No saknēm uz galotnēm. Piezīmes par piedzīvojumiem Viljandi folkfestivālā

Ārpus dažādo kultūru ietvara šoreiz visiem zināmu iemeslu dēļ gan palika austrumkaimiņa etniskais mantojums un tā attīstība mūsdienās. Viljandi folkfestivāla organizētāji allaž uzsvēruši, ka ir ārpus politikas, bet visam, protams, ir savas loģiskās robežas.

Taču citādi pēcpandēmijas Viljandi multikulturālisms izplauka visā krāšņumā – uz deviņām festivāla skatuvēm laikā no 28. līdz 31. jūlijam uzstājās 58 mākslinieki no kopumā 19 valstīm. To vidū bija arī Latvija, kuru šoreiz pārstāvēja grupa "Raxtu Raxti", piedāvājot diezgan dažādu programmu, kurā netrūka nedz mūsu tautiskās jautrības, nedz muzikāli izvērstu līgotņu. Tika nospēlētas arī vairākas jaunas dziesmas no gada nogalē gaidāmā grupas albuma.

Mūsējiem bija iekritusi reizē godpilnā un nepateicīgā loze pirmajiem iekustināt festivāla lielo skatuvi. Koncerts iesākās arī diezgan intensīvā lietū, un vairākus tūkstošus klausītāju uzņemt spējīgā pļava izskatījās diezgan patukši, taču ar katru Viljandi pilskalnu pieskandinājušo dziesmu skatītāju saradās arvien vairāk, pārstāja līt un koncerta noslēgums tika pavadīts jau itin jestrā, saules apspīdētā atmosfērā.

Festivāla galvenie mākslinieki Viljandi četru dienu laikā mēdz uzstāties divreiz. Arī "Raxtu Raxti" uz folkfestivāla skatuves kāpa otrreiz – dienu vēlāk, jau kā pilsdrupu skatuves piektdienas programmu noslēdzošie mākslinieki. Apskaņojuma problēmas un dzestrais vakars gan nelīdzēja pārpildīt pilsdrupu estrādi, taču interesentu netrūka. Tiesa, izskatījās, ka lielākā daļa sanākušo gaidīja vairāk sasildīties ļaujošu lēkājamo folkballīti, taču "Raxtu Raxti" pieturējās pie tās pašas programmas.

Dziedātājas, vijolnieces, koklētājas Kristīnes Kārkles-Kalniņas, dziedātāja, austrumnieciskā harmonija spēlētāja, taustiņinstrumentālista, stabulētāja, obojista Marta Kristiāna Kalniņa, dziedātāja, akordeonista, dūdinieka, stabulētāja Edgara Kārkļa, basista Armanda Treiliha un sitamo instrumentu pārzinātāja Arta Oruba uzstāšanās īpaši neparasti izklausās tad, kad viņiem pievienojas arī ģitāriste, mandolīniste un arī vargāna spēlētāja Ilze Grunte. Tieši viņas muzikālie, it kā neuzbāzīgie akcenti paver plašākus apvāršņus mūsdienīgajām latviešu tautasdziesmu apdarēm, piešķirot tiem sulīgākus, dziļākus toņus un nokrāsas. It īpaši, kad lietā un vietā tiek likta elektriskā ģitāra.

Visdažādāko nokrāsu Viljandi folkfestivālā netrūkst. Tas ir kā muzikāls ceļojums apkārt pasaulei, jo piedāvā teleportēties no Āfrikas uz Āziju, no Āzijas uz Eiropu, no Eiropas uz Amerikas kontinenta pusi. Viena no galvenajām festivāla māksliniecēm bija Jamaikas jaunā regeja zvaigzne Hempress Sativa, kura kopā ar grupu tajā pašā dienā tik tiešām bija ieradusies no Kingstonas, lai uzsāktu savu Eiropas turneju. Sagurums un turnejas pirmais koncerts lika sevi manīt un dažus skaņdarbus jamaikieši pārtrauca, lai atkal sāktu no sākuma, taču galvenās dāmas Nofretetes cienīgais izskats un attieksme nostrādāja – bez lielas liekuļošanas, bet dalot pa labi un pa kreisi "respect, ya mon" frāzes, viņa panāca īstenu piektdienas vakara regeja ballīti pie festivāla galvenās skatuves. Visticamāk Hempress Sativa viss vēl priekšā. Pagaidām viņas mūzika izklausās pēc diezgan tipiska dub/reggae ar visām iespējamām klišejām, taču runā, ka viņa tik tiešām kļūs par Jamaikas regeja karalieni.

