Latviešu grupa "Zig Zag" no Rīgas ir kā patstāvīgs organisms, kas dzīvo savu dzīvi neatkarīgi no tā, kas notiek apkārt. Kaut baudījusi par tagadējo daudz aktīvāku koncertdarbību pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu otrajā un deviņdesmito pirmajā pusē, tā arī vēlāk nav pārtraukusi regulārus mēģinājumus, ja ir gaiss, ūdens un viss pārējais tam nepieciešamais.
Sendienās viņus neapturēja ne VDK 1986. gada aizliegums uzstāties, kura dēļ nācās mainīt nosaukumu no "Ārprāc" uz "Zig Zag", ne tolaik studijas kvalitātē ierakstīto pirmo divu albumu "Es neesmu nervozs, bet manas problēmas ir normālas" (1987) un "Zig Zag" (1988) "marinēšana" veselu ceturtdaļgadsimtu ("Naba Music/Melo Records" tos izdeva tikai 2013. gadā), ne sākotnējā līdervokālista Gvido Vasiļjeva (Lingas) aiziešana no grupas 1988. gadā, lai izveidotu citu apvienību "Linga", ne arī aptur visai šķidri apmeklētie koncerti pēdējās desmitgadēs.
Grupa ieguva savu unikālo postpankroka un jaunā viļņa iedvesmoto skanējumu jau sākotnēji, lielā mērā pateicoties klasiski izglītotā taustiņinstrumentu virtuoza Arņa Zundes spēlētajam no PSRS armijas detaļām uzbūvētajam analogajam sintezatoram, un vienīgā no pirmsākumiem līdz mūsdienām nemainīgā dalībnieka – sev tuvo žanru stilistikā organiskā bundzinieka un daudzu dziesmu tekstu autora Ulda Timoško – entuziasmam noturēt grupu kopā brīžos, kad mazāk ar mūziku apsēstiem cilvēkiem noteikti varētu rasties jautājums un reizē šaubas: vai tas ir vajadzīgs tikai pašiem vai vēl kādam? Kaut "Zig Zag" saņēma galveno balvu savulaik nozīmīgā festivāla "Liepājas dzintars" grupu konkursā 2000. gadā (tolaik vēl ar ceturto dalībnieku Jāni Brunovski no "Nejautā"), nākamais albums pēc izcilā "Citrons zog" (1996) bija jāgaida sešpadsmit gadus.
"Gadu laiki" (2012) ietvēra arī vecāku dziesmu jaunieskaņojumus, pa kādam jau klasiskajam hitam brieduma diktētās piegludinātākās versijās bija arī nākamajā – "Ēzelītis Iā" (2016), bet visas divpadsmit jaunākā albuma "Vēstules sniegavīram kosmosā" dziesmas publicētas pirmoreiz, un to autori ir grupas tagadējie trīs dalībnieki – mūžīgais Timoško, ne ar vienu citu nesajaucamā labdabīgā vokāla īpašnieks Juris Lasinskis, kura ģitārpartijas vēl vairāk nekā balss allaž liek atcerēties "The Cure" līderi Robertu Smitu, un Jānis Māriņš (agrāk arī grupas "HMP?" dalībnieks), kurš spēlē basģitāru un sintezatorus.
Nosaukumā pieminētais kosmoss gan nenozīmē, ka albums ir par kaut kādiem mistiskiem pasta baložu vai e-pastu ceļojumiem pie sniegavīriem kosmosā. Pirmkārt, tas ir godīgs stāsts par viņiem pašiem – vīriem ap piecdesmit, kuri nav pametuši savu mīļāko vaļasprieku – dziesmu sacerēšanu un muzicēšanu.
