Festivāls, pēc kura grūti aizmigt. 'Skaņu meža 2022' apskats

Nu jau ceturto gadu pēc kārtas festivāls norisinājās kultūras telpā "Hanzas perons". Atzīšos, ka šajā norises vietā uz "Skaņu mežu" devos pirmo reizi. 2019. gadā īsti neuzrunāja mākslinieku sastāvs, savukārt nākamajos divos gados pandēmijas dēļ pieņēmu lēmumu turp nedoties drošības apsvērumu dēļ. Tamdēļ vēl jo interesantāk bija šogad salīdzināt "Skaņu mežu" "Hanzas peronā" ar "Skaņu mežu" mūzikas namā "Daile", kur tas norisinājās vēl pirms pandēmijas.

Pirmais secinājums – industriālā un plašā "Hanzas perona" vide šķita daudz piemērotāka šādam pasākumam par "Daili", kaut vai tāpēc, ka šīs vietas autentiskums un plašums piestāv kaut kam eksperimentālam un jaunu, svaigu iespaidu apgūšanai. Tiesa, otrais secinājums – vieta šķita mazliet par svinīgu un glamūrīgu, ja salīdzina ar burzīšanos "Dailē", kur atmosfēra tomēr bija vairāk festivālu atgādinoša. Taču "Skaņu mežam" un tā konceptam tas noteikti nav liels mīnuss, drīzāk jau otrādi. Šeit uzreiz pieminēšu, ka viens no festivāla organizatoriem, ar kuru sanāca pačalot pirms sākuma, teica, ka šis esot trešais visvairāk apmeklētākais festivāls "Skaņu meža" 20 gadu ilgajā pastāvēšanas vēsturē.

Patiesībā "Skaņu mežs 2022" sākās jau nedēļu iepriekš bezmaksas pasākumā Āgnskalna tirgus paviljonā. Tur uzstājās pašmāju industriālās mūzikas leģenda "Gas of Latvia", filmu mūzikas komponists Mārtins Vīlers, elektroniskās mūzikas producente NFRN, kura Ukrainā vada biedrību sievietēm un nebinārām personām elektroniskajā mūzikā, bet savā mūzikā izmanto modulāros sintezatorus un industriālās vides ierakstus. Tāpat tirgū muzicēja arī citi mākslinieki. Diemžēl darba darīšanu dēļ uz šo ievadpasākumu šoreiz nesanāca aizdoties, tāpēc vairāk pastāstīšu par galvenajiem jeb centrālajiem "Skaņu mežs" pasākumiem minētajā "Hanzas peronā", lielāko uzsvaru liekot uz noslēguma vakaru.

Piektdien, 23. septembrī, festivālā uzstājās vācu-austriešu komponists, arī diriģents, Pēters Ablingers kopā ar vijolnieci un improvizētāju Bilianu Vučkovu, kuri kopā piedāvāja klusu mūziku, vairāk uzsverot tieši mūzikas tekstūru. Vairāki cilvēki, ar kuriem sanāca runāt, uzsvēra ka viena no piektdienas vakara labākajām performancēm bijusi britu-irākiešu soprāna Alijas Alsultani un dīdžeja/komponistes Mariamas Rezaei uzstāšanās. Viņas priekšnesumā apvienojās gan elektroniskā mūzika, gan operas motīvi, spēlējoties ar dažādiem balss diapazoniem. Pēcāk daudzus patīkami pārsteidza arī japāniete Juko Araki ar elektroniskās mūzikas setu. Lai arī pasākumu noslēdza pašmāju DJ SKD, jāuzsver pirms viņa spēlējušais angļu producents Perc. Ne tikai tāpēc, ka neilgi pēc viņa ielidošanas Rīgā man izdevās ar viņu parunāt Radio NABA (gan par Rīgu, gan festivālu, gan arī viņa muzikālajām ietekmēm – izrādās, mēs abi esam acid-house cienītāji), bet vairāk tamdēļ, ka viņš šoreiz uzstājās ar eksperimentālu setu, jaucot dažādu mūzikas žanru robežas. To viņš nedarītu, piemēram, slavenajā Berlīnes klubā "Berghain", kur viņš ir spēlējis ne vienu reizi vien.

Kā jau minēju iepriekš, būtiskākie notikumi bija festivāla noslēgumā – sestdien. Ieradāmies gana savlaicīgi, lai izstaigātu "Hanzas peronu", iemalkotu dārgus, bet rūpīgi sagatavotus dzērienus no ļoti laipniem bārmeņiem, bet, protams, satiktu arī vairākus sen neredzētus cilvēkus un nesteidzīgi parunātos par aktuālo mūzikā. Pēdējais ir iemesls, kāpēc pašmāju elektroakustiskā mūziķa Edgara Rubeņa solo iznācienu sanāca dzirdēt tikai fonā, taču arī "bez bildes" tas izklausījās gana silti un relaksējoši, turklāt Edgars ne pirmo (un, cerams, ne pēdējo) gadu uzstājas "Skaņu mežā".

Tam sekoja Evija Skuķe. Šeit gan man bija dalītas izjūtas. No vienas puses ļoti atzinīgi jānovērtē gan horeogrāfija (Agate Bankava), gan tēma (feminisms), gan Evijas balss spēks, gan spēcīgā Leldes Tīreles klavieru "šķaidīšana", kā arī izrāde kā tāda (un tieši par izrādi šo var nosaukt drīzāk nekā par koncertu), taču vietām man šķita viss nedaudz pārspēlēts jeb pārāk "in your face", raupji latviski iztulkojot, "tieši sejā". Izrādes koncepts jau bija skaidrs no paša sākuma, tāpēc likās mazliet nevietā to padarīt par ļoti acīmredzamu, tādējādi man kā klausītājam liekot sajusties, ka es neko par, piemēram, menstruācijām nebiju dzirdējis.

