Dzīvi svinošais mūzikas students. Saruna ar džeza virtuozu Ričardu Bonu

Tā ir divu paaudžu satikšanās vienā okeānā – tajā, kurā peld kaislīgākā mūzika pasaulē. Rezultātā izveidots jauns trio kopā ar lielisko kubiešu bundzinieku Maiklu Oliveiru.

Piedāvājam nelielu tiešsaistes sarunu ar šobrīd ļoti aizņemto starptautisko džeza zvaigzni Ričardu Bonu, kurš norādīja uz vēsturisku prieku par šo projektu, nebeidzamu mūzikas studēšanas sajūtu un atgādinājumu par mieru ikdienas dzīvē.

Kas ir visaizraujošākais salīdzinoši jaunajā sadarbībā ar kubiešu mūziķiem Alfredo Rodrigesu un Maiklu Oliveiru?

Interesanti šajā sadarbībā ir tas, ka mums ir daudz kopīga gan vēsturiski, gan muzikāli. Ar to domāju faktu, ka šī mūzika patiesībā ir vairāk nekā piecsimt gadus veca un to radīja Āfrikas vergu un spāņu konkistadoru sajaukums. Un arī pamatiedzīvotāji. Cilvēki aizmirst par vietējiem iedzīvotājiem, patiesībā cilvēki jau dzīvoja šajās salās. Tātad afro-kubiešu mūzika ir viena no vecākajām mūzikas formām. Mums visiem trim tā ir svarīga. Tas ir galvenais, ko varu par šo projektu pateikt.

Ko no tik daudzsološa mūziķu trio var gaidīt publika Rīgā?

Rīgas publikai jāgaida kaut kas stilīgs, kaut kas foršs, kaut kas brīnišķīgs. Tāpat kā visiem skatītājiem visā pasaulē, kur mums bijusi iespēja uzstāties. Visur ir bijis īsts muzikālais sprādziens. Tāpēc mēs ar nepacietību gaidām, kad varēsim atkal spēlēt.

Vai mūzikā skatāties vairāk atpakaļ vai uz priekšu?

Es atskatos atpakaļ uz laiku, kurā pats biju. Ja es neskatītos atpakaļ, es nevarētu savienoties ar savu mūziku. Mēs pārveidojam manu mūziku, un man ir jāskatās atpakaļ, veidojot savu nākotni. Un nākotnē man būs atkal jāskatās uz nākotni. Esmu mūzikas students. Kad tu esi mūzikas students, tu esi mūzikas students uz mūžu! Tas liek skatīties uz visu ciklu pirms, tagad un pēc.

Ko jūs nemitīgi meklējat mūzikā, kam vēl vēlaties tajā pieskarties?

Būdams mūzikas students uz mūžu, es turpinu meklēt jaunas lietas visapkārt, un es nekad nevēlos justies tā, ka es kaut ko zinu. Es gribu justies kā students, lai varētu turpināt. Vienalga, jo vairāk es zinu, jo mazāk es zinu. Man patīk uzzināt vēl un vēl.

Jūs esat dzimis Kamerūnā. Kad pēdējo reizi tur bijāt un ko šī valsts jums nozīmē?

Es vairs nedodos uz Kamerūnu, jo valdība mani iecēla par persona non grata. Valsti, ko sauc par Kamerūnu, vada diktators. Ja vien jūs nenometīsieties ceļos un neatzīsiet diktatoru, jūs tur netiksiet pieņemti. Es nekad īsti nevēlos par to runāt. Patiesībā es esmu dzimis visneglītākajā vietā pasaulē, kādu vien varat iedomāties. Tā vieta ir tik neglīta un garīgi slima, ka es patiešām priecājos, ka tur vairs nedzīvoju. Un es tikai priecājos, ka man uz turieni vairs nav jādodas. Es priecājos par to, kur esmu. Es eju tur, kur mani atzīst. Es neeju tur, kur mani varbūt pacieš.

Jūs bieži sauc par Āfrikas Stingu. Ko jūs par to sakāt?

Cilvēkiem, kuri mani sauc par Āfrikas Stingu, es atgādinu, ka patiesībā Stings ir angļu izcelsmes. Tas ir viss, ko varu par to pateikt.

28. oktobrī jūs svinat savu 55. gadadienu. Vai būs kādi īpaši jubilejas koncerti?

Savā dzimšanas dienā es pasniegšu stundas Dienvidamerikā. Es mācīšu jaunos mūziķus. Tas ir arī veids, kā svinēt. Dzimšanas dienas nesvinu. Es svinu dzīvi. Un es to darīšu ar jaunajiem mūziķiem un mēģināšu dalīties savā pieredzē.

Ko tomēr vislabāk novēlēt sev jubilejā un klausītājiem kopumā?

Labākais, ko varu novēlēt saviem klausītājiem un faniem, ir parūpēties par sevi. Un rūpēties citam par citu. Un pieņemt mieru. Tā ir viena no šīs dzīves atslēgām. Pieņemot mieru, tas nozīmē, ka jūs aptverat atšķirību. Kad jūs aptverat atšķirību, jūs radāt toleranci. Tas ir galvenais, ko varu novēlēt cilvēkiem. Daudz mīlestības visiem Latvijā un gaidām tikšanos ar klausītājiem, lai atkal radītu jautrību!