No Makartnija Glastonberijā līdz 'Ratnieku' ābeļdārzam Latvijā. Fotogrāfa stāsts

Katram uz šiem jautājumiem ir savas atbildes, savi stāsti un savs vērtējums. Man tie ir savi. Mana iespēja ir ne tikai par piedzīvoto stāstīt, bet arī parādīt fotogrāfijās. Arī šoreiz.

Es tikai varu pastāstīt un parādīt savas 2022. gada garumā gūtās un izdzīvotās sajūtas, vēlreiz pārskatot iepriekšējā gadā tapušās fotogrāfijas. Es tikai varu mēģināt kaut daļu no savām sajūtām mēģināt nodot jums.

2022. gads pagāja kara zīmē. Kad beidzās 2021. gads, mēs ticējām, ka nākamais, 2022. gads, būs labāks. Bija gaišās nojautas, ka, kovida laikam ejot uz beigām, pasaule atvērsies, ka atkal būs mūzika, koncerti, pasākumi. Un tad – karš.

Un tomēr. Varbūt vēsturnieki man pateiks pretējo, bet, manuprāt, uz pasaules vienmēr kaut kur ir bijis karš vai kari. Tomēr viena lieta ir, ja tas notiek kaut kur tālu, aiz jūrām, aiz kalniem, pavisam citādi mēs to izjūtam, kad tas notiek tepat līdzās. Tomēr arī šādā realitātē mūzikas pasaule neapstājās, un tas ir pareizi.

Nenoliedzami, arī tepat, Latvijā, jau sen notiek visaugstākā līmeņa mūzikas pasākumi. Un var tikai apbrīnot šo pasākumu rīkotāju apņēmību un spējas. Mūzikas pasākums jau nav tikai mākslinieki uz skatuves, tas ir arī skaņa, gaismas, skatuves konstrukcijas, loģistika, visbeidzot – klausītājs ar savu maku kā galvenais vērtētājs. Tomēr nebūtu pareizi ieslīgt pašapmierinātībā un visu, kas notiek pie mums, pasniegt kā vislabāko. Absolūti lielākā daļa no mūsu zemē notiekošo pasākumu apmeklētājiem nebrauc uz citām valstīm un neredz, kas notiek tur, kādi pasākumi tiek rīkoti citur. Mūzikas pasākumus nerāda tiešraidēs, arī koncertu ieraksti ir drīzāk izņēmumi nekā likumsakarība. Tieši tāpēc es esmu šeit ar savu redzējumu caur fotoaparātu un savu izpratni par mūzikas pasākumiem. Tikai un vienīgi mans viedoklis.

Pēc divu gadu kovida pauzes pasaulei atkal atvērās Glastonberijas festivāls. Nemanāmi jau bija pagājuši pieci gadi kopš 2017. gada, kad pirmo reizi biju Glastonberijā. Toreiz man nebija domas, ka došos uz turieni vēlreiz, jo ne jau tikai Glasto ir visaugstākās raudzes festivāls.

Par 2022. gada Glastonberijas festivālu būtu jāstāsta trīs daļās. Vispirms par pašu festivālu, vietu, sadzīvi, uzdzīvi, cilvēku brīvību, jo festivāls vispirms ir brīvība. Tad par mūziku festivālā, un tad par atsevišķu daļu no šīs mūzikas – seru Polu Makartniju (Sir Paul McCartney). Šoreiz tieši Makartnija uzstāšanās manā vērtējumā bija Glastonberijas galvenais notikums. Episks koncerts, prātam neaptverami viesi uz skatuves. Tāpēc par šo koncertu ir atsevišķs stāsts, atsevišķa fotoreportāža.

Arī par šo fotoreportāžu var būt atsevišķs stāsts. Par to, kā ir organizēts fotogrāfu darbs Glastonberijas festivālā, tātad arī mans, es varētu stāstīt mūsu fotogrāfiem un pasākumu fotogrāfu vadītājiem ilgi un daudz. Arī par to, kā tapa Pola Makartnija koncerta fotoreportāža.

Ir pagājuši deviņi mēneši kopš šī koncerta. Un, jo vairāk paiet laiks, jo vairāk es aizdomājos, ka sajūtu līmenī nekas nemainās. Vai kādā radiostacijā atskan kāda "bītlu" dziesma, vai ir jāpārskata vai jāpārlasa raksti par Glastonberiju, atkal un atkal uzpeld atmiņā šīs vairāk nekā trīs stundas pie festivāla galvenās – Piramīdas – skatuves. Es necitēšu visus tos epitetus, kādi par šo uzstāšanos bija un ir angļu presē, pietiks ar vienu – "all-time ever" (visu laiku visvisviss...).

