Bovija montāža. Toms Grēviņš par Breta Morgana filmu 'Moonage Daydream'

Pārdomātā mājas kinozālē ir pilnīgs miers, daudz mazāk baciļu, tieši tā pati digitālā bilde un ar dažu nedēļu nobīdi arī tās pašas filmas. Turklāt laikos, kad ar dažiem pults klikšķiem par dažiem eiro ir iespēja iznomāt gandrīz jebkuru filmu no kinovēstures, vienkāršam skatītājam ir aizvien grūtāk saprast, ko tieši dod fanātiska sekošana jaunākajam repertuāram. Kino izplatīšanas industrija cenšas tēlot, ka nekas nav mainījies un pandēmija vai sarūkošie laika termiņi starp pirmizrādi uz ekrāna un filmas nonākšanu straumēšanas servisos nav nekas traks, un nekas cits jau tai neatliek, jo citādi to sagaida kaut kas liels, tumšs un neizprotams. Un neizbēgamo saskarsmi ar šo nezināmo šobrīd izdodas aizkavēt vien lieliem notikumiem, kurus gribas piedzīvot tūlīt, tagad un pamatīgā skaļumā! Breta Morgana dokumentālā montāža "Moonage Daydream" pavisam noteikti ir šāds notikums, tāpēc vēl rudenīgi drēgnā vakarā kopā ar deviņgadīgo dēlu devos to izbaudīt uz lielā ekrāna.

Šobrīd filma pieejama straumēšanas platformās. Plašāk par iespējām to noskatīties – "Moonage Daydream" mājaslapā.

Kāpēc deviņgadniekam ir interese par Deividu Boviju? Gluži vienkārši viņš Deividu nedaudz pazīst – mūziķis ir rūķu karalis no "Labirinta", arī puisītis no "Snowman" multenes, tāpat viņam zināms, ka Bovijs skolā reiz tā izkāvies, ka zaudējis aci, taču, uz mūziķi skatoties ekrānā, to nekad nevar pamanīt, un viņa dziesmas lielākoties "ir dzirdētas". Esmu drošs, ka Deivids Bovijs būs blakus esošs visu viņa dzīves laiku. Ne tikai tāpēc, ka nojaušu Bovija mūzikas derīguma termiņa milzīgo kapacitāti, bet arī tāpēc, ka, labi apzinoties savu beigu tuvumu, Deivids Roberts Džounss veicinājis apstākļus, lai viņa mūža skatuves tēls – Deivids Bovijs – būtu "aktīvā rotācijā" arī tad, kad tā radītāja vairs nebūs.

Pagaidām visa publiskā Bovija pēcnāves dzīve ir paša Džounsa radīta – arī "Moonage Daydream" ir paša apstiprināts projekts, un varam tikai minēt, precīzi kādus norādījumus multimākslinieks devis gan režisoram Bretam Morganam, gan mūzikas producentam Tonijam Viskontī, kuru mijiedarbībā radies šis darbs. Uz papīra – dokumentālā filma. Bet dzīvē montāža, kurā daudzmaz secīgi skatītāja acu priekšā ņirb vēsturiski kadri no Deivida Bovija galvenokārt publiskās dzīves, bet mūziķa interviju arhīvs pārtapis garā monologā.

Uzkonstruētais Bovijs nestāsta savu dzīvesstāstu, bet mētājas ar dažādām prātulām par eksistenci, laiku un, protams, radošumu, tā izcelsmi un kontrolēšanu – šim tematam viņš reiz veltījis daudz brīvā laika.

Režisors Brets Morgans ir stāstnieks, kurš, montējot dokumentālus kadrus, spēj atrast oriģinālus izteiksmes veidus. Pirms septiņiem gadiem viņam ienāca prātā doma atdzīvināt plašu rezonansi guvušo Kurta Kobeina privāto dienasgrāmatu – mūziķis tajā bija sazīmējis visādus briesmoņus, kas Morgana uzdevumā strādājošajiem animatoriem bija jāatdzīvina un jāpārvērš par tēliem dokumentālajā lentē "Kurt Cobain: Montage Of A Heck". Filmai tika veltītas skaļas ovācijas, bet pats svarīgākais – neko tādu mēs neviens nekad nebijām redzējuši. Šoreiz Morgana rokās ir milzīgs arhīvs ar iepriekš publikai reti rādītiem Bovija koncertiem un "aizkulišu kadriem", ko režisors veikli montē ar fragmentiem no Bovija videoklipiem un kadriem gan no mūziķa mīļākajām kinofilmām (spriežot pēc ekspozīcijai atvēlētā laikā, vismīļākajai jābūt Langa "Metropolei"), gan Bovija kinolomām (visvairāk izmantots Rouga "Cilvēks, kurš nokrita uz Zemes").