Cilvēkiem sasniedzot kaut kādu vecuma robežu, mēdz runāt par pusmūža krīzi, un daudzos gadījumos tā patiešām ir krīze, kas vairāk izpaužas tieši centienos izklausīties joprojām jauneklīgiem un aktuāliem (kā "Prāta vētra"), lai par katru cenu noturētu popularitāti un patiktu visiem, bet parasti tas ar katru gadu kļūst mākslīgāk un nebaudāmāk. "Zig Zag" šodien izklausās patiesāki nekā jebkad, radot dziesmas tieši par to, kādi tagad ir – dabiski noguruši no savulaik ar pilnu krūti baudītā rokenrola, bet gandarīti, ka šajās vētrās izdzīvojuši (Gvido Lingas un basģitārista Edmunda Tropa vairs nav), pilni gaišu atmiņu arī par bērnību, vērojot savu atvašu augšanu.
"Laiks, kad biju es tik mazs. Mazs kā tu. / Tur noputējis albums plauktā guļ, / Kur es tik mazs kā tu..." – skanot minimālistiskam klavieru ievadam, kas atgādina bērnu muzikālās nodarbības, dzied Juris, kurš pats savulaik strādājis bērnudārzos par muzikālo audzinātāju, un grūti iedomāties viņam piemērotāku profesiju. Šo dziesmiņu ("Tik mazs kā tu") vajadzētu atskaņot maziem bērniem, un viņiem noteikti patiktu, tāpat kā tagad jau pieaugušais daudzpusīgais mūziķis un komponists Jānis Ruņģis ("Jāņa Ruņģa Klātbūtne", "Spāre", "Amorālā psihoze" u. c.) ar aizkustinājumu atceras Juri mūzikas skolotāja statusā bērnudārzā Čiekurkalnā. Toreiz viņš esot teicis saviem vecākiem (tēvs ir operdziedātājs Guntars Ruņģis), ka gribētu dziedāt kā Jurītis, kad izaugs liels.
"Tu mani nemeklē / Pa-pa-pa-pagultē – manis tur nav / Ne-ne-ne-nemeklē pa-pa-pa-patrepē – tur arī nav" – šajos vārdos no dziesmas "Šeit nav signāla" var nolasīt gan atmiņas par aizgājušo bērnību, gan ironiju par rimstošo rokenrola trakumu, kad pieauguši cilvēki uzvedas kā bērni, mostoties pagaldēs un patrepēs. "Pilsētas bērni" ir lielisks dejojama roka hits, kas koncertos varētu kļūt par kulmināciju.
Albums sakārtots patiesi baudāmā veselumā, kas nav mazsvarīgi, liekot to klausīties atkal un atkal, lai vēlreiz pārliecinātos, ka "Vēstules sniegavīram kosmosā" izdevušās tik negaidīti labas – hita potenciāla netrūkst nevienai dziesmai, lai tās kļūtu teju vai līdzi dziedamas normālu skumju vai jautrības brīžos. Ļoti harmonisks un nomierinošs, skaists un cienījams, bet tas ir neizbēgamas novecošanas albums. Tiesa, bez mazākajām izmisuma pazīmēm.
Tās pakāpeniski, ar gadiem izzūd arī viņu tuvāko globāla mēroga līdzinieku "The Cure" mūzikā, paliekot zem krietnas sev konkrētā mirklī aktuālu sajūtu krāsas triepienu kārtas. Sadzīvot ar sevi tādu, kāds konkrētajā mirklī esi, ir vieglāk, nekā izlikties par to, kāds biji agrāk, un tāpēc šādā veidā tapuši mākslas darbi atrod dzirdīgas ausis, bet paslīd garām ātriem patērētājiem, kuri tik un tā jau rīt būs aizmirsuši, ko lietojuši šodien.
Ja iepriekšējā albuma "Ēzelītis Iā" dinamiskākā dziesma "Laimes sindroms" vēl bija ironisks stāsts par neprātīgu skriešanu pēc laimes, kuras beigās var izrādīties pārāk daudz, tad šī ieraksta noslēgumā "Esmu laimīgs" tā ir atnākusi dabiskā ceļā. "Varu smaidīt, ja sāp, / Piekrāpt kādu, ja māk, / Varu ūdenī brist, / Visu priekšā ceļos krist. / Un smaids man tāds – / Varu visus tajā noslīcināt..." Un tas nepavisam neizklausās banāli, kaut popmūzikā esam pieradināti, ka parasti tas tā ir.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