Un tad ir jautājums – kur ir par mūziku rakstošie un zinošie latviešu žurnālisti? Kāpēc par šādiem mūzikas notikumiem, par kuriem atcerēsies un runās vēl gadu desmitus, pie mums ir pilnīgs klusums? Tāpēc, ka Glastonberijā nu jau vairākus gadus nav neviena latviešu mākslinieka? Atgādināšu, ka līdz šim Glastonberijas festivālā dažādos gados ir spēlējuši "Prāta vētra" un "Dagamba", tas arī viss... Protams, ir daudz un dažādi iemesli, kāpēc mēs tur neesam, vispirms jau tāpēc, ka mēs neesam un nevaram būt angļi, bet galvenokārt tāpēc, ka nav jau, kam būt. Mūsu mūziķu kvalitāte vienkārši nav atbilstoša šādu pasākumu līmenim, un mēs diemžēl labāk izvēlamies paši sev iestāstīt, ka pie mums viss ir kolosāli forši un neko nevienam vairāk nevajag. Ir dažādi e-faktori, dažādas e-vīzijas, kur nokļuvušie jau tiek pasniegti kā vēl mazliet – un tūlīt būs gatavas pasaules zvaigznes. Tikai diemžēl nekas no tā visa tālāk par Latvijas robežām nenokļūst, un katru reizi, kad notiek jebkāda salīdzināšanās ar citu zemju izpildītājiem, atkal ir kārtējā vilšanās un gaudas par to, ka šoreiz mūs nesaprata, bet nākamajā reizē gan mēs viņiem visiem parādīsim īsto mākslu.

Atgriežamies pie sera Pola Makartnija koncerta. Daži fakti. Koncerta dienā viņš bija 80 gadus un vēl vienu nedēļu vecs. Koncerta ilgums – trīs stundas un vēl kādas minūtes. Protams, viņš neskrēja pa skatuvi kā Billija Eiliša dienu iepriekš, bet arī nesēdēja, un, ja sēdēja, tad pie klavierēm. Interneta dzīlēs ar grūtībām, bet ir atrodams šī koncerta pilns ieraksts privātai lietošanai. Patiesiem mūzikas cienītājiem iesaku to izdarīt.

Parasti koncertos ir dažādi kāpinājumi, kulminācijas, aktīvākas daļas, mierīgākas. Šajā reizē viss notika pat pārāk vienkārši – sers Pols Makartnijs iznāca uz skatuves, pamāja visiem ar roku, ne labdien, ne labvakar... un sāka uzreiz ar "Can't Buy Me Love", paceļot visus virs zemes.

Kā pacēla – tā nolaida atpakaļ tikai pēc jau minētajām vairāk nekā trīs stundām. Trīs stundas ilgs lidojums pa "bītlu" pasauli šodienas realitātē. Īpašie mirkļi bija "I've Got a Feeling", kopīga dziedāšana ar Džonu Lenonu (John Lenon) nu tik pat kā tiešsaistē... (Šīs dziesmas ieraksts ir brīvi pieejams "BBC Music" kanālā.)

Tad Makartnijs vienkārši pieteica savus skatuves viesus – uzaicināju savus draugus un paldies, ka viņi piekrita atbraukt. Man blakus stāvošie angļi pēc šo viesu pieteikšanas un viņu uznākšanas uz skatuves gandrīz noģība.

Viens pēc otra uznāca uz skatuves Deivs Grols un Brūss Springstīns. Sākumā spēlēja ar katru viesi divatā, lai beigās visi apvienotos prātam neaptveramā mega zvaigžņu kopspēlē. Sers Pols Makartnijs, Deivs Grols, Brūss Springstīns, visi uz vienas skatuves. Un, protams, koncerta nobeigumā "Hey Jude", vienotā kopkorī gluži kā mūsu Dziesmu svētkos.

Šis koncerts ieies rokmūzikas vēsturē. Par to runās, un par to stāstīs bērniem.

Kad neilgi pirms došanās uz Glastonberiju es draugu lokā stāstīju par saviem tuvāko nedēļu plāniem, kaut kā pateicu kā joku, ka vienu reizi dzīvē "bītls" ir jāredz. Viens no viņiem man atteica, ka es tagad runāju kā par Parīzi... Tagad varu pateikt, es neesmu redzējis Parīzi un arī nealkstu, ja reiz pasaule man deva šo iespēju: redzēt "bītlu" un šādu viņa koncertu.

