"Pašlaik vedu būvmateriālus, Rīgā esmu reti. Manā dzīvē svarīgākais šobrīd ir Ozolu skola," saka komponists Jānis Lūsēns, kad aprīļa sākumā uzrunāju viņu intervijai. Teju pie pašas Igaunijas robežas – starp Gaujienu un Valku – atrodas viņa izlolotais mūzikas nams, kura nosaukumā Lūsēnam bijis svarīgi saglabāt tieši skolas vārdu. Abi viņa vecāki ir bijuši skolotāji, bet pie viņa jaunās mājvietas Ziemeļvidzemē ir rožu dobe – veltījums Latvijā slēgtajām mazajām lauku skolām. Komponists joko, ka viņam piemīt Latvijas glābšanas sindroms, it īpaši, ja runa ir par pamestām vietām, bet, līdzko sarunā ienāk tēmas par karu, politiku un kultūru, viņš stingri nosaka: kara laikā ir tikai melns vai balts, Ukrainā ir tikai dzīvība vai nāve.
"Dzirdu Ādažu poligonu. Nu besī ārā!"
Ozolu skolu Lūsēns iegādājies neilgi pirms pandēmijas sākuma. Nu jau lielākā daļa ēkas izremontēta. Vēl priekšā ēkas trešā stāva remonts. "Nu kā jūs domājat? Tā nav nekāda vasarnīca vai pirtiņa Saulkrastos," saka Lūsēns.
"Biju jau iepriekš nopircis Raganā lauku īpašumu, gadiem ejot, to atjaunoju un biju padarījis apdzīvojamu. Viss bija labi, bet mūzikas instrumenti tikai krājās un krājās... Bija doma kaut ko piecelt klāt. Bet tur nebija pilnīga klusuma. Vienubrīd dzirdu Ādažu poligonu. Nu besī ārā, kā tur bliež vaļā. Kad tas beidzas, tad ieslēdzas gāzes terminālis Inčukalnā. Uz visu nakti.
"Es vienkārši ļaujos dzīves plūdumam un lietām nepieķeros. Varbūt arī Ozolu skola nav pēdējā vieta, kur dzīvoju. Bet katrā ziņā šī māja man ir ļoti nozīmīga.
"Bijušajā skolas ēdamzālē notiek
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
