Brīnumbērns pret savu gribu. Saruna ar pianisma zvaigzni Janu Lišecki

Iztēlojieties bērnu, kurš ir nācis pasaulē Kanādas Klinšu kalnu pakājē. Tur ziemā allaž valda mīnus 30 grādu sals. Tur dzīve nav iedomājama bez kalnu slēpēm, bet mežonīgā daba jau ir teju aiz namdurvīm. Atver durvis – un apkārt paveras elpu aizraujošas ainas.

Lūk, šis bērns jau kopš piecu gadu vecuma kopā ar tēti dodas pārgājienos, slēpo, brauc ar velosipēdu. Kritiens pie kalnu strauta, akmeņu stiepšana, telts – tādas ir viņa pirmās bērnības atmiņas. Kārtīga vīru dzīve. Kas, starp citu, joprojām turpinās. Ja gribat zināt kaut ko par lavīnām vai kalnu ekipējumu – prasiet, viņš spēs atbildēt visos sīkumos.

Jaunajam cilvēkam ir tik daudz enerģijas, ka to vienkārši ir nepieciešams kaut kur novirzīt. Viņa vecāki ir ainavu arhitekti, jauni emigranti no Polijas. Viņiem veicas, ka viņu piecgadīgais dēlēns atrod mājās skaņuplati ar Šopēna ierakstiem. Viņš klausās, un viņam iepatīkas. Un, lai cik dīvaini tas neizklausītos, viņam patīk arī vingrināties un spēlēt klavieres.

Jau pēc četriem gadiem notiek jaunā mākslinieka pirmais koncerts kopā ar orķestri. Vēl pēc sešiem tiek noslēgts līgums ar visprestižāko klasiskās mūzikas izdevniecību "Deutsche Grammophon", un, absolvējot konservatoriju Toronto, pianists sāk intensīvu koncertdzīvi, sniedzot ap 100 koncertu gadā. Tāpat Lišeckis kļūst par Kanādas vēstnieku UNICEF, uzstājas uz pasaulslavenu koncertzāļu skatuvēm, ieraksta vienu albumu pēc otra un tieši tāpat saņem balvas – kanādiešu "Juno", franču "Diapason d'Or", vācu " Echo Klassik", britu "Gramophone Award" un daudzas citas.

Lai to sasniegtu, viņam pat nav nācies piedalīties dažādos starptautiskos konkursos. Lielākajai daļai viņa kolēģu nākas piedzīvot šo pārbaudījumu, lai ieliktu kāju veiksmes lifta durvīs. Viņš pa panākumu kāpnēm ir kāpis pakāpeniski, teju nemanāmi – no brīnumbērna pārtopot par pasaules klases mūziķi.

Kāds kanādiešu diriģents man teica, ka dzīvo apbrīnojamā valstī – tās iedzīvotāji drīzāk teiks "es esmu francūzis", "es esmu itālis", "ukrainis" nekā – "es esmu kanādietis". Vai par sevi sakāt "es esmu polis"?

Protams! Es ļoti lepojos ar to, ka esmu kanādietis, tas ir brīnišķīgi – būt kanādietim. Tomēr vienlaikus es esmu arī polis. Kanādā tas ir normāli – mūsu valsts pieņem cilvēkus tādus, kādi viņi ir, katru ar savu identitāti.

Es neaizmirstu, no kurienes ir manas saknes, mani senči, manas ģimenes pagātne, mantojums un kultūra. Runāju poļu valodā, man ir Polijas pase, un Polijā joprojām dzīvo mana vecmāmiņa. Jūtos tur kā mājās. Taču, ja Kanādā varu teikt, ka esmu polis, tieši tāpat Polijā var teikt, ka esmu kanādietis.

Man nav tuva doma, ka tikai poļi var spēlēt Šopēna skaņdarbus tieši tā, kā tiem jāskan, tomēr, visticamāk, jūs jūtat ar viņa mūziku īpašu saikni.

Es mīlu Šopēna mūziku. Ziniet, es esmu dzimis Kalgari un man nekad nav bijis poļu tautības klavierspēles pasniedzēju, tikai kanādieši. Taču, kas sāku spēlēt Šopēnu, man nebija jāpieliek nekādas pūles, lai atklātu šo mūziku, izprastu šo valodu. Bija sajūta, ka starp mums ir kāda īpaša saikne. Viss notiek tieši tā, kā tam jānotiek, bez jebkādas pretošanās, absolūti dabīgi. Tā ir sajūta, kas sagādā lielu, vienkārši neticamu gandarījumu.