Spēle pēc saviem noteikumiem. Shipsea albuma 'Apgaismo mani' apskats

Jau ar pirmajām albumu ievadošās tituldziesmas taktīm ir skaidrs, ka šī nebūs popmūzika parastā. Shipsea uzbur gana nepieradinātu skaņu ainavu, kuru radīt palīdz viņa domubiedri – Miķelis Putniņš, Matīss Čudars, Kārlis Josts, Rūdolfs Dankfelds. Ir vēl "Sinfonietta Rīga" dāmu stīgu kvartets, kam aranžējumus darinājis Andris Sējāns. Pie skaņu inženiera pults piesēdis Arnis Račinskis. Par balss ierakstu parūpējies Gustavs Ērenpreiss. Beigu beigās par producēšanu, miksēšanu un māsterēšanu, kā gandrīz vienmēr neparastos jaunajos latviešu albumos, parūpējies Gatis Zaķis.

Ja kaut kāda pārpratuma pēc šie vārdi neko neizsaka, tad īsais paskaidrojums būtu – draugi ar jau gana pamatīgu pieredzi mūzikā, tostarp līdzdarbošanos grupās "Cosmos", "Instrumenti", Imanta Kalniņa dziesmu projektos un tādā garā. Shipsea māk ap sevi pulcēt lērumu lielisku mūziķu un studijas profesionāļu, kuri visi kopā radījuši tādu kā mūsdienu ImKas skanējumu, ko kaut kad nākotnē atkal atdarināt kādai nākamajai mūziķu paaudzei.

Laba doma ir arī dāmu pieaicināšana pie vokālajiem mikrofoniem. Shipsea balss ļoti labi saskan ar Kristīnes Pāžes vokālu, pārsteigums ir latgaliešu repa princeses Ūgas pieaicināšana, taču no kopējā konteksta nelec ārā arī šī "Dunka". Tā sauc Marta Pujāta dzejoli, ko Jānis ar Daigu Barkāni kopā apspēlējuši.

Vēl ir sadziedāšanās arī ar Aminatu, taču šoreiz Pujāta "Tavi viļņi" kaut kā pārplūst pāri malām, iezīmējot vienu, bet brīžiem palielu Shipsea mīnusu – nespēju laikā apstāties ar pārāk lielu eksaltāciju un aizraušanos ar gaismu nesošo emociju pludināšanu. Albums noturas tādā savdabīgā latviešu indie stilistikā, kas nav tik agresīva kā zem "Instrumentu" zīmola, taču šā vai tā izklausās gana nepieradināta, bet tad tuvojas noslēgums, un tajā sazin kādēļ notiek mešanās "Eirovīzijas" dziesmu konkursa pārspīlēto balāžpiedziedājumu virzienā. Ja tas iecerēts kā "grand finale", tad kā tāds tomēr "nenolasās". Patiesībā albums gan noslēdzas ar mazliet "zemeslodisko" "Tu esi vainīga, ka es esmu laimīgs", taču albuma sākotnējās neparastuma jaudas pietrūkst arī šai dziesmai. Var jau būt, ka tas ir kā zelta vidusceļš, pa kuru ripināties tuvāk pie dažādausu un dažādgaumju klausītāja.

Kopumā šis ir interesants veikums, un atliek cerēt, ka līdz nākamajam solo darbam nebūs atkal jāgaida septiņi gadi. Shipsea neparastā popmūzika vismaz izklausās domāta pieaugušākiem cilvēkiem nekā lielākā daļa šobrīd producētās lielo bērnu popmūzikas. Liela nozīmē ir arī tekstiem, ar kuriem daļēji ticis galā Jānis pats, bet nekautrējoties izmantot arī Marta Pujāta nenoliedzamo talantu. Teksti kopā ar mūziku rada Shipsea raksturīgo liegi plūstošo, gaiši skumjo, brīžiem panaivo, bet pārsteidzoši daudzslāņaino skanisko noskaņu.

Interesanti, ka netraucē pat nemitīgā stīgu kvarteta klātbūtne gandrīz katrā dziesmā. Un visam centrā ir pats Shipsea, kurš spēj reizē būt dziesmu galvenajā un tādā kā pelēkā kardināla lomā, iedrošinot arī pārējos iesaistītos nebūt tikai fona nodrošinātājiem. Šīs ir popdziesmas, kas pieprasa vairākkārtēju noklausīšanos, lai ar tām vispār iepazītos. Kas sāks pielipt un kas pazudīs, rādīs laiks, taču ir skaidrs, ka Shipsea ar draugiem jau radījis jaunu 21. gadsimta sākuma latvisko popmūzikas kodu, kas paliks vēsturē uz mūžīgiem laikiem.

Spēcīgākais hits albumā varētu būt ar Kristīni Pāži kopā iedziedātais "Dienesta romāns" – liegs sintpopa ievirzes "vasarnieks" ar pūkainu melodiju un ziedošu liriku, kā arī vislabāko stīgu aranžējumu darbā "Apgaismo mani", kas rada pavisam rotaļīgu sajūtu. Shipsea labākajās izpausmēs. Šajā gadījumā ar Andra Sējāna spēcīgā pleca atbalstu.

Labs konkurents "Dienesta romānam" gan ir arī "Pie upes" – tāds kā Shipsea "Kalniem pāri", tikai bez "tik" lielas pompozitātes. Taču piekabē ieliktu kori šeit var iedomāties itin viegli.

Šādu popmuzicēšanu sauc par masu klausītāja gaumes veidošanu un virzīšanu. Nav teikts, ka tas ir vislabākais, ko ar to varētu iesākt, taču noteikti nav peļami, turklāt pavisam noteikti tas ir oriģināli. Gaidīsim turpinājumu.