Kārlis Arājs: Ja pakrīt, tad piecel jeb quo vadis, Latvijas festivālu publika?

Aizvadītajā nedēļas nogalē biju festivālā "Positivus", kas pats par sevi bija ļoti jauks pasākums, taču mošpiti gan tādi nebija. Vairākkārt piedzīvoju situācijas, kad pakritušus cilvēkus neviens, izņemot mani, negrib pacelt, kad visi gāžas virsū viens otram bez jebkādas sajēgas, kad neviens neskatās zem kājām un ir gatavi samīdīti ikkatru, kam nepalaimējies pasprukt malā. Vai šādi jābūt? Vai arī mēs gaidām savu "Astroworld"?

Tiem, kas nezina – mošpiti nāk no 80. gadu pankroka scēnas, kad attīstījās tā dēvētā "slam dancing" jeb lēkāšana apkārt, triecoties vienam otrā. Laika gaitā tas izauga līdz dažādiem mošpitu paveidiem – "circle pit", "wall of death" un tamlīdzīgi, taču princips vienmēr palika, ka tā ir emociju izlāde drošā vietā. Protams, ir atsevišķi izņēmumi, jo cilvēki nav vienādi, piemēram, "metalcore" koncertos mošpiti būs krietni bīstamāki nekā pankroka šovos, jo tur cilvēki pieiet šai lietai agresīvāk, bet joprojām pūlis pats sevi kontrolē un nevienam netiek ļauts apzināti kādam darīt pāri.

Diemžēl šķiet, ka līdz popmūzikai šis vēstījums nav atnācis, jo "Positivus" redzētie mošpiti man radīja sajūtu, ka cilvēku drošība ir pēdējā vietā. Izcils piemērs tam bija Rolanda Če koncerts, kura laikā kādai meitenei palika slikti (godīgi sakot, nezinu, kas notika, iespējams viņa tika nedaudz saspiesta) un viens (!), tikai viens čalis skrēja pie skatuves, lai palūgtu izsaukt mediķus. Viņam tas izdevās pēc pāris minūtēm, bet apsargs sākotnēji nereaģēja pat tad, kad es, vicinot preses karti, centos pieklājīgi viņam to palūgt. Savukārt mākslinieks, iespējams, izsauca palīdzību, bet tad kādu minūti piedūrās par to, ka vajag ātro palīdzību. Tas ir klajā pretstatā, piemēram, Frenka Kārtera koncertiem, kur nepārtraukti tiek aicināts ievērot drošību un koncerti tiek apturēti, ja kādam paliek slikti. Viņa koncertos pat ir atsevišķs mošpits tikai sievietēm, lai viņas justos absolūti drošas, ka netiks apgrābstītas, jo nu – cilvēki ir cūkas (atvainojos cūkām).

Tālāk, klausoties par notikumiem A$ap Rocky koncertā, man vispār ceļas mati stāvus, jo šķiet, ka bijām ne pārāk tālu no tā, lai piedzīvotu paši savu 2000. gada Roskildi. Salauzta priekšējā barjera, visi saspiesti, un mākslinieks, kurš, par laimi, spēja pūli nokontrolēt. Es nesaprotu, kur pazudusi koncertu kultūra? Vai tiešām tie divi kovida gadi tik ļoti to izčakarējuši? Es, protams, apzinos, ka izklausos pēc kārtīga vecūkšņa, bet šo rakstu kā cilvēks, kas ir bijis neskaitāmos mošos, pārsitis tajos seju, kritis, ticis pacelts un cēlis citus. Un es joprojām piedalos mošpitos, tas nav stāsts par vecumu, tas ir par kultūru.

Piebilde par pasākuma organizāciju – organizatoriem vajadzēja sadalīt pūli ar barjerām vismaz divās daļās, tas pie lielās skatuves būtu atrisinājis lielu daļu manis nosaukto problēmu. Par mazajām gan nemāku neko rekomendēt.

Šis viss notiek laikā, kad pasaules lielākās zvaigznes regulāri aptur koncertus, lai nenotiktu traģēdijas. Adele to dara, Megana to darīja pie mums, "Foo Fighters" to ir darījuši vienmēr, bet mēs tikmēr turpinām skriet ar galvu sienā. Jā, mošpiti ir forši. Tie ir izcili emociju izlādei, taču vajag būt drošiem. Neaizmirsīsim, ka Trevisa Skota organizētajā "Astroworld" festivālā bojā gāja astoņi cilvēki.

Ja kāds pakrīt, tad tu viņu piecel. Ja visi sāk nekontrolēti gāzties uz vienu vai otru pusi, tad centies noturēties kājās un parūpējies, lai nesamītu nevienu. Sūdi var gadīties, bet nevajag būt ambālim.

Ceru, ka citos festivālos visi būs drošāki un iztiksim bez traģēdijām, bet šis "Positivus" aspekts mani nedaudz sarūgtināja. Ļoti ceru, ka tā bija tikai vienreizēja tvaika nolaišana, citādi nākotnē varam sagaidīt ziņu par traģēdiju arī kādā pašmāju koncertā.