Kubiešu zvaigzne Jiliana Kanjizaresa: 'Džezs ir ļoti dzīvs, ar Lielo Dz'

Intervija publicēta sadarbībā ar festivālu "Rīgas ritmi".

Kanjizaresa kubiešu mūzikā izceļas ar netipisku vijoles spēles prasmi, kas apgūta klasiskajā skolā, bet pēc tam pagriezta džeza virzienā, pievienojot arī dvēselisku vokālu. Jiliana sadarbojusies ar daudziem džeza pasaules lielvārdiem un kļuvusi par atzītu vijoļspēles un džeza improvizācijas skolotāju savā pašreizējā mītnes zemē Šveicē.

Jūsu muzikālais ceļš attīstījās diezgan ātri un plaši – klasisko vijoli mācījāties Kubā, tad Venecuēlā, tad Šveicē. Izklausās pēc pasaules turnejas jau no paša sākuma.

Jā, tieši tā! Es jau no agras bērnības esmu strādājusi, lai atvērtu sevi pasaulei.

Vai jums nebija grūti, it īpaši sākumā?

Imigrācija nekad nav viegla. Bet mani pamudināja mana kaislīgā vēlme kļūt par labāku vijolnieci, labāku mūziķi. Un es arī atklāju, ka galu galā, neskatoties uz atšķirībām, mēs visi esam cilvēki, tāpēc esmu kļuvusi par pasaules pilsoni, kas man arī šķiet ļoti skaisti.

Šveicē jūs iemīlējāties džezā. Kas tur īsti notika?

Nu, es iemīlējos džezā ne gluži Šveicē. Džezs mani valdzināja jau kopš pirmajiem dzīves gadiem Kubā. Bet man nebija vijoļspēles parauga, tāpēc es domāju, ka ar savu instrumentu nevaru izpētīt šo mūziku. Un vēlāk Šveicē es atklāju Stefanu Grappelli. Atklāju viņa darbu, viņa mūziku. Un tas tik tiešām bija pārmaiņu punkts manā muzikālajā ceļojumā, jo, klausoties viņā, es sapratu, ka, ja viņš var to izdarīt ar vijoli, es arī varu kaut ko tamlīdzīgu – izpētīt savu tradīciju un savu redzējumu par šo mūziku, izmantojot savu instrumentu.

Jūs palikāt Šveicē, jums tika pievērsta liela uzmanība un visi šveicieši iemīlēja jūsu latīņamerikāņu džeza saulainumu vai kā īsti bija?

Sāku Šveicē, bet es teiktu, ka mana pirmā starptautiskā izlaušanās bija Francijā. Kopš tā brīža man ir veicies regulāri spēlēt Šveicē un Francijā, kā arī Itālijā un citur pasaulē. Tā ir lieliska iespēja mūziķim kontaktēties ar tik dažādām auditorijām un nodot savu vēstījumu, jo mūzika man ir par to – par vēstījuma nodošanu, par iespēju caur mūziku pateikt kaut ko, kas patiešām ir lielāks par mani.

Un kāds ir šis vēstījums, ja varat to pateikt dažos vārdos?

Ir daudz vēstījumu, bet vispirms es teiktu – cieņa, tolerance un vienlīdzība. To mēs varam attiecināt gan uz vidi, gan uz sieviešu tiesībām, uz sociālajiem jautājumiem. Mēs to varam attiecināt uz daudzām, daudzām lietām, kas mums kā cilvēcei ir jāpārdomā. Veids, kā dzīvot kopā mierā. Vienmēr ir ļoti viegli izcelt mūsu atšķirības, taču patiesi svarīgas ir nevis mūsu atšķirības, bet gan tas, kas mums ir kopīgs. Un tas ir tas, ko es cenšos sniegt caur savu mūziku. Mums, mūziķiem, ir liela, liela iespēja, jo mūzikai ir spēks nojaukt sienas, nojaukt barjeras, ko mēs, cilvēki, uzliekam savās sirdīs. Tātad, izmantojot mūziku, mēs patiešām varam nodot šos ziņojumus tieši sirdī, nevis prātā.

2018. gadā kopā ar kubiešu pianistu Omāru Sosu ierakstījāt albumu "Aguas". Vai tas nozīmē, ka jums pietrūka Kubas?

Jā, protams! Un mums ar Omāru ir kopīga ne tikai kubiešu izcelsme, bet arī tas, ka mēs esam divi kubieši, kuri dzīvo ārpus Kubas jau daudzus, daudzus gadus. Tāpēc mūsu redzējums par Kubas mūziku ir diezgan atšķirīgs. Un bija skaisti ar viņu sadarboties, jo viņš arī ir viens no mūziķiem, kurš iedvesmojis daudz manas mūzikas, mana darba.

Šajā albumā spēlē sitaminstrumentālists Inors Sotolongo. Viņš joprojām spēlē ar jums, un mēs viņu redzēsim Rīgā, tāpēc, lūdzu, pastāstiet vairāk par viņu un arī par basistu Čildo Tomasu!