Iespēja uzaicināt vairāk dažādus jaunos talantus organizētājiem radās atceļot pašmokošo ideju par biļešu tirdzniecību arī uz katru atsevišķu festivāla koncertu. Kā sarunā minēja festivāla programmas direktors Tarmo Norma, pirms tam bija jādomā par katra koncerta pārdošanu, tagad bija brīvākas rokas padomāt par dažiem galvenajiem hedlaineriem un dot iespēju arī mazāk zināmām, jaunām grupām. Arī festivāla šā gada tēma bija "Saknes un koku galotnes", pasvītrojot etniskās kultūras mantojamību un attīstību mūsdienās. Arī festivāla direktors Ando Kivibergs uzsvēra, ka šajā festivālā bija izteikti jūtama tieši spēcīgā un enerģiskā jaunās paaudzes ietekme.

Īpaši labi jaunās vēsmas 29. Viljandi folkfestivāla laidienā bija izjūtamas sestdienas vakarā pilsdrupu skatuvē. Tur uzstājās jau šā gada "Tallinn Music Week" sevi lieliski apliecinājušie folk acid house jeb folktronica mākslinieki "Oopus". Vietējie igauņi, kuri drosmīgi jauc kopā acid house skābās intonācijas un smagos bītus ar etnomūzikas ietekmēm, grupas vokālistei Mari Mentalo piespēlējot arī igauņu dūdas un vargānu. Ar lieliskiem vizuālajiem efektiem, nenogurstošu, pat ar dūmu mašīnu uzdancojušu dejotāju/performētāju priekšplānā un klātesošu ironiju "Oopus" izdevās radīt īsta etnoreiva sajūtu, kas ļauj cerēt jau drīzumā viņus ieraudzīt arī uz festivāla galvenās skatuves. Šo nosaukumu vērts atcerēties i visiem elektroniskās deju mūzikas, i mūsdienu etnomūzikas cienītājiem.

Festivāla galvenā hedlainera lomu šoreiz atkal uzņēmās vietējo setu folkroka grupa "Zetod" ar "Trad.Attack!" dalībnieku Jalmaru Vabarnu priekšgalā. To pašu viņi paveica jau pirms trim gadiem, pulcējot pie lielās skatuves īpaši daudz klausītāju un frontmenam pat ielecot meiteņu jūrā, lai papeldētu uz rokām ar visu ģitāru. Skatītājos šoreiz lēkts netika, taču deja vu sajūta radās. Tiesa, nebūt ne slikta, jo tauta viņus acīmredzot mīl, folkroks ir labskanīgs un atsperīgs (iedomājamies sajaukumu no "Ziemas", "Strēlnieces" un "Ai, jel manu vieglu prātu") un galu galā dienu pirms koncerta "Zetod" bija izdevuši jaunu albumu, daļu no kā koncertā arī prezentēja.

Īpaši muzikālie pārsteigumi bija ungāru grupa "Góbé" un norvēģu "Gangar". Abas piedāvāja ar negaidītiem pavērsieniem, enerģiju un humoru bagātus savu tautu muzikālo mantojumu apspēlējošus koncertus, turklāt divreiz. Ungāri gan šķita i humorā, i muzikālajā pasniegšanā smalkāki, īpaši izceļoties grupas multiinstrumentālistam Egervari Matiasam, kurš virtuozitātes kalngalus sasniedza ar vālītēm spēlējot eksotisko dulcimeru – horizontāli novietotu stīgu instrumentu. Kopā ar dzīvajā izpildījumā izspēlētām drum'n'bass etīdēm un grupas vokālista Varaja Ārona spēju nodemonstrēt Karpatu reģiona tautas deju palēcienus efekts uz publiku bija viennozīmīgs. Abas grupas arī nekautrējās ik pa laikam aizdoties paspiest roku smagākas rokmūzikas robežsargiem. Kā teiktu Elvijs Grafcovs no "Very Cool People" – ballītēēē!

Eksotiskus un savu kultūru lieliski parādošus priekšnesumus festivālā sniedza arī Mali blūza zvaigzne Samba Toure un dienvidkorejiešu megaansamblis "Ak Dan Gwang Chil". Samba bija parūpējies par pārsteigumu pat festivāla organizētājiem, atvedot sev līdzi vienu no maliešu leģendārās mūziķu dinastijas Sisoko pārstāvjiem – stīgu instrumenta ngoni un pleca bungu tama virtuozu Džimi Sisoko, kas Toures uzstāšanās padarīja krietni daudzkrāsainākas, piedāvājot plašu ieskatu bagātīgajā Mali mūzikas tradīcijā. Savas kultūras dažādās šķautnes iezīmēja arī korejieši, liekot ieklausītes kā eksotiskos stīgu, tā pūšaminstrumentos, bet visupirms jau ļaujot izplūst plašā smaidā par grupas dziedātāju trio superkrāšņajiem skatuves tērpiem. Košajai performancei pa vidu korejieši pamanījās arī ukrainiski izpildīt "Slava Ukraini"!

Ugunīgajai Kubai netipiski romantiskus koncertus festivālā sniedza arī nu jau Igaunijā dzīvojošā kubiešu dziedātāja Roza Kruza. Īpaši eksotisks šķita Viljandi Kultūras akadēmijā folkloristikas zinības apguvušās ķīniešu cītaristes Kiki Ši izsmalcinātais priekšnesums turpat festivāla teritorijā esošajā Sv. Jāņa baznīcā.

Par Viljandi muzikālajiem piedzīvojumiem un pārsteigumiem, kā ierasts, var stāstīt un stāstīt. Var arī aizbraukt un apskatīties. Četru dienu laikā latviešu valodu sanāca izdzirdēt ik pa laikam, un nav jau arī brīnums, jo patiesībā gleznainā mazpilsēta pie tās ielejā plūstošu upi atgādinošā Viljandi ezera atrodas vien 50 kilometru attālumā no Latvijas. Ceļš no Rūjienas vijas pa ne mazāk gleznainu lauku ainavu, ko var pat paspēt aplūkot, jo Igaunijā ātruma ierobežojums 90 kilometri stundā nozīmē arī braukšanu ar ātrumu 90 kilometri stundā.

Dodoties uz Viljandi laikus jāpadomā par nakšņošanas iespējām. Tās ir dažādas, taču rezervēt numuru kādā no nedaudzajām pilsētas viesnīcām būs stipri vien pagrūti. Tiesa, viesus izmitina daudzi vietējie iedzīvotāji un arī festivāls piedāvā gan gatavas telšu vietu un pašu telšu pakotnes, gan kempinga vietas. Mājaslapā viljandifolk.ee praktiskās informācijas netrūkst.

Ar ko rēķināties finansiāli? Visticamāk ar vairākiem simtiem eiro uz vienu cilvēku, ja nolemts festivālu izbaudīt no A līdz Z, kas arī ieteicams, jo darāmā un apskatāmā Viljandi īpaši festivāla laikā netrūkst. Degviela, braucot no Rīgas, turp un atpakaļ kopā izmaksās ap 70 eiro, ieejas biļete visām dienām – virs 100 eiro, nakšņošana – droši vien no 0 līdz pat 400 eiro par četrām naktīm, ēšana – latviskā "lidiņa" izpratnē ap 15, turku kebaba izpratnē ap 10, padzeršanās – igauņu alus vai sidra izpratnē ap 5 eiro. Klāt gan šķīvim, gan glāzei tiek rēķināti 2 eiro, jo tie ir depozīttrauki, ko šogad pirmoreiz varēja nodot ne tikai tā sauktajā zaļajā teltī, bet arī pa visu festivāla teritoriju izvietotajos automātos – ieliec šūplādē trauku, nospied pogu un... nopīkstini bankas karti, uz ko pārskaitās minētā depozītnauda. Tieši tik vienkārši. Tiesa, jāņem vērā, ka nauda kartē ienāksies pēc festivāla, nevis uzreiz. Ienācās, arī ar to viss ir kārtībā. Tāpat Viljandi rokai tā vien prasās pasniegties maciņa virzienā, redzot vietējo amatnieku plašo piedāvājumu.

Šis ir festivāls, uz kuru droši var ņemt līdzi arī bērnus, jo igauņi uzskatāmi savu etnokultūru nodod tālāk jaunajām paaudzēm, padomājot par to iesaistīšanu un atbilstošu izklaidēšanu. Netrūkst arī dažādu meistardarbnīcu, kas šogad kopskaitā bija ap 40. Arī par mobilo ierīču uzlādēšanu nav jāsatraucas, jo šādu iespēju bez maksas piedāvā ar saules paneļiem aprīkota telts. Par maksimāli ērtu jušanos festivālā ir padomāts.

Nākamgad Viljandi folkfestivāls notiks no 27. līdz 30. jūlijam. Turklāt 30. reizi, tādēļ jābrauc ar puķēm.