Ja iesākām par mūziku, tad par mūziku arī turpinām. Glastonberijas festivāls pilnīgi noteikti nav tikai galveno mākslinieku jeb "hedlaineru" uzstāšanās. Jā, tie bija īpaši spilgti. Piektdienas vakars ar Billiju Eilišu, Semu Fenderu un Robertu Plāntu kopā ar Alisoni Krausu, sestdiena tikai un vienīgi sera Pola Makartnija zīmē, svētdiena ar Daienu Rosu un Kendriku Lamāru. Tas viss tikai uz festivāla galvenās – Piramīdas – skatuves (Pyramid Stage). Glastonberijas festivāls ar savu neaptveramo piedāvājumu uzdod katram atrisināt visnepatīkamāko rēbusu – ir jāizvēlas nevis tas, ko redzēt, bet – ko neredzēt. Festivāla apmēri ir pārāk lieli, lai varētu ātri pāriet no viena puskoncerta uz citu. Patērētais laiks ir pārāk ilgs, lai to darītu. Ideālais variants būtu, ja viņi draudzīgi uzstātos viens aiz otru, bet tad šis pasākums nekad nebeigtos, un tad tas vairs nebūtu Glastonberijas festivāls. Arī šoreiz, tāpat kā manā pirmajā Glastonberijas reizē, bija liels prieks par redzēto un liela sāpe par neredzēto.

Saka, ka par gaumi nevajag strīdēties. Pareizi dara tie, kas saka, ka nav laba un slikta gaume, ir mana un cita. Es vienmēr esmu klausījies, fotografējis un pieņēmis visdažādāko mūziku, gan operu un repu, gan blūzu un pilnīgu melno metālu. Tāpēc pēdējās dienas noslēdzošo mākslinieku Kendriku Lamāru klausīties gāju vairāk ar domu izbaudīt noslēguma koncertu. Iejuku lielajā skatītāju laukumā starp britiem, skatījos aptuveni no pūļa vidusdaļas, foto tuvplāni šoreiz izpalika.

Pirms pieciem gadiem Glastonberijas festivālu noslēdza mums labi zināmais un redzētais Eds Šīrans. Un tas tiešām bija festivāla noslēguma koncerts. Šoreiz bija kaut kas starp neizpratni un vilšanos. Protams, es apzinos, ka neesmu neglābjams repa fans, bet šoreiz pietrūka kaut kā pārāk daudz. Tad, kad bija skaidrs, ka piepešais klusums nozīmē to, ka uzstāšanās ir beigusies, palika sajūta, ka kaut kā pietrūka. Ejot uz telšu pilsētiņu, ieklausījos apkārtējo sarunās un sapratu, ka ne man vienīgajam palika tāda nepiepildīta pēcgarša. Jau tad es aizdomājos, ka reps nav un nebūs šādu pasākumu galvenā stīga. Kā viens no dienas koncertiem – jā, kā savu fanu pulcēšanās – jā, kā šādu pasaules lielāko mūzikas festivālu galvenais mākslinieks – nē. Bet, kā jau teicu, par gaumi nav jāstrīdas, dažādas gaumes vienkārši ir.

Glastonberijas festivāls nav tikai mūzika, tā ir arī atpūta, izklaide, jauni draugi, jaunas tikšanās. Par to visu, kas notiek piecu dienu garumā, var mēģināt stāstīt, bet labāk to parādīt fotogrāfijās.

Visam ir savs sākums, visam ir beigas. Jau braucot atpakaļ uz Latviju, aizdomājos, kas pēc šī pasākuma varētu būt skatāms Latvijā. Cik ātri es varēšu ieslēgties atpakaļ Latvijas mūzikas pasākumos tā, lai visu laiku galvā nenotiktu nevajadzīga salīdzināšana, šeit un tur?

Un tagad, kad ir pagājuši vairāki mēneši pēc pagājušā gada mūzikas sezonas, mans secinājums ir, ka arī Latvijā notiek lieliski pasākumi. No atsevišķiem koncertiem te pieminama "Prāta vētras" Latvijas koncertturneja. Lai ko necenstos runāt, tā bija un paliek pagājušā gada galvenais mūzikas dzīves notikums Latvijā. Jā, es arī piekrītu tiem, kuri saka, ka jaunu hitu ražošanas tempi ir samazinājušies. No pēdējo divu albumu dziesmām man tā pa īstam ir aizķērušās "Dieva kamanas", vairāk... Jā, ir lipīgas un skanīgas dziesmas...

"Tautumeitas", kā vienmēr, bija lieliskas... Tomēr joprojām klausītājus virs zemes paceļ "Četri krasti", "Spogulīt, spogulīt", un, ja kādam vēl par maz, tad gaisā palaiž "Lidmašīnas". Un tad ir jautājums – ko vēl mēs gribam no šiem puišiem? Katram pienāk laiks, kad jauni darbi vairs tā nerodas. Galu galā neviens vairs negaida jaunus hitus no Makartnija, viņš savu sen jau ir izdarījis. Es negribu teikt, ka no "Prāta vētras" nav jāgaida jauni hiti, bet ir jāpieņem, ka labākie, iespējams, jau ir radīti. Un es, tāpat kā visi, būšu priecīgs pateikt sev, ka kļūdījos un – re, kā šiem puišiem vēl ir iekšā.

