Joprojām krūtīs sit. 'Dzelzs vilka' albuma 'Jauni' apskats

Tas, ko šajā pēc septiņu gadu studijas jaunrades pauzes klajā nākušajā albumā var saklausīt momentāni, ir "Vilka" cieši saspēlētais muzikālais kodols, kāds tikai un vienīgi var rasties spēlējot un spēlējot, un vēlreiz spēlējot kopā. Pirms un nu jau arī pēc pandēmijas nepamet sajūta, ka "Dzelzs vilks" uzstājas nemitīgi un visur. Līdz ar to grupa jau cieši saaugusi ar saviem faniem un ļoti labi zina, kas tiem vajadzīgs un kas ir lieks.

Albumā "Jauni" arī nav nekā lieka – ir desmit precīzi notēmēti, melodiski rokdisko hiti par veco labo mīlestību un, protams, arī bohēmu, kādas, iespējams, mūsdienās īsti vairs nav nedz pašiem grupas dalībniekiem, nedz viņu dažādā vecuma faniem. Laiki ir mainījušies, taču kurš liedzis mākslā izfantazēt jebkādus laikus un pasauli?

Pretēji sagaidāmajam, ka "Dzelzs vilks" varētu nikni mesties pandēmijas un kara nomocītās pasaules tumsas apdziedāšanā, Juris Kaukulis ar trim saviem labākajiem draugiem piedāvā pat tādu kā pārsteidzoši saulainu un melanholiski optimistisku redzējumu par to, kā mums dzīvot tālāk. Proti, nospļauties un turpināt mīlēt, ballēties un dejot. Vispār jau nav slikts piedāvājums.

Ja runājam par māksliniecisko vērtību, tad, jā, iespējams, no tik pieredzējušas grupas gribētos sagaidīt arī kādus novatoriskākus, eksperimentālākus izgājienus, jo tikai tā jau populārā mūzika spēj mainīties, labi zināmiem mūziķiem uzdrošinoties spert slidenus sānsoļus un pieradinot klausītāju masas, ka var arī citādi.

Šeit īpaša novatorisma nav, pat neskatoties uz to, ka nu jau arī Juris Kaukulis ķēries pie elektroniskās mūzikas instrumentiem, vēl vairāk papildinot "Vilka" galvenā elektroniķa Kaspara Tobja skanisko paleti. Grupa iet drošu ceļu, piedāvājot, var teikt, desmit pophitus savā labi nogatavinātajā mērcē, no kuriem arī astoņi līdz šim vēl nedzirdētie nešaubīgi kļūs par nākamajiem līdzi dziedamajiem, lecamajiem un arī priecīgi izraudamajiem skaņdarbiem, kas "ne jau taisni sejā – krūtīs sit".

Divi jau dzirdētie un, visticamāk, tādēļ albuma noslēgumam atstātie hiti jaunajā albumā ir koncertos daudzreiz pārbaudītais "Glāzes" un, protams, arī pavieglā žanra filmas "Klases salidojums" himna "Tās vēl nav beigas", kas pēc vienas no mūsdienu mūzikas mērauklām – interneta vietnes "YouTube" – sasniegusi jau pusmiljonu klausījumu.

Būtībā "Dzelzs vilks" ir kļuvis par drošu, pārbaudītu fenomenu uz mūsu mūzikas skatuves. Tas atradis savu – latviskā koda pirms tam vēl īsti neaizņemto – nišu un piesaista arvien lielāku klausītāju skaitu. Par to, protams, spēcīgs rokasspiediens.

Tomēr – kā jau mūzikas gardēdim – gribētos no "vilkiem" vēl sagaidīt arī kādus pārdrošākus izlēcienus, bet var jau būt, ka viņi paši to nemaz tā dikti nevēlas un ļoti labi jūtas tajā viegli saprotamās rokmūzikas pilī, ko paši uzbūvējuši un kurā rīko visiem pieejamas balles uz velna un dieva paraušanu.

Lai jaunradītais ceļš būtu vēl arī glauni asfaltēts, šoreiz palīgā pasaukta stabilā vērtība mūsdienu Latvijas populārajā mūzikā – Gatis Zaķis, piedaloties arī studijas producentam Aldim Zaļūksnim. Ar glauno asfaltēšanu gan nav jāsaprot mākslīgi pārproducēts saturs, jo maksimāli saglabāts grupas dzīvi noslīpētais skanējums, par ko, protams, ne lieku reizi – visu cieņu!