Maza pīppauze (starp citu, atkal uzslavas "Hanzas perons", ka tām bija atvēlēta telpa ēkas iekšienē, jo vairākkārt esmu nejauki apaukstējies rudens/ziemas pasākumos, jā jāiet smēķēt ārā), un tad jau sākās pasākuma noslēdzošais posms. Vispirms uz skatuves kāpa indiešu-amerikāņu vokāliste Amirta Kidambi kopā ar bundzinieku Metu Evansu. Tā bija ārkārtīgi interesanta muzikāla pieredze. Vokāls dažādos tembros kopā ar spēcīgu ritmu, kuru īpaši papildināja spilgtas, krāsainas fona vizualizācijas. Tas radīja tādu kā sirreālu sajūtu. Ne velti es uz draudzenes minēto komentāru atbildēju ar: "Varbūt pietrūka psilocibīns (psihedēlisks halucinogēns no sēnēm)?". Nekad neesmu lietojis, bet esmu 99,9% pārliecināts, ka tas komplektā ar šo mūziku/gaismām nostrādātu efektīvi.

"Skaņu mežs" manā apziņā visvairāk saistās ar trokšņu mūziku, un par to sestdien parūpējās angļu pieredzējušais mūziķis Rasels Havels, kurš būtībā vienatnē "nonesa jumtu" sanākušajiem klausītājiem, kuriem tad jau bija no krēsliem atbrīvota vieta pie skatuves. Protams, lielākās ovācijas no skatītājiem bija tad, kad Rasels no skatuves skaļi nokliedzās "Fu*k Putin", bet visa haotiskā, elektronisko triku pārpildītā uzstāšanās raisīja sajūtu, ka esi nevis pieklājīgā pasākumā, bet gan enerģiskā panku saietā. Spalgi trokšņi, saraustīti, bet pārdomāti bungu mašīnas belzieni un, kā jau minēju, panku saieta cienīga matu kratīšana valdzinātā pūļa priekšā iedeva perfektu lādiņu vakara galvenajam notikumam – "clipping.".

Hip-hop kultūra "Skaņu mežā" ienākusi jau pasen, vēl pirms šogad modernā tēmtura "reperu vasara" sociālajos tīklos. Atceramies kaut vai unikālo Zebra Katz performanci 2016. gadā vai 2017. gada Shabazz Palaces. Var jau būt, ka tikai aiz nostalģijas es tomēr liktu augstāk Zebra Katz uzstāšanos, bet clipping. bija ļoti tuvu tai pašai ekstāzei, ko novērtēja arī publika, vienā brīdī mēģinot rīkot arī t.s. mošpitu, kura drošu izpildīšanu gan Latvijas publika vēl nav līdz galam iemācījusies, ja atceramies bīstamos mirkļus "Positivus" festivālā šogad.

Kalifornijas eksperimentālā hip-hop trīsvienība "clipping." ar reperi Davīdu Digsu priekšgalā burtiski pacēla kājās teju visus sanākušos. Viņu albumi gan nav tas pats labākais stāsts. Kā tagad atceros, ka, vēl strādājot "pieci.lv", tiešajā ēterā ļoti slavēju 2014. gada debijas ierakstu "CLPPNG", taču tālāk jau albumi šķita "atražoti" un tamdēļ mazāk interesanti man, taču varbūt tas šoreiz nostrādāja kā pluss. Dzīvajā "clipping." atstāja fenomenālu iespaidu. Gan vizuālais un muzikālais noformējums, kurš pulsēja kā stimulants, gan Digsa repošana, kādu es uz skatuves vēl nekad nebiju redzējis (nopietni, kā var tik ātri un nekļūdaini norepot?!), gan arī draudzīgā attieksme, vēlāk uz skatuves uzaicinot ar sanākušos cilvēkus, gan arī labsirdīgums, kas, šķiet, vienīgais patraucēja uzstāties, jo Digss nebija gatavs tam, ka cilvēki zinās vārdus "clipping." dziesmām un vienkārši sasmējās vienā brīdī.

Prieka asaras un sviedrus nācās noslaucīt ātri vien, jo uzreiz pēc "clipping." uz skatuve kāpa Mančestras/Berlīnes duets "Space Afrika", kas interesantā veidā apvieno tik it kā nesalīdzināmus mūzikas stilus kā ambient un detroit-house. Man blakus esošā meitene sacīja, ka mazliet traucējuši ļoti zemie un spēcīgie basi (mēs bijām pie pašas skatuves), taču no šīs uzstāšanās bez mūzikas gribētu uzsvērt tieši vizualizācijas. Fonā spēcīgajiem bītiem, uz ekrāniem tika rādīti video no ceļu satiksmes. Gan no ātri braucoša motocikla vadītāja skatupunkta uzņemti mirkļi, gan arī dažādas avārijas, gan citi skati. Kopā ar IDM/techno/ambient mūzikas pavadījumu tas paķēra aiz emocionālajām stīgām, īpaši pēc "clipping." ekspresīvās uzstāšanās. Šeit atkal uzslavas "Skaņu meža" rīkotājiem par "lainapa" izvēli un izkārtojumu.

Jāatvainojas Mariamai Rezaei, uz kuras DJ setu pasākuma noslēgumā, pēc pulksten vieniem naktī, mēs nepalikām, bet pārbraucis mājās vēl labu brīdi nevarēju aizmigt, galvā pārcilājot visu muzikāli piedzīvoto. "Skaņu mežs" ir festivāls, kurā emocijas un pārdomas raisās vēl ilgi un šis jubilejas pasākums nebija izņēmums. Ceram uz vēl vismaz 20 gadiem!