"Moonage Daydream" bez liekiem ievadvārdiem atklāj viens no Deivida Bovija 90. gadu lielajiem hitiem "Hello Spaceboy" "Pet Shop Boys" remiksa versijā, kura laikā Morgans mums piedāvā sajūtu, ka Bovija fenomens nav atraujams no laika, kurā tas eskalējies, – tehnisko izgudrojumu paātrinājums un kosmosa izpēte ir lielisks fons britu mūziķa karjeras attīstībai. Morgans netieši uzreiz piedāvā versiju, ka Bovija spēja pielāgoties gaumīgas popmūzikas tendencēm ir iespējama tikai nemitīgā modernā cilvēka dzīves ātruma paātrinājuma dēļ. Te uzreiz lecam atpakaļ uz Bovija karjeras pirmsākumiem, un turpmākās divas stundas montāžai būs vismaz neliels hronoloģisks rāmis, kurš gan pieļauj lielākas un mazākas atkāpes. Skanot lieliem un labi pazīstamiem Bovija meistardarbiem, Morgans lēnām tiem piedāvā jaunus, paplašinātus videoklipus, kuru laikā skatītājam daudz vairāk iespēju meditatīvi pašam nonākt pie kādām atklāsmēm, redzamo pārdomājot, nevis tās gūt no ekrānā redzamā.

Filmas muzikālā pavadījuma autors ir viens no Bovija lielajiem producentiem Tonijs Viskontī, kurš kārtīgi paspēlējies ar mūziķa arhīvu un filmai radījis daudz jaunu audio kolāžu, pārmiksējot studijas materiālu, kā arī apvienojis dažādus Bovija koncertierakstus. Paņēmiens ir ļoti līdzīgs tam, ko 2006. gadā sers Džordžs Mārtins īstenoja, radot skaņu celiņu "Cirque Du Soleil" bītlu izrādei "Love", – jo labāk klausītājs/skatītājs pārzina Bovija oriģinālierakstus, jo aizraujošāk klausīties audio trikus. Un "Moonage Daydream" pilnā garumā ikviens var noklausīties arī jebkurā straumēšanas servisā, jo bez kompromisiem darba autori nolēmuši publicēt pilnīgi visu skaņu celiņu. Audio versijā gan objektīvu iemeslu dēļ trūkst lielākās daļas Bovija komentāru.

Ar katru jaunu Bovijam veltītu grāmatu tiem, kurus tas interesē, ir iespēja iepazīt ļoti pretrunīgu personību. Bet "Moonage Daydream" varonī nav pretrunu, šis ir grezns portrets, kurā mums dota iespēja apskates objektu vērot tikai no viena - viņa daiļrades rakursa. Mēs Bovijam esam pielaisti pavisam tuvu, taču kontrolēti – Morgans montē to, kas jāmontē, un neko jaunu, iepriekš nezināmu šeit nav iespējams atrast. Tikai to, kas palaists garām, jo Bovijs taču aiz sevis atstājis daudz. Par viņa vizuālās mākslas darbiem šis un tas dzirdēts, bet man rodas sajūta, ka šis ir nogrieznis, ko papētīt vairāk. Bovija Berlīnes etapa epizodi un tās nozīmi prasa paskaidrot arī deviņgadnieks, kurš vien ar nelielu dīdīšanos noskatās filmu līdz beigām un atzīst, ka bijis ļoti interesanti. Viņam neticami šķiet, ka Bovija 90. gadu lielkoncertos nav redzami nekādi pūļa drošības pasākumi, – man jāstāsta par 2000. gada Roskildes festivālu un visu no tā izrietošo.

Starp citu, tieši 2004. gadā braucu uz tolaik jau pavisam drošo Roskildi skatīties Boviju, kurš dažas nedēļas pirms tam infarkta dēļ pārtrauca "Reality" turneju un līdz ar to arī koncertdarbību vispār. Lai arī nesatikāmies, Bovijs noteikti ir bijis daudz klātesošāks par daudziem citiem, kurus esmu redzējis pat vairākkārt, – reiz viņu esmu saticis arī sapnī, bet detaļas gan neatceros. Un, ja runāju kā Bovija fans, tad esmu ļoti apmierināts ar "Moonage Daydream" – filma ir kā vēl viena milzu telpa "David Bowie Is" grandiozajā ceļojošajā izstādē, vēl viena iespēja pavadīt dažas stundas brīnišķīga talanta kompānijā. Bet labi saprotu, ka to ļaužu, kas Boviju zina pavirši, reakcija var būt arī pretēja – filma ir kā grezns "skrīnseiveris", vizuāli krāšņa un kaleidoskopiska, taču arī ļoti plakātiska Deivida Bovija reklāma. Arī pats labprāt šad un tad to atkārtoti ar vienu aci vēl ne reizi vien paskatīšos. Pilnīgi vienalga, no kuras līdz kurai minūtei un uz cik liela ekrāna.