gadsimta skaņdarbi aizstāj cita laikmeta skaņdarbus. Vienkārši ir tik daudz fantastiskas mūzikas, kas ir jāspēlē. Mūzika, kas ir pelnījusi, ka tā skan.

Man ārkārtīgi patīk visiem izpildītājmāksliniekiem uzdot šķietami naivu jautājumu – kas ir jūsu izcilā koncertprogramma? Ja drīkst izteikties, kāda mūzika jums "garšo"?

Par garšo – tā ir pilnīga taisnība. Kad noliek priekšā ēdienu, baudi, kas ir pasniegts un vienalga, kā pavāram gājis un kādā tehnikā viņš to ir pagatavojis. Katrā dzīves posmā man ir bijušas savas virsotnes, kurām pieskarties, kuras esmu vēlējusies sasniegt sev jeb nospēlēt. Baleta un vokālās mūzikas pārstāvjiem tās ir sapņu lomas. Pianistu repertuārs ir tik – atvainojos par izteicienu – š a u s m ī g i plašs! Principā viss, jo nevienam nav slinkums pārlikt simfonijas un operas, un baletus klavierēm. Arī 28. aprīļa koncerta repertuārā ir Albana Berga pārlikums šādam sastāvam, un to ir veicis pats komponists.

Ļoti daudzi komponisti savus darbus raksta vairākiem dažādiem sastāviem. Tāds ir arī iekļautais Demengas opuss. Manuprāt, tas ir ļoti apsveicami. Tāpat spēlēju slavenās skolotājas Nadjas Bulanžē māsas Lilī, kas ļoti ātri aizgāja mūžībā, skaņdarbus. Viņas darbi ir maz saglabājušies, rakstīti vijolei, bet mēs spēlējām čellam ar klavierēm – lai šī mūzika skanētu.

Atgriežoties pie jautājuma – tā noteikti ir laikmetu satikšanās, noteikti ne tikai viena laikmeta esence. Vienmēr uz programmām skatos – pēc garšām, kā jau minējāt, gan pēc siltā un vēsā toņu gammas kontrasta. Katrai programmai ir kāds centrālais skaņdarbs, kas ir kā ceļvedis, kas parāda - kas varētu būt pirms tam un pēc tam. Mana izcilā koncertprogramma ir izcili sastādīta. Labi sastādīta programma ir ļoti liela daļa veiksmes – kā publika to spēj uztvert un paņemt līdzi kā veselu piedzīvojumu.

Ko klausītāji varētu paņemt līdzi no 28. aprīlī gaidāmā koncerta? Jūs sakāt – kontrasti.

Tāpēc arī šis nosaukums. Nebija tā, ka maldījos un ilgi domāju, kā to visu salikt "zem viena jumta".

Nosaukumā pieminētais četrinieks – aicinātu klausītājus nekoncentrēties uz mūziķu skaitu uz skatuves, jo šis koncerts ir vairāk par mūziku. Par skaņdarbiem. Četri mēs uz skatuves nebūsim nevienā skaņdarbā. Šī 20. gadsimta aina, kadrējums – kurš ko tajā redz, kurā laikmeta posmā, desmitgadē katrs komponists atrodas, ko uzskata par nepieciešamu savā daiļradē pateikt. Kādam tie ir jauni ceļi. Bet, piemēram, Nino Rota savu Trio ir uzrakstījis septiņdesmitajos gados, kad mūzikā jau ir bijis tik daudz visa kā. Taču viņš raksta tā, kā pats vēlas! Tur ir humors, vieglums, nedaudz nostalģijas. Zinot, kas ir simts gadus iepriekš sarakstīts, liekas: "Kā? Septiņdesmitajos gados jākomponē pavisam traki!" Bet tā vis nenotiek. Un termins "kadrs", kas nācis no kino valodas, varbūt asociējas ar Nino Rotu.

