Viens no labi zināmajiem rokenrola moto skan "dzīvo ātri, mirsti jauns". Lai arī netrūkst rokzvaigžņu ar traģiski īsu mūžu, teiksim, Džimijs Hendrikss, Dženisa Džoplina, Džims Morisons un daudzi citi, pastāv arī spilgti izņēmumi. Grupa "The Rolling Stones", kas šogad atzīmē apaļus 60 pastāvēšanas gadus, šķiet, ir dzīvojusi "ātrāk" un patērējusi vairāk aizliegto vielu par visiem iepriekš minētajiem nelaiķiem – saviem laikabiedriem – kopā ņemtiem. Tomēr roka veterāni turpina priecēt miljoniem fanu un nupat devušies jubilejas turnejā pa Rietumeiropu. Kāds ir "Rolling Stones" izdzīvošanas noslēpums un – galu galā –, vai tā joprojām ir "dižākā rokgrupa pasaulē", kā viņus lepni dēvēja ziedu laikos?
Izteiciens "ziedu laiki" attiecībā uz "Rolling Stones" ir mānīgs – jo viņi laiku pa laikam spējuši atdzimt gluži kā fēnikss no pelniem un atkal pārsteigt pasauli. Grupa uz izjukšanas robežas ir bijusi vairākkārt, vistuvāk tam, šķiet, nonāca 80. gados, kad izcēlās konflikts starp Kītu Ričardsu un Miku Džegeru, tomēr arī tas tika pārvarēts. Tāpat kā grupas ilggadējā bundzinieka Čārlija Vatsa aiziešana mūžībā pagājušā gada rudenī.
Tiesa, Vatss nav pirmais grupas dalībnieks, kas pametis šo grēcīgo pasauli. Jau tālajā 1969. gadā savā piemājas peldbaseinā noslēpumainos apstākļos (laiku pa laikam uzplaukst fanu teorijas par slepkavību) noslīka sākotnējais "Rolling Stones" līderis Braiens Džounss – mēnesi pēc padzīšanas no grupas narkotiku radīto problēmu dēļ. Šodien atlicis tikai Ričardsa un Džegera tandēms, kas kopš pirmsākumiem bijis arī grupas radošais kodols un dziesmu autori.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