Man ir ļoti paveicies, ka spēlēju kopā ar šiem mūziķiem. Viņi ir vieni no izcilākajiem savu instrumentu spēlētprasmē, tiešām lieli meistari! Un arī, kas man ir ļoti, ļoti svarīgi, viņi ir lieliski cilvēki. Es teiktu, ka viņi ir manas mūzikas mugurkauls, jo Inors un Čildo piedalās visos manos projektos, tas ir tas, kas saglabājies nemainīgs. Tas ir pamats, lai attīstītu visu, ko es vēlos attīstīt, un mums ir ļoti radoša un neparasta formula. Domāju, ka publika būs patiesi pārsteigta, jo līdz šim neesmu dzirdējusi tādu trio kā mēs, arī formāts ir diezgan novatorisks. Un alķīmija mums trim ir diezgan iespaidīga. Tāpēc esmu ļoti priecīga, ka braukšu ar šo projektu uzspēlēt jums.

Jau sākam gaidīt! Programmiski dzirdēsim pārsvarā dziesmas no jūsu jaunākā studijas albuma "Erzulie" vai arī tas būs kaut kas cits?

Jums būs sava veida mikslis. Dažas dziesmas noteikti būs no "Erzulie", taču jums būs arī dziesmas no mana jaunā minialbuma "Resilience", ko ierakstīju pandēmijas laikā un izdevu pagājušajā gadā. Un vēl jūs gaida ļoti svaigi pārsteigumi, jo šogad iznāks jauns albums "Habana-Bahia"! Es to ierakstīju Brazīlijā, Salvadorā (Salvador de Bahia), un mēs noteikti atvedīsim dažas šīs programmas dziesmas kā pirmatskaņojumus skatītājiem Rīgā.

Vai tādā gadījumā būs iesaistīti daži sambas vai citi Brazīlijas mūzikas elementi?

Kad es dodos uz tādu valsti kā Brazīlija, nekad nespēlēju mūziku, kas cilvēkiem ir kā klišeja. Tas vienmēr ir saistīts ar sava skatījuma piešķiršanu, ar to, kā es redzu mūziku tur. Tāpēc es domāju, ka pārsteigsim ar Kubas, Brazīlijas un Āfrikas mūzikas sajaukumu.

Jūsu jaunākais albums "Erzulie" nosaukts Haiti mīlestības un brīvības dievietes vārdā. Izklausās pēc spēcīgas koncepcijas, it īpaši šajos ex-pandēmijas un joprojām kara laikos.

Es domāju, ka Erzulijas enerģija, mīlestības enerģija mūsdienās ir ļoti vajadzīga. Viņa ir arī mana aizsargājošā dieviete. Tāpēc es vēlējos veltīt šo albumu viņas enerģijai un ar šīs mūzikas palīdzību turpināt virzīties uz priekšu ar to, ko tikko teicu par mīlestības un iecietības vēstījumu, ko vēlos izplatīt ap sevi. Patiesībā šis ir albums, kas man sagādāja daudz, daudz skaistu mirkļu. Tas tika nominēts "Songlines Music Awards" kā labākais albums, un man tas ir diezgan iespaidīgi, jo ierakstot albumu, jūs to darāt no ļoti intīmas perspektīvas, tikai runājot par savu pieredzi, savu dzīvi. Un redzēt, kā cilvēki visā pasaulē ir paņēmuši šo albumu un padarījuši to tuvu sev, ir viena no lielākajām dāvanām, ko esmu saņēmusi pēdējos gados.

Albums ierakstīts Ņūorleānā. Iespējams, pasaules džeza galvaspilsētā! Arī viesi ir spilgti – trompetists Kristians Skots, basģitārists Maikls Līgs no "Snarky Puppy", pianists Bill Laurence... Izklausās, ka Ņūorleānā jums bija ļoti jautri.

Jā, tā ir pilsēta, kuru es mīlu, jo tā ir tik līdzīga Kubai, tā ir tur esošā kultūra. Mums ir daudzas kopīgas lietas. Ņūorleāna atrodas ASV, bet man šī ir kreoliešu pilsēta. Tāpēc es galvenokārt vēlējos albumu ierakstīt tur, un, protams, esmu svētīta, ka man bija šie apbrīnojamie mākslinieki, kurus jūs pieminējāt. Viņi ir ne tikai lieliski mākslinieki, bet arī milzīgs iedvesmas avots. Viņi šajā mūzikā ielikuši daudz mīlestības, daudz cieņas. Es domāju, ka cilvēki var sajust visu to mīlestību, ko katrs ielicis šajā ierakstā.

Noteikti. Jums patīk sadarbība – Omārs Sosa, Čako Valdess, Ričards Bona un daudzi citi ir jūsu sadarbību sarakstā. Ko jūs iegūstat no muzikālajām attiecībām ar šiem māksliniekiem?

Man mūzika ir dalīšanās. Runa ir par saikni ar citu dvēseli, un visi jūsu minētie mākslinieki to dara. Viņi man ir daudz iemācījuši, jo, pirmkārt, ir lieliski meistari, lieliski mūziķi, bet es arī esmu daudz uzzinājusi par viņu mūzikas redzējumu. Pavisam nesen man bija iespēja nospēlēt divus koncertus ar Čako Valdesu. Katru reizi, kad es spēlēju ar viņu, tas ir ne tikai liels pagodinājums, bet arī kā meistarklase, kas dod iespēju redzēt šo ļoti lielo, lielo mūziķi 81 gada vecumā, kurš ar aizrautību, apņēmību un uzticēšanos man sniedz labāko. Saņemt visu viņa uzticību, mīlestību, smaidu, kad es ar viņu spēlēju, tas man ir nenovērtējami. Tāpēc tā ir viena no skaistākajām lietām, kas man kā mūziķei ļoti patīk, – sadarbība.

Visi kolēģi, ar kuriem spēlējat, var būt jūsu skolotāji, tas tiesa. Bet jūs pati esat arī īsta skolotāja Lozannā.

Ir skaisti piespēlēt bumbu. Esmu saņēmusi daudzas dāvanas no meistariem, un man vajag arī kaut ko uzdāvināt jaunajai paaudzei. Esmu ļoti aizrāvusies ar pedagoģiju, jo vēlos būt paraugs, īpaši meitenēm. Vēlos viņām parādīt, ka arī sievietēm ir vieta šajā mūzikā, vajag tikai būt konsekventai, smagi strādāt un katru dienu censties kļūt labākai. Un man ir ļoti interesanti redzēt jaunas meitenes un jaunus zēnus, kas uzreiz spēlē un dzied vienlaikus, jo viņi ir redzējuši mani to darām, un viņiem tas ir pašsaprotami. Tāpēc viņi pat neapzinās, ka tas ir grūti. Mani fascinē bērnu spēja vienkārši kaut ko iemācīties. Esmu priecīga, ka varu mācīt un ar savām zināšanām kaut nedaudz sniegt savu ieguldījumu jaunajā mūziķu paaudzē.

Jūs pasniegsiet meistarklasi arī Rīgā. Ko tajā darīsiet?

Tas ir atkarīgs no auditorijas, kas man būs. Reizēm man ir vijolnieku auditorija, ar kuru mēs specifiskāk iedziļināmies vijoļspēles prasmēs. Dažreiz man meistarklasēs ir daudz dažādu instrumentu spēlētāju. Piemēram, gada sākumā biju Kubā, Havanā, sniedzu tādu kā meistarklasi daudziem, daudziem dažādu instrumentu spēlētājiem. Un tad es mēģināju vispirms klausīties. Es jautāju – kādas ir jūsu vajadzības? Jo mūsdienās informācijas ir daudz, varbūt dažreiz pat pārāk daudz. Tas, ko es vienmēr cenšos dot saviem studentiem meistarklasē, ir mudināt izcelt katram savu balsi, kas ir viena no svarīgākajām lietām, kas mūziķim ir nepieciešama. Jūs varat spēlēt lieliski, varat mācēt nospēlēt katru standartu, katru skaņkārtu, bet kādā brīdī jums ir jāiegulda daudz laika un centības, lai kļūtu par savu unikālo versiju.

Es tomēr pajautāšu – vai ir viegli vai ļoti grūti vienlaikus spēlēt vijoli un dziedāt?

Vijole nav vieglākais instruments. Pirmkārt, lai apgūtu vijoli, jāiegulda liels darbs, un arī vijoles pozīcijas dēļ tas nav īsti labākais instruments spēlēšanai un dziedāšanai. Tāpēc esmu pavadījusi daudz laika, lai atrastu veidu, kā dziedāšanas laikā novietot savu vijoli nedaudz citā pozīcijā. Kad es sāku, tas nebija viegli, bet jo vairāk dari, jo vieglāk kļūst. Tāpēc tagad man tas ir dabiski. Tā ir kļuvusi par vienu no manām firmas zīmēm. Tāpēc es domāju, ka tas nav tik grūti, tas ir tikai darbs un apņemšanās.

Nobeigumā – kas ir labākais džezā, ko jūs vēlētos nodot tālāk citiem?

Tas, kas man patīk džezā, ir iespēja ļoti veiksmīgā veidā izveidot laulību ar jebkāda veida mūziku. To var redzēt piemērā ar latīņamerikāņu mūziku – ir latīņamerikāņu džezs, bet ar austrumu skaņām, ar afrikāņu skaņām, ar hiphopu, ar jebko. Un tas vienmēr attīstās, attīstās, attīstās. Tāpēc man ļoti patīk šī mūzika, jo tā ir ļoti dzīva, ar Lielo Dz.