Miķelis Dzenuška: 'Jaunajai džeza paaudzei ir, ko teikt!'

Palūdzām Miķeli aizpildīt ko līdzīgu atmiņu kladei, ko šoreiz varētu dēvēt par "Džeza kladi". To lūgsim izdarīt arī citus jaunās džeza paaudzes pārstāvjus.

Intervija publicēta sadarbībā ar festivālu "Rīgas Ritmi".

Kas tev ir džezs?

Man džezs ir brīvība un spontanitāte. Neviens cits mūzikas žanrs nesniedz tik plašas improvizācijas iespējas, kā arī katrs koncerts ir pilnīgi citādāks un neviena performance nav identiska.

Kas tevi pamudināja kļūt par džeza mūziķi?

Vidusskolā mācījos akadēmisko mūziku un, kaut arī man tā ļoti patīk, vēlējos lielāku brīvību, nebūt piesaistīts nošu tekstam. Džezs sniedz šo iespēju, un man ļoti patīk uz skatuves būt spontānam.

Un kurp dodas džezs?

Manuprāt, džezs nemitīgi attīstās un nākotnē varam sagaidīt vēl lielāku žanru sajaukumu, nekā šobrīd. Jau tagad ir ļoti grūti definēt, kas ir džezs, un nākotnes muzikologiem tas būs vēl sarežģītāks uzdevums.

Kas ir labākais, ko sagaidīt no džeza koncerta?

Emocijas! Džeza koncerts jāklausās ar atvērtu prātu un to vislabāk var izbaudīt, vērojot un sajūtot mūziķu savstarpējo komunikāciju uz skatuves.

Kā panākt brīva lidojuma sajūtu uz skatuves?

Ieklausīties citos mūziķos un veidot dialogu. Manuprāt, saspēle džezā ir vissvarīgākā lieta un tikai ieklausoties, ko saka citi, ir iespējams izveidot patiešām interesantu sarunu.

Vai tev vienmēr ir viegli mesties iekšā džeza saspēles virpulī un vai vienmēr ir viegli izkļūt no tā ārā un atgriezties reālajā pasaulē?

Izpildītāja sajūtas un emocionālie pārdzīvojumi ļoti ietekmē koncerta sajūtu, taču jau no pirmās nots šīm emocijām ir jāpārtop par mūziku. Reizēm koncertā ir sajūta, ka laiks ir apstājies, un tu esi tādā kā starprealitātes telpā – tas ir brīdis, kad mūziķa ego paiet malā un, runājot Maikla Džeksona vārdiem, tu ļauj Dievam ienākt telpā.

Kas ir dīvainākais, kas ar tevi noticis uzstāšanās laikā?

Vairākkārt koncertos ir bijis tā, ka ar kādu ansambļa biedru nospēlējam vienu un to pašu frāzi vienlaicīgi. Tādi brīži nav bieži, toties, kad tas notiek, pārskrien skudriņas pāri. Tādi brīži ir patiešām maģiski.

Ar ko kopā tu vēlētos ierakstīt albumu vai vismaz uzdžemot?

Ar Luisu (Louis Cole), Bilu Vercu (Bill Wurtz). No latviešiem – ar Arti Orubu, Latvijas Radio bigbendu.

No kā tu smelies iedvesmu jaunas mūzikas radīšanai?

No cilvēku savstarpējām attiecībām, kā arī no dabas.

Vai Latvijā ir daudz džeza?

Manuprāt, ļoti! Mums katru mēnesi iznāk vairāki jauni džeza mūzikas albumi un Latvijas mazajam iedzīvotāju skaitam tas ir ļoti daudz.

Vai ir tāda Latvijas džeza skaņa?

Jā! Daudz esam aizņēmušies no kormūzikas tradīcijām, man šķiet, ka Latvijas džeza mūziķi ļoti prasmīgi strādā ar melodiju un harmoniju.

Ko tu novēlētu un ieteiktu festivālam "Rīgas Ritmi"?

Augt un attīstīties, kā arī aicināt vairāk uzstāties jaunos Latvijas džeza mūziķus. Jaunā paaudze ir ļoti spēcīga un viņiem ir ko teikt.