Ir skumīgi, ka, ļoti iespējams, koncerts Jelgavas pļavā bija pēdējais šajā vietā, vismaz uz to netieši norāda informācija publiskajā telpā. Ja nu tā būs, tad atliks visiem pieņemt, ka "Prāta vētra" uz Jelgavas pils fona jau ir vēsture.

Apstākļi bija tādi, ka dažas dienas pēc "Prāta vētras" Jelgavas koncerta pabiju Solnā un piepildīju vienu no saviem līdz tam nepiepildītajiem sapņiem – pabiju "The Rolling Stones" koncertā. Un protams, ja vienā nedēļā ir redzēti divi šādi priekšnesumi, tad bez salīdzināšanas neiztikt. Jā, "Stouni" jau sen nav nekādi jaunieši, un atliek tikai brīnīties, kā viņi ar seru Miku Džegeru priekšplānā uz kaut ko tādu joprojām ir spējīgi. Kādi viņi bija pirms gadu desmitiem, tādi ir arī šodien. Koncerts, kurā laiks apstājās.

Vēl viena piezīme par šo koncertu – mazliet pārsteidza vienkāršums. Nekādas pirotehnikas, nekā lidojoša vai kādu citu pārsteidzošu efektu, kas nav retums šādos augstākā līmeņa koncertos. Laba videosiena, sānu monitori, nepārspīlēta videografika. Katrā brīvā brīdī uz videosienas "The Rolling Stones" klasika – mēle. Protams, viņi var un varētu atļauties visu, bet tad arī sapratu, ka viņiem nekā vairāk nevajag. Viņi paši ir šovs un leģenda, viņus nekas nevar papildināt. Nepārprotami, "Prāta vētras" koncerti ir pasaules līmenim atbilstoši, bet vēl nav pienācis viņu laiks, vēl ir jābūvē mega skatuve, jāšauj gaisā raķetes, jāveido fantastiskas videografikas. Katram ir savs laiks.

Beidzot arī Latvijā atgriezās vasaras festivāli. Nepamatoti pārreklamēti kā gada lielākie notikumi. Protams, tās ir tikai un vienīgi rīkotāju tiesības – noteikt, kā popularizēt un kā rīkot pasākumu, bet tomēr... Rīga nebūs Budapešta, vismaz pagaidām nav pazīmju, ka festivāls Rīgā varētu izaugt kaut vai līdz "Sziget" līmenim. Vēl jo vairāk – bez telšu pilsētiņas. Mūzikas festivāls nav tikai viena vai dažu skanīgu mākslinieku koncerti, festivāls vispirms ir brīvība.

Latvija ir jūra. Un pilnīgi noteikti, ja būs jāizvēlas, kuru no festivāliem apmeklēt, vai vasaras vidū pilsētas centrā, kur vakarā atkal ir pilsētas bruģis, vai doties pēc Latvijas mērogiem tālāk, bet festivāla laiku pavadīt jūras krastā, man nav šaubu par liela braucēju skaita izvēli. Bet katram pasākumam ir savs apmeklētājs, un lai notiek tā, ka to pietiek visiem.

"Laba Daba". Pasākums, kas jau daudzus gadus notiek vienā vietā, vienā formātā un vienā izmērā. Nav daudzu tūkstošu festivāla viesu, bet ir savs pastāvīgs apmeklētāju loks, kuri ir braukuši uz "Ratniekiem" un brauks atkal un atkal. Brauc kopā ar bērniem un kopā ar vecākiem. Festivāls, kur ir ne tikai mūzika, bet arī visdažādākās nodarbes dažādiem vecumiem, vispirms jau bērniem. Risinājums ir vienkāršs kā pati pasaule – ja ir labi bērniem, ir labi arī vecākiem. Un pāri visam festivāla galvenā vizītkarte – ābeļdārzs. Pēdējos vārdus saprot tikai tie, kuri tur ir pabijuši.

Un es nebūt nepārspīlēju, ka "Laba Daba" ir kā mazs, ļoti, ļoti, ļoti mazs Glastonberijas modelis Latvijā. Tas nav būtiskākais, ka nav lielu mākslinieku, nav daudz kā no tā, ko atļaujas un veido pasaules lielie festivāli. Toties "Laba Daba" ir aura, ir lieliski cilvēki, ir lieliska vieta, kur ir – brīvība.

Katram ir savs redzējums uz notikumiem, man savs. Es negaidu atbalstu vai vērtējumu savam viedoklim, vienkārši parādu savas fotoreportāžas no pagājušā gada. Aicinu, tās skatot, domāt un plānot šo gadu. Jau tagad ir zināms, ka mūzikas pasākumi būs gan Mežaparka estrādē, gan Siguldas pilsdrupās, gan daudzās citās lieliskās vietās, gan Latvijā, gan pasaulē. Tiekamies vasarā un mūzikā!