Tajā pat laikā, Berga Adagio izmantotājā kompozīcijas tehnikā visas tēmas caurvijas, viens instruments tās pārņem no otra. Tad šī mūzika pilnīgi apstājas stopkadrā un sāk iet atpakaļ. Visas tēmas iet atpakaļgaitā. Protams, mūzikā jutīsim, ka mūs nes uz priekšu, bet šī kompozīcijas tehnika ir fascinējoša ar to, kā tas tiek panākts. Ar stopkadriem un atpakaļgaitām. Rodas asociācija ar kino. Šajā mūzikā tas viss ir sajūtams. Spēle, kā redzam 20. gadsimtu un tā estētiku.

Britens mani ir fascinējis ar to, cik ļoti viņš ir sekojis savai estētikai, savai mūzikai. Britena mūziku mēs gana labi zinām, bet pārāk bieži to neatskaņo. Viņš ir rakstījis kamermūzikas darbus ļoti savādiem sastāviem. Dzīvojot ciemā – kādi mūziķi tur bija, tādiem viņš arī rakstīja. Britenam nav tradicionālu trio vai kvartetu. Čella sonātē viņš ļoti iespaidojās no Šostakoviča, tur pat ir izmantota DSCH tēma (muzikāla kriptogramma, kas secībā veido Dmitrija Šostakoviča iniciāļus vācu valodas transliterācijā – aut. piez.). Arī izcilais Rostropovičs iedvesmoja komponistu, lai šis skaņdarbs taptu. Britena skatījums uz mūziku ir ļoti, ļoti interesants.

Kāda ir jūsu sadarbība ar pārējiem koncertā iesaistītajiem mūziķiem – vijolnieku Georgu Sarkisjanu, čellisti Ievu Upatnieci un klarnetistu Mārtiņu Circeni?

Vienmēr esmu ļoti priecīga satikties ar Mārtiņu un Ieviņu, esam draugi un kolēģi. Šī ir pirmā programma, kurā man ir iespējams sadarboties ar brīnišķīgo vijolnieku Georgu Sarkisjanu. Izskatās, ka mums iet tīri labi! (smaida) Koncerts ir cita laika telpa, kurā atradīsimies, tā ir pilnīgi cita komunikācija. Bet mēģinājumi – mēģinājumos ir viegli, mums nevienam nekas nav jāpamato, jāpaskaidro. Mēs sajūtam, dzirdam un mainām nianses bez vārdiem, ja tas nepieciešams.

Diriģents Normunds Šnē par jums ir teicis, ka esat "drosmes pilna pianiste". Par kādu pianisti jūs pati sevi dēvētu?

Kā lai paskaidro.. (pārdomas) Es bez tā vienkārši nevaru dzīvot. Nepārprotiet – es varu dzīvot bez skatuves. Manā profesijā varbūt nav populāri tā teikt. Varu dzīvot bez atzinības vai skatuves, bet šis ceļojums mūzikā – tas man ir iedots. Mani tas aizrauj. Varētu teikt, esmu aizrautīga. "Patīk" būtu vārds, kas neizteiktu neko, "mīlēt" arī nebūs īsti precīzi. Gluži vienkārši bez tā nevaru, par ko pārliecinājos pandēmijas laikā un dažādos citos periodos, kad neesmu varējusi spēlēt pat gadu.

Vai jums patiesi ir bijis kāds izteikti ilgs laika posms, kuru pavadījāt bez spēlēšanas?

Jā. Kad mazie ienāca mūsu dzīvē, profesija kā tāda atdalījās no manis ļoti, ļoti tālu. Bet ne mūzika. Tīri fiziski – nav laika piesēsties pie klavierēm. Protams, pēc tam ir šis ārkārtīgi grūtais periods – atsākt. Tas ir kā sportistam – tie ir muskuļi, saites un veiklība, kas jādabū atpakaļ formā. Tam jābūt rutīnas treniņam. Tāpat par mentālo noturību runājot – vai vispār uz skatuves vari to vēl izdarīt? Tas ir briesmīgs slogs, jo tā ir milzīga cīņa pašam ar sevi. Labi – tev gribas. Bet vai tu to vari? Atgriežoties pie Prokofjeva – kad mani uzaicināja spēlēt, un tās bija dažas nedēļas pirms koncerta, pirmais, ko izdarīju – aizgāju skriet krosu. Lai varu sevi tam vispār sagatavot. Mūziķis ļoti bieži aizmirst sevi fiziski sagatavot – lai varētu valdīt savus nervus uz skatuves. Tāpat kā F1 vai rallija pilotiem, arī mūziķiem ir jābūt ļoti fiziski sagatavotiem, lai viņi spētu sevi mentāli noturēt.

Lielas pauzes nereti ir izšķirošas.

Tu briesti un nonāc līdz zināmam punktam, kad vairs nevari citādāk. Tad tu sāc. Vai nesāc. Vai saproti, ka nevari un viss. Noteikti būšu tas mūziķis, kas nespers savu kāju uz skatuves, ja nevarēs. Zinu, ka varu realizēties mūzikā arī citos veidos. Tai nav obligāti jābūt skatuvei. Bet tur ir tā suģestija un maģija, pat narkotika – ne jau tie aplausi, tie ziedi vai recenzija, bet laiks, ko pavadi. Process, kā viss veidojas. Tas ir cits kosmoss – tas, kas aizrauj.

Pandēmijas laikā skatuve uz laiku bija mūziķiem slēgta, bet, cik noprotu, spēlēt jūs turpinājāt.

Bija laiks, kad iekrājušies citi darbi. Tā kā bija skaidrs, ka tuvākajā pusgadā konkrēta datuma nebūs, protams, bija diezgan lielas pauzes. Kad šo kļūdu esi pieļāvis, tad saproti, ka esi nodarījis sev pāri. Jo vienā brīdī tomēr būs tas datums. Ko tad iesāksi? Tu nevari dažās nedēļās sagatavoties. Arī man tā bija – toreiz ļoti saspēlēju rokas. Tā ir diezgan liela problēma – milzīgā aizrautība, ka atkal vari spēlēt, bet saproti, ka nedrīksti. Vajag maziem solīšiem. Mūziku tu pazīsti, zini, kādā tempā tā ir, bet nedrīksti uzreiz tā spēlēt.

Pirms Covid-19 pandēmijas nebija ikdienišķas situācijas, ka koncerts tiek pārcelts. Kāda ir sajūta mirkļos, kad pēkšņi pasaka – viss – koncerts nenotiks?

Agrāk bija do or die! (Dari, vai mirsti! - no angļu val.) Jūsu jau pieminētais koncerts ar Oskaru Latvijas Radio 1. studijā tika atcelts tās pašas dienas rītā. Tajā mirklī jūties tā, it kā tev izsit pamatu zem kājām un tu krīti. Pēc tam galvā visu sakārto. Esam abi mācījušies paļāvību – viss notiks tā, kā tam ir jābūt. Esmu sapratusi, ka mākslai ir fantastisks, vēl nenovērtēts spēks pašai izvēlēties, kad tā sevi parādīs. Mēs nevaram to izlemt mākslas vietā. Tas ir organisms, kas pastāv pats par sevi. Tas atnāk pie mums, izpildītājiem, un zinās labāk, kad to nospēlēt. Goda vārds, tā ir pilnīgi cita realitāte. Skaņdarbi zina labāk, kad tiem jāskan. Arī par Berga un Britena darbiem runājot, ko spēlēsim 28. aprīlī – šīs dienas kontekstā vai kādā saulainā augustā – tas būs pilnīgi kaut kas cits, ko cilvēks no šī mākslas darba paņems līdzi. Gribu aicināt klausītājus saprast – mūzika ne vienmēr ir izklaide, pēc kuras jūs aiziesiet mājās ar kaut ko rozā, brīnišķīgu un pūkainu. Aicinu novērtēt, vai darbs spēj aizkustināt. Un būt aizkustinātam nenozīmē, ka tev tas patīk. Varbūt nepatīk, bet tevī kaut kas ir noticis. Ir tik daudz mūzikas, kuru izdzirdot, liekas: "Kā tas var patikt?" Bet tai apakšā ir kaut kas daudz vairāk.

Intervija publicēta sadarbībā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri.