Lai pozitīvā iesmaidīšana par instrumentālās mūzikas uztveramību lielākajā klausītāju daļā būtu vēl pilnīgāka, albumu iespējams noklausīties ne tikai dažādās straumēšanas platformās, bet arī piezvanot uz tālruņa numuru 67473067. Vismaz Latvijā šāds albuma izdošanas formāts vēl nebija manīts.
Patiesībā "sindikāta" jaunais veikums nav nedz "lifta mūzika", nedz "visi operatori šobrīd ir aizņemti" muzikālais fons. Salīdzinot ar "Zelta mikrofonam" džezalbuma kategorijā nominēto debijas disku "Interaction", "Elevator Music 2.1" ir stilistiski vērienīgāks un muzikāli drosmīgāks. Lielu artavu grupas jaunajā skanējumā devis grupas "Sigma" basists Kaspars Lastovskis, kurš "S&T Syndicate" koncertos deleģēts arī par visnotaļ veiklu runasvīru. Viņa precīzās, pulsējošās un brīžiem arī virpuļojošās basa līnijas dod vajadzīgā grūva sajūtu, kas palīdz instrumentācijas ciešāk piesaistīt klausītāju ausīm un apziņai. Kā autobiogrāfiskajā grāmatā "Possibilities" raksta leģendārais džeza taustiņvīrs Herbijs Henkoks, cilvēki instrumentālus eksperimentus daudz labāk uztver tad, ja tiem apakšā paklāts ritms un grūvs.
"Squirrel & Turtle" jeb "Vāveres un Bruņurupuča" vadītā apvienība šo dogmu izpilda perfekti, nebaidoties ļaut vaļu nedz ģitāras solo (albumā vēl Ernests Rasa, koncertos jau Roberts Gromovs), nedz sintezatorķīmijai, par ko parūpējas minētais Misters Bruņurupucis jeb Mārtiņš Jurjāns. Rihards Vāvere tur stabilu ritmu, uz džeza pusi visu māju pagāž saksofonists Nauris Kolmanis, bet papildu draivu rada ritmģitārists Kaspars Balodis.
Tas arī viss sindikāts un tā arī visa ideja – justies labi un brīvi. To, ka šajos jocīgajos laikos justies labi gan var ne vienmēr, apliecina arī daži albuma muzikālie pavērsieni, kas brīžiem iegriež apziņā, taču ne ausī. Īpaši jancīgs un attiecīgi pārsteidzošs "sindikātam" sanācis klaunu maršs "Riot of the Clowns", kas lieliski noder arī kā 14. Saeimas vēlēšanu himna. To, starp citu, norādīja arī pati grupa jaunā albuma prezentācijas koncertā Kaņepes Kultūras centra dārzā. Nupat par drēgniem pārvērtušies laikapstākļi "Klaunu dumpis" apzināti saraustīto uzbūvi koncertā 1. septembrī padarīja vēl jo izaicinošāku, taču arī albumā tam garām nepaskriesi. Liftā kādā attiecīgā skaņdarba brīdī vājāku siržu īpašnieki varētu uzkavēties arī ilgāk, nekā iepriekš paredzēts.
To, ka "Elevator Music 2.1" nav nekāda liftmūzika, jau noskaidrojām, taču nav šis arī gluži smags kā "Tesas" albums. Romantikas "sindikāta" otrajā ilgdarbā netrūkst. Īpaši līgojoši tā izpaužas kosmiskajā valsī, kas tā arī nodēvēts – par "Space Waltz". Visu gandrīz stundu garā albuma laiku nepamet sajūta, ka vīri nekur nesteidzas un arī klausītājam neiesaka. Atliek ļauties, un, kā jau tas ar instrumentālo mūziku bieži vien notiek, ausis sāks uzķert aizvien jaunas nianses, kādu šeit netrūkst.
Šis ir smalks muzikālās darbs bez ambiciozām pretenzijām uz sazini kādu augsto mākslu, taču uz iedziļināšanos gan. Radio hitu šeit nav un tos arī nevajag. Vāvere ar Bruņurupuci turpina ķīmiķot savu muzikālo uzlējumu, kas īsti nav nedz džezs, nedz, piemēram, postroks. Tā ir vienkārši interesanta mūzika ar smalkām niansēm, vārdos nepateiktu ironiju un melodijas mīlestību pāri visam, taču neļaujot tai sacukuroties, lai kā brīžiem uz to pusi censtos paslīdēt klasiskais vaininieks saksofons.
Eksperimentālākais, ķīmiskākais un reizē fancīgākais skaņdarbs albumā ir "Smuggling Hapinness", kura versiju itin viegli iedomāties kādā "The Chemical Brothers" remiksu platē. Dronīgā ambientā savukārt aizved "The Only Place After the Flood", kas varētu būt lielisks saundtreks kādai īsfilmai par Misisipi vai kaut vai Daugavas nevēlēšanos ievērot krastu esamību. Postroka skāvienos aizved "Get Me Through", apliecinot mīlestību gan pret "Mogwai", gan citiem attiecīgās stilistikas māksliniekiem. Bet vislielāko izaicinājumu klausītājiem met opuss "Time Keeper", kas mainās no mierpilna uz aizvien intensīvāku, lai sadalītos reizinātājos un eksplodētu pašā albuma noslēgumā.
Ja liftos tomēr sāks atskaņot šo programmu, būs jāsāk ar tiem vizināties